PAR TĒTIEM

Ja nebūtu interneta, es neuzzinātu, ka ir Tēvu diena. Bet to, ka man ir tētis, to es atceros bieži. Pat 42 gadu vecumā, kad saplīst ūdenskrāns, vai notiek kāda cita praktiska nebūšana, skaidrs ir tas, ka jāzvana tētim un viņš zinās, kas tādos gadījumos darāms. Jo tētis var visu, vai ne?

Kad pavadīju tēti uz slimnīcu, pirmo reizi mūžā aizdomājos, ka vairojas to lietu skaits, ko tētis vairs nevar. Viņš noteikti vairs nevar mani noķert bēgot un pat, ja es ļautu viņam to izdarīt, viņš vairs nevar mani uzmest augstu gaisā. Bet tā paļāvības un drošības sajūta lidojumā man paliks vienmēr.

Bērnībā tētim svētkos dāvināju zīmējumu. Tagad varu uzdāvināt viņam veltītu fragmentu no lugas ,,Kapusvētku PR", kas oktobrī piedzīvos pirmizrādi. Lagzdiņu Jāņa lomā redzēsim Uldi Dumpi vai Jāni Skani.

****

Lagzdiņu Jānis velk reportieri Vilni, kurš ir pavisam slābans pēc pašbrūvētā nogaršošanas. Jānis viņu atstutē uz soliņa, nosēžas blakus.

Jānis. 

Ui, puika, bišku jāatpūšas. Tad iesim tālāk. Aizvedīšu mājās, mazliet atgulsies un tad vakarā ar manu Lienīti uz balli! Man ir tik smuka meita! Kā dzintars! ( Viļņa galva noslīd uz Jāņa pleca.) Jūs sadraudzēsieties. Tā tam jābūt, jo mēs tik labi izrunājāmies. Zin, tas man dzīvē visvairāk trūkst, tāda normāla veču saruna. Citādi toč jāiet uz kapiem ar tēva garu sarunāties. Bet, kad abi ar Lienīti man mazbērnus sagādāsiet, tad viss būs citādi, ar lielāku jēgu, tā teikt.

Paskaties, re, ( rāda tālumā)  tur ir mūsu māja, tur pa labi tāds pudurītis, tur senāk bija sievasmātes dzimtas nams. Bet zin kā, kolhozu laikos iemitināja mūs pie viņiem, sadalīja to mazo mājeli divām ģimenēm. Oi, kā sievasmāte mani ciest nevarēja! Kopš bērna kājas. Bet mums ar Annu pirmā buča jau 16 gados... Kad gāju armijā, viņas māte nelaida mani pavadīt. Iespundēja istabā! A es kāds švakais? Izgāzu durvis! Tā redz viņš ir, puikiņ... Tagad, ka tā apskatās, mājas pamestas, ne to meitu vairs, ne to durvju ko gāzt..

Kas te palicis? Tie lauku darbi, johaidī.. Tik rakt un zāģēt, tik pļaut un skaldīt, un vēl tā lopu kaušana. Puikiņ, es pat vistu normāli nevaru nokaut! Paņemu to nabaga kustonīti, aizeju nostāk aiz kūts, lai citi neredz, ka man taisni asaras acīs. Nocērtu tai vistai galvu, bet šamējā vēl skrien. Bez galvas! Pati skrien līdz nokrīt, bet tā galva uz mani tā pagriezusies un tāds pārmetums acīs… Šito sieviešiem nevar teikt, ja? Tā mana Anna… Kur tam sievišķim tas spars, vells ar ārā?! Ja es turpināšu skriet viņai līdzi, nokritīšu beigts, bet šī bizos tālāk, ka zāle aizsvilsies. Ir tai vecenei uguns, ir. Ta es viņu mīlu, to dullo sievišķi! Vispār, es teikšu tā, es esmu ideāls vīrs. Tikai viena nelaime - dzērājs! Tā viš ir, puikiņ. Zin, vienreiz nospļaušos un atmetīšu... Kad tie mazbērni būs... Iesim nu tālāk.

Jānis pieslien kājās Vilni un abi dodas tālāk.