CEPURU TRAUMA

Kā jūs, mīļie vecāki, jūtaties brīdī, kad skolasbērns ,,Panorāmas" laikā pienāk un - ,,Mammu, man uz rītdienu vajadzētu ..." Es uzreiz saspringstu lēcienā - KO vajadzēs? TIKAI burtnīcu vai no dārzeņiem izveidotu Ražas svētkiem veltītu kompozīciju? Izrādījās, vēl trakāk. Vajag Lapsas tērpu! Oi, oi, oi, cik ir pulkstens, kura bode vaļā, un kas tā vispār par lapsu, ko?

Labi, ka drēbju maisiņā, kuram piestāvētu uzraksts ,,Nopirkts ar domu, ka reiz noderēs" ( irdzīgs ha, ha par 99% satura), atradās kas oranži lapsīgs.

Atcerējos savu padomju laiku bērnību, kad nebija humpalu. Tad daudz ko izšķīra vecāku darbavietas un profesija. Varēja redzēt no bērnudārziem vai pašdarbības kolektīviem aizlienētus kostīmiņus, čaklu māmiņu - šuvējiņu darinājumus, vai no noliktavas pārziņiem par blatu dabūtus plastmasas degunus ar brillēm. Bet mans tētis bija metinātājs. Nojaušat ko dīvainu? Jā, jā, es biju vienīgais oktobrēns pilsētā, kurš savu karnevāla tērpu pēc lietošanas varēja nodot metāllūžņos. Mana mamma bija iecerējusi mazo trešklasnieci pārvērst margrietiņā, jo radi bija atsūtījuši no ārzemēm skaisti zaļu kleitiņu, taisni puķu kātiņa krāsā. Čaklais tētis no dzelzs trosēm sametināja palielu ,,ziedu". Mammucis ar audumu apšuva dzeltenu viducīti un baltas ziedlapiņas. Domājams, ja tajos laikos būtu organizācija ,,Glābiet bērnus!", gan jau viņiem būtu kas iebilstams pret sākumskolas bērniņu, kas tenterē uz skolu ar Eifeļa tornim līdzīgu dzelzs konstrukciju uz galvas. Bet es noturējos uz kājām! Biju skaista un neatvairāma Margrietiņa! Man tikai pārāk tuvu neviens nevarēja stāvēt, ziedlapas tādas palielas un smagas, klasesbiedri baidījās, ka neatsit degunu līdz asinīm..

Tādai bērnībai, protams, ir sekas. Vājība pret vīriešiem, kuri smaržo pēc karbīda (metināšanai nepieciešama viela) un vēlme uzlikt galvā dīvainas cepures savu lugu varoņiem.

Izrādei ,,Mīli mani", kas palaban tiek izrādīta klubā ,,Austrumu robeža", man vajadzēja sacerēt citplanētiešu karalienes monologu. Tā nu cienījamā Dailes teātra aktrise Esmeralda Ermale izrādē stāv uz skatuves ar zaļu plastmasas cepuri, no kuras uz visām pusēm vicinās trubiņām līdzīgi ,,staipekņi" un skaita:

To daudzās kājas dzimto zemi min,

Prusaki nāk – to marsieši zin.

Es karaliene nelaimīga,

Man tauta karā jāvada,

Mans mīļais miris,

Lūk, kur viņa līķis.

Vēl prusakkāja pusnošķelta,

No viņa krūtīm ārā lien."

Domājiet, mīļie vecāki, pirms liekat bērniem kaut ko uz galvas! Ja nu maska pielīp uz visu mūžu? :)

EIROVĪZIJAS KŪKA

Pārbijos no sava sapņa.

Eirovīzija 2012. Uz skatuves uzripo milzu torte. Tās iekšienē kāds neredzams dzied. Zem ekrāna parādās titri - ,,Welcom to Latvia - country of singing cakes!" ( Latvija - dziedošo kūku zeme)

Tā notiek, kad tukšā dūšā skatās Eirovīzijas pusfinālu. Dikti gribēju redzēt, jo zināju, ka nākamajā dienā internetā plosīsies joki par atlases dalībniekiem, bet es nesapratīšu, par ko jāsmejas.

Skatoties man smiekli nenāca. Divas pirmās dziesmas cīnījos ar miegu, tad pārbijos no dziedošās baltās papīra turziņas, kas dziesmas beigās nolobījās par tērpu, kādus skolas laikā darinājām no kreppapīra, lai aplikušas krāsaino draziņu svārkus, iztēlotos sevi par Āfrikas mežoniem.

Bet tad pienāca ilgi gaidītais emociju sprādziens - papīra tūtiņu nomainīja dziedoša torte. Mīļie cilvēki, es gribētu redzēt tā cilvēka seju, kurš iedomājās smuku meiteni ar labu balsi uz visu dziesmu ieslodzīt butaforiskā tortē. Lai viņam putukrējuma plakšķi uz ģīmja! Kaut viņam sviesta rozes kaklā iesprūstu! Jo atšķirībā no turzas, torte neatvērās un pārvērtību šovs nenotika. Tad jau labāk no tās varēja izdejot Puzikovs ar savu puišu kolektīvu. Iedomājieties, visi policistu tērpos, tādi braši, steku vietā karotes un viņi dejo ap tortes gabaliņiem, lēni izģērbjoties. Zem ekrāna tirtri - Latvija - zeme, kur policisti ne tikai dzied...

Fui, aizsapņojos.

Eirovīzijas atlase pie mums notiek tāpat kā latviešu seriāli. Sēdi, gaidi, kad beidzot kaut kas notiks. Kad eņģelis parādīsies, vai vismaz cerība, ka tādi eksistē, un tā nu skatītāji sēž, dzer tēju, grauž neveselīgus našķus un tauta lēnām iet bojā. Varbūt tā ir slēptā reklāma, visas tās dziedošās tūtiņas un tortes? Jo tā vien gribas aiziet uz virtuvi, paskatīties, vai ledusskapī nav palicis kāds pagājušo viesību kūkas gabaliņš.

Lūk, ideja demogrāfiskās situācijas uzlabošanai valstī! Vairāk erotikas un seksa uz latviešu dziesmu skatuves!

Arī  ideja par dziedošo torti nemaz nav slikta, ko?

Liksim mūsu slavenos pavārus pie darba! Lai Mārtiņi - Rītiņš un Sirmais, lai Tannis un ,,Kūkotavas" Lapsa ķeras klāt un rada jaunu iespaidīgu latviešu suvenīru - dziedošo kūciņu. Suvenīrs ar bonusu - noklausies dziesmiņu un apēd! Tā ne tikai pratīs skandēt latvju tautasdziesmas, tā spēs nekaunīgam britu tūristam atgādināt, ka nebūs tam čurāt pie mūsu brīvības pieminekļa.

Ar šitādu suvenīru mēs beidzot satrieksim igauņus lupatās! Aiz skaudības viņu zilibaltais karogs pārkrāsosies zaļš.

Iedomājieties kādas valsts augstos viesus pie mūsu prezidenta svētku galda. Bērziņa kungs paceļ glāzi Latvijā ražotā bērzu sulas šampanieša (Jaungadā nogaršoju - labs), bet tostu saka uz galda stāvošā torte. Mūsu prezidentam diemžēl tā runāšana nav tik koša kā ar sviesta rozēm izrotāts konditorejas izstrādājums, tāpēc jaunais suvenīrs ne tikai izklaidēs, bet glābs valsts godu.

Uz virtuvēm, čaklās latviešu saimnieces! Šī biznesa niša pagaidām vēl brīva!