BERLĪNE - LEIPCIGA - BERLĪNE 1.daļa

Sensenos laikos tepatzemē skatījos video no Wave Gotik Treffen (lielākais gotu subkultūras festivāls) un ilgojos tur nokļūt - kaut maliņā pasēdēt un pāri melna vēdekļa maliņai paskatīties. Bet šo braucienu vairāk uzskatu nevis par sapņa piedalīties WGT īstenošanu, bet saņemšanos izdarīt ko tādu, ko neatļautos pat gadu iepriekš - ceļot vienai un un egoistiski uz turieni, kur gribu. Kas makten labi sapas ar WGT gūto atziņu - tu vari būt tāds, kāds vēlies!

Plāns bija tāds - trips no 20.līdz 24.maijam, 2 naktis Berlīnē, 2 Leipcigā.
Pirms brauciena aktīvi meklēju internetā informāciju un padomus, daži tiešām noderēja, tāpēc padalīšos arī praktiskos ieteikumos.

Par Berlīni ceļotājam nav jāsatraucas - tur ir riktīgs vācu ordnung (kārtība), visur ceļa norādījumi un pilsēta ir gana labi pārskatāma un ievērojamākās vietas ar kājām izstaigājamas. Īpaši ērti, ja viesnīca ir centrā (Mitte). Īpašs paldies Tēgeles lidostai par to, ka no tās tik eleganti viegli var nokļūt centrā. Iekāp TXL autobusā, kas ir pie izejas no lidostas (turklāt pie biļešu būdiņas bija onkulīts, kurš i ceļu parādīs, i pateiks kāda biļete labāk pērkama) un pustundas laikā esi Aleksī (tā vācieši dēvē Aleksanderplaci)  vai nu ar vienvirziena biļeti 2.70(kas derīga 2 stundas), vai dienas 6.90 rociņā.
Tā kā viesnīcā iečekoties varēju tikai no 14.00, bet ierados rīta pusē, biju izstrādājusi plānu Aleksī iekāpt tūristu HopHop (var kāpelēt iekšā un ārā, pieejami izvēlei vairāki maršruti) autobusā un ar visu ceļasomu braukāties un pa lodziņu lūkoties uz Berlīni, izlemjot, kuras smukvietas vēlāk izstaigāšu ar kājām. Plāns bija labs, tikai nevajadzēja pirkt 2 dienu biļeti. Gana ar viendienīti.Turklāt jāņem vērā, ka tūres busiņš braukā tikai līdz 16.00, tā kā vakarīgo vai naksnīgo pilsētu tāpat kājiņām vien jāizstaigā.
Biļeti pirku šeit HopHop

Iz pašas pieredzes iesaku noīrēt viesnīcu centrā, izstaigāt tūristvietas un tad saņemties un aizbraukt uz tiem rajoniem, kur visi tūristi neaizbrauc - Špandau un Kreizberg.
Jo Berlīnes centrs ir glīts lielpilsētas rajons, kur smukvietas jāmeklē pēc kartes un tās viegli atrodamas, bet atstāj mazuma piegaršu. Galu galā Berlīne kara laikā tika 70% nograuta. Tagad var apbrīnot kā pilsēta ir iecēlusies no drupām un aplūkot daudz moderno augstceltņu. Bet man pietrūka ierasto ,,vecrīgas" skatu.. Tāpēc devos uz Špandavu, kur sajutos kā dzimtajā Kuldīgā - bruģētas ieliņas, mazas smukas mājiņas un vācu tūristi. :)

Tur beidzot paēdos slavenās vācu desas. Ko man servēja pikta bufetniece, kraujot man uz šķīvja to, ko rādīju ar pirkstu. Jo vācu valoda ir pāri visiem citiem saziņas līdzekļiem. Ja nemāki tajā locīt mēli, tad strādā ar rokām! Arī bufetniece čakli strādāja ar rokām, visiem tās desas sagriežot. Laikam baidās, ka bāzīs to desu veselu mutē un aizrīsies kāds nejēga..

Berlīnes metro pārsteidz ar to, ka nav jādodas dziļi pazemē kā Parīzē vai Londonā. Nokāp stāvu zemāk un metro ir klāt!

Nav nekādu biļešu kontroles vārtiņu, jo vāciskais ordnungs paredz to, ka apzinīgs pilsonis nekad nebrauks bez biļetes un labprātīgi to apzīmogos tādā mazā un knapi atrodamā aparātiņā pie paša metro ceļa. Vai TXL autobusā pie šoferīša kabīnes. Protams, Berlīnē nav tkai šitas buss, bet vesels lērums to un tramvaju. Bet man tas TXL tā sildīja sirdi ar ērto nokļūšanu no un uz lidostu! Var izkāpt un iekāpt arī citās pieturās, protams.

Tā kā ceļoju viena, man nebija jāapmeklē mākslas muzeji, zoodārzs un jākāpj kaut kur palūkoties uz pilsētu no augšas - ko parasti darīju citu ģimenes locekļu dēļ. :) Vienīgais muzejs, kur biju - Filmhaus.

Burvīgs ceļojums kino vēstures labirintos gar TV monitoriem, kur rāda filmu fragmentus. Un var aplūkot M.Dītrihas tērpus.
Protams, nevarēju neaplūkot savas meitas vārdā nosaukto pieminekli. Vācieši to sauc par Zelta Elzu. Un es nekad neesmu šaubījusies, ka mana Elza ir zelta vērtē. :)

Divas dienas Berlīnē man bija gana. Turklāt zināju, ka atgriezīšos un pirms mājupceļa vēl ko aplūkošu.

Tad nu bija laiks jaunam izaicinājumam!
Mani visvairāk šajā ceļojumā biedēja doma, ka netradīšu, kur iekāpt autobusā uz Leipcigu. Tāpēc kā padomiju pieredzējuša persona jau stundu pirms vajadzīgā laika riņķoju ap Aleksaderplatz, meklējot autobusa piestātni. Atradu. Un stundu tur stāvēju, baidīdamies, ka stāvu ne tur... Kad pienāca autobuss, iekāpu un turpināju baidīties, ka ne tur iekāpu... Tikai Berlīnes autoostā, kur sakāpa melni tērpti goti, noticēju, ka esmu pareizajā autobusā, kurš dodas pareizajā virzienā.

Braukt ar autobusu ir lēti un ērti - tāds ir secinājums. Biļetes turp un atpakaļ kopā izmaksāja 20 eiro. Un no tā Alekša autobusi kursē ne tikai uz Leipcigu, bet arī uz citām Vācijas pilsētām, pat uz Amsterdamu (neVācijas pilsētu). Biļetes nopirku internetā https://www.flixbus.com/ un tā baidīšanās par iekāpšanu ne tur ir pārspīlēta, jo pie autobusa tak ir cilvēciņš, kas to biļeti pārbauda un nepareizā busā jau nu nelaidīs.

1.daļas noslēgumā - jautrs, richtig vācisks šlāgeris ar gotisku piesitienu. Hop! Hop! :)