,,Ēd.Lūdzies.Mīli.” tagadiņ ir sieviešiem bībeles vietā. Kādi laiki, tādi grāmatu topi. Es ar’ neatpalieku. Noskatījos filmu un sapriecājos, ka man neiet sliktāk kā Džūlijai Robertsai.
Ko ēst ir, ko mīlēt ir, tik ar to lūgšanos iet pagrūtāk. Lūdzos, lai dod dieviņš man vairāk rakstnieces talanta, jo gribu rakstīt nopietnus romānus kā Nora Ikstena, bet man tikai feļetoni sanāk. Manu lūgšanos paklausījies, Dievs tik pajautāja, kas tie feļetoni tādi ir? Paskaidroju, ka tas ir nopietns apzīmējums maniem nenopietnajiem rakstu darbiem. ,,Brauc.Skaties.Pieraksti.” - teica Dievs un aizgāja pastāstīt eņģeļiem anekdoti. Laikam humoristiem ir savs dievs pēc ģīmja un līdzības, tāds joku plēsējs un mākoņos smējējs.
Bet kas dos ceļanaudu?! No filmas sižeta es varu atļauties tikai attiecību krīzi...
Padomāju, ja lidmašīnas biļetei man nesanāk, es varu braukt ar autobusu, piemēram, uz Ventspili. Kam man Itālija un Indija, kam man Bali sala, ja mums ir pašiem savas pilsētas, kurās piedzimst vējš vai Lembergs.
Cilvēks ar iztēli var justies autobusā kā limuzīnā. Iekārtojies kaut vairākos krēslos un meditē, lūkojoties logā uz garām skrienošo rudeni. Skaisti!
Pat Holivudas dīvai nebūtu iemesla sūdzēties.
Autobuss piestāja uz kafijas pauzi pie kāda ceļmalas krodziņa. Tā kā ceļotāji nav gana čakli kafijotāji, vietējie biznesmeņi ir atraduši citu peļņas veidu. Tā ir maksas tualete, pie kuras stāv drūma persona, kuras izskats pauž - man pienāktos strādāt Rīgas domē, bet man jāstāv te un jāiekasē 15 santīmi no čurātgribētājiem. Iedomājos Džūliju Robertsu žilbinoši smaidam un meklējam maciņā sīknaudu. Bet bargā saimniece nelaiž Džūliju tualetē, jo nabadzītei ir tikai dolāri! Tāpēc Robertsas kundzītei jāiet kārtoties krūmājā, bet es lepni iesoļoju būcenītī un ... Saprotu, ka esmu krietni pārmaksājusi. Līdzīgi kā rietumu tūrists Indijā.
Vēl autobusā nepameta sajūta, it kā tas aukstais poda riņķis būtu pielipis un nelaidīs mani vaļā līdz pat ventiņu robežām. Varēja sadzirdēt, kā baktērijas priecīgi čalo, jo viņas nekad dzīvē nav iepazinušas Domestosu.
Ko tālāk? Ēdu. Lūdzos. Iemīlēju pat baktērijas. Jo pārliecināju sevi, ka tās ir mūsu, Latvijas lauku, ekoloģiski tīrās sīkradības.
Pilnīgi apskaidrota, ar mīlestībai atvērtu sirdi plaukstā, izkāpu Ventspilī, pilsētā, kura smaržo pēc jūras, naftas un kārtības.
Nekādu Bardemu gan nesatiku. Toties Lemberga kungu gan redzēju! Gan vaigā skatīju, gan valsts svētku uzrunu dzirdēju.
Apmeklēju koncertu ,,Dod dieviņi”, kur izgāzos, jo centos aplaudēt pēc Busuļa uzstāšanās, aizmirsusi, ka latviešu publika sēž kā laukakmeņi līdz pat koncerta beigām un tikai tad plaukšķina. Pārfrāzējo koncerta nosaukumu, gribētos novēlēt:
Do’dieviņi latviešam
Prasmi rādīt patikšan‘!
Tā bija Aiva Birbele, tiešajā reportāžā no Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas.
Lai mums visiem ir gribēšan‘ un patikšan‘!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru