PAKLĀJS

/Kāda vīrieša atmiņu stāsts./

Sievietēm palīdzēt ir bīstami. Īpaši svešai sievietei, svešā zemē. Pamēģiniet Zviedrijā izņemt smagu koferi sievietei no vārgajām rociņām. Cietumā iespundēs ne tikai par mēģinājumu aplaupīt, bet arī tiesā iesūdzēs par neķītru pieskaršanos publiskā vietā. Darba darīšanās nācās tikties ar vienu zviedru džeku, kuram stāstīju par mūsu Jāņu tradīcijām. Par to, ka mūsu meitenes pin puķu vainadziņus, bet džeki liek galvā riktīgus ozollapu vaiņagus. Zviedru čalītis tik nopūtās, ka pie viņiem dzimuma līdztiesības vārdā zviedru sievas liktu galvā ozollapas, bet vīriem aiz auss tik vienu puķīti būtu ļauts aizspraust! Dikti nomocīts zviedrs bija. Tā pieradies sievietēm pakļauties, ka nespēja atvairīt nevienu daiļā dzimuma pārstāvi. Kā sauc, tā jāiet, ko liek, tas jādara.. Jā, jā, arī tas, ko iedomājāties...

Reiz tālajos padomju laikos, kad brauciens uz ārzemēm bija ne tikai rets, bet arī poļitruku stingri uzraudzīts pasākums, mans tēvs iegāja valsts un partijas vēsturē, cenzdamies izpalīdzēt dāmai.

Notikās tā. Aizbraukuši ar kori uz brālīgo Berlīni, tik vien varējuši, kā stundiņu doties brīvsolī. Visi tika stingri brīdināti, ka partijas priekšā būs atbildīgi par priekšzīmīgu uzvedību un padomja pilsoņa morālo stāju, kas nozīmē, veikalus drīkst tikai apskatīt, pie tam ar neitrālu sejas izteiksmi, izliekoties, ka mūs tādas mantas neinteresē. Pirkt neko nedrīkst! Padomju autobuss rietumu buržuju preces nevedīs. Tikai pār poļitruka līķi tāds kārdinājumus nepārvarējis biedrs drīkstēs kāpt autobusā. Nu, lūk. Siekalošanās stunda pie veikalu vitrīnām bija iztecējusi, kad mans tēvs tukšām padomju strādnieka rokām steidzās atpakaļ uz busu, kur jau gaidīja mums saprotamu iemeslu saskumušie kolēģi. Ejot uz autostāvietu, kur novietoti arī citu grupu autobusi, tētis redz kaukāzu izcelsmes kundzīti, kas tusnēdama velk divas milzu somas un no paduses viņai izkrīt paklāja rullis. Džentelmenis būdams, tēvs krauj paklāju plecā, somas rokās un sadzirdējis autobusa pīpienu naski dodas tajā virzienā, nojauzdams, ka kundzīte ir no blakus autobusa.

Tagad vizualizējiet skatu no poļitruka puses, kas stāv autobusa durvīs un šausmās paliek bāls, ieraudzīdams Baloža kungu, šitik neķītri apkrāvušos. Kundzīte atpalikusi, to viņš neredz. Poļitruks sāk kliegt, ka biedrs Balodis tiks atzīsts par dzimtenes nodevēju, ja to visu kraus autobusā! Pārējie kolēģi pieplok pie logiem un redz savu sapņu piepildījumu. Katrs sajūtas kā varonīgais Balodis, kura somas ir pilnas ar dāvanām ģimenei, pārdošanai paredzētiem videomagnetafoniem un vēl burvīgs paklājs kā saulains sapnis uz aukstajām hrušķovku grīdām. Gaiss top smags no cerībām un kara nojausmas. ,,Visa ģimene cietīs!“ – nokliedzas partijnieks, vairāk aiz skaudības, ne politiskās pārliecības. Bet mans tēvs izslējās un saprata, ka īstais brīdis ir klāt. Demonstratīvi nometis abas pilnās somas, noglāstījis paklāja rulli, viņš atstāj pekeles uz asfalta un pliks un nabags iekāpj autobusā. Durvis aizcērtas un kapa klusuma piepildītais autobuss uzsāk mājupceļu. Kad vēl aizvien bālais un aiz bailēm nosvīdušais poļitruks pamet skatu autobusā, viņš redz četrdesmit divas naida pilnas sejas. Visi klusē, visi saprot, caur kādu elli izgājis biedrs Balodis un cik daudz cerību tika atstāts tajās somās. Un visi neieredz partiju! Tā sākās atmoda, starp citu...