Skaista ir mūsu zeme. Pašiem prieks un nav kauns citiem izrādīt. Tikai gadās, kad mirklī, kad esat tik sapriecājies par visaptverošo daili, jūs piepeši apstādina jautājums svešā mēlē no cilvēkiem, kam rokā karte.
Ar mani tā notika netālu no Rīgas autoostas. Man domās uzreiz parādās svešvalodas skolotāja ar apnikušo teicienu, ka valodu zinības atver pasauli, un ne pirmo reizi aptveru, ka viņai ir taisnība. Kamēr gremdējos apcerē, tūristi zaudē cerību sagaidīt atbildi. Es nolemju nepadoties un mirklī, kad pasaules durvis jau lēni veras ciet, spītīgi iebāžu šķirbā kāju. Es mēģināšu! Es tiešām gribu palīdzēt, tāpēc pasmaidu un speru ārā pirmo, kas ienāk prātā: ,,Welcome to Latvia!” Pusmūža tūristu pāris, vīrietis, uz kura iesvīdušā vēdera atbalstās paliela fotokamera un sieviete, kura acīmredzami bauda labāku kosmētiķes aprūpi nekā mūsu sirmās dāmas, priecīgi turpina stāstīt savu vajadzību, un es turpinu piekrītoši māt ar visu saprotošu sejas izteiksmi, gaidot kādu atpazīstamu vārdu viņu tekstā. Sagaidīju! Viņiem vajag MARITIM. Kā viņiem ir paveicies, ka viņi satika tieši mani! Ne visi zina šo viesnīcu Pārdaugavā, nav brīnums, ka apmaldījušies, nabadziņi.
Es izsleju gaisā pirkstu kā Godmanis un tūristi sastingst, gaidot manu vēstījumu. Tas kavējas, jo es cenšos noorentēties situācijā un sameklēt ērtāko ceļu no Vecrīgas līdz Daugavas otram krastam. Tāpēc ar pirkstu es parādu uz upes pusi un saku ,,River. Okey?”(upe, labi) ,,Yes, yes!” – tūristi cerīgi sarosās, jo tagad zina, ka nerunāšu blēņas, jo upi viņi ir redzējuši. Tālāk es ar vienu roku veidoju vilnīšus, bet ar otru uzbūvēju tiltu pāri Daugavai. Tūristi smejas, viņiem patīk mans teātris un, galvenais, viņi mani saprot. Jātiek pāri upei. Bet ne ar kājām, protams. Rādu ar pirkstiem tip – tap, rādu skumju seju un slauku sviedrus. No, no, apstiprina pārītis. ,,No bus,”- es drosmīgi turpinu. ,,But!”( bet) Atkal Godmaņa pirksts. ( Paldies, Ivar, tu esi radījis jaunu valodu) Uz brīdi samulstu. Bet kā lai parāda tramvaju? Izstiepju roku gaisā, lai atveidotu elektrības vadu. Tūristi lūkojas debesīs un kļūst domīgi. Vai tik nedomā par To Kungu debesīs? Nedod, dievs, būšu aizskārusi viņu reliģiskās jūtas. Kaut kas jāsaka, kaut kas jāizdomā. Atbrauc viesi un es nemāku uzvesties... ,,God is okey!”( dievs ir labi) Skaļi paziņoju un mīļi pasmaidu. Tad iedomājos, bet ja nu viņi nav kristieši? Tagad visādas ticības pieejamas. Tāpēc turpinu: ,,All God is okey!” ( visi dievi ir labi) Un vēl izsleju īkšķi, lai apstiprinātu pateikto. Pārītis izskatās samulsis, jūtu, ka vajag steidzīgi glābt situāciju. Es ieraugu kunga rokās karti. Kāpēc es agrāk to nepamanīju?! Grābju ciet, bet vīrietis nelaiž savu mantu vaļā. Viņš pēkšņi izskatās satraucies. Es bļauju ,,Give! Give! (dod, dod)”, sieviete kā sargājot apķer savu somiņu un sāk kliegt: Police! Police! ( policija) Ko viņa iedomājas, ka mūsu policisti runā labāk angliski? Un galvenais, es taču neesmu noziedzniece, es gribu palīdzēt no visas sirds. Es gribēju teikt - I am good! ( es esmu laba), bet uztraukumā iekliedzos: ,,I am God!” ( Es esmu dievs) Kuram negadās kļūdīties, ko? Tūristi šokā! Bet es spītīgi turpināju raut karti. Es nepadošos! Sieviete arī pieķērās kartei, bet viņiem neizdevās mani uzvarēt. Šitie izlepušie rietumnieki jau nav bietes kaplējuši, nezin kā ir, ka plaukstas vienās tulznās no siena grābšanas. Es ir brangs latviešu skuķis no laukiem! Es uzvarēju. Pacēlu karti gaisā, uzvaroši nobļāvos: ,,Yes! You are losers!” ( Jūs esat zaudētāji) Un atcerējos, kā angliski ir tramvajs. ,,Go by tram number 4”,
(brauciet ar 4.tramvaju) es teicu. Bet viņi neklausījās, viņi skrēja prom.
Lai skrien! Lai paši meklē to... Pag, varbūt viņiem nevajadzēja MARITIM, bet MARKET ( tirgus)? Vai nav dīvaiņi, tie tūristi, ko? Stāv tepat, pie tirgus un uzmācas ar visādiem jautājumiem. Es ārzemēs nevienam neko nejautāju. Ne jau tāpēc, ka valodu nezinu. Principā nejautāju! Es pati tieku ar visu galā! Dažreiz...
