JAUNĀ VRONSKA CIEŠANAS

Vēl aizvien manī skan valsis un aktieri griežas dejā pēc Nacionālajā teātrī noskatītās ,,Annas Karēņinas“. Tas labi.

Daudz domu neliek miera un alkaini lasu romānu. Arī labi, vai ne?

Bet ir kas tāds, par ko kliegt gribas!

Tātad. No ,,Karēņinas“ gaidīju, lai man izrauj sirdi un kopā ar Annu pamet zem vilciena. Es gribēju raudāt līdzi aiz sāpēm, ka arī man  (neteikšu, cik gados!) – varētu gadīties iemīlēties un dzīve sagrieztos tā, ka nāktos no tās sāpīgi izkrist.

Tā vietā Anna cēli cieš viena un Gruzdova kungs krata ar pirkstu – ,,Uzmanies, sieviete, pārgulēsi ar citu, par savu bērnu aizmirzdama, vai ku būs slikti! Lai morfijs ar tevi un vilciena brīdinošā taure ausī!“

Bet es, naivā sieviete, gribēju līdzdzīvot  mirkļos, kad rodas jūtas un sāpēt kopā tad, kad kaislība gaist. Domāju, lielākais vairums skatītāju teātrī meklē emocijas. Vai tad skatītājs nāk uzzināt par tā laika sabiedrības dzīvi un atcerēties, kas tur īsti Tolstoja romānā notika? Tam labāk noder grāmata un internets.

Lielākais sāpinātājs ir ,manuprāt, neveiksmīgs dramatizējums. Mazu ainiņu virkne īsi pārstāsta romāna saturu, nekur neiedziļinoties.

Ja romānā Annas sirds pirmoreiz ievēro Vronski tad, kad viņš cēli izrīkojas, iedodot naudu nelaimē nonākušai sievietei, pretstatā pārējo līdzcietībai tikai vārdos, šis iemesls taču ir būtiskāks par pāris skatieniem ballē, lai arī cik mērķtiecīgi tie ir izspēlēti, vai ne?

Es labāk skatītos 3 ainas par to, kā viņi atrod to īpašo viens otrā, nekā kārtējo ,,iekšējo monologu“, kurā tiek paskaidrots, kas te notiek un kas mums jāsaprot.

Nenoliedzami, parādīt mīlestības rašanos ir grūts uzdevums. Romānā mēs to vērojam ar Kitijas acīm, kur tā veidojas uz viņas pašas sagruvušo sapņu drupām. Tad vismaz varēja akcentēt to, kā Anna izbauda kaislīgo pielūgsmi. Viņa dabū krutāko džeku ballē! Es gribu redzēt, kā viņai acis deg, un aiz skaudības iekosties somiņā! Bet nekā...

Ja nekas netiek uzbūvēts, tad nav ko sagraut, un ciešanas, lai cik skaisti noformētas, izskan tukšumā.

Varbūt kaisle bija jānojauš zābaku atšņorēšanas ainā?

Tajā vietā es iekšēji kliedzu  no zāles - vairāk seksa, Liuzinik! Lai rokas trīc ne jau aiz uztraukuma sapīties kurpjšņorēs, bet aiz tā, ka gribas to sievieti tik ļoti, ka varētu apēst abus zābakus bez uzdzeršanas.

Jā, aktrise Indra Roga norunā monologus ar sāpi un prasmīgi. Bet, nu un? Kāpēc es blakus rindās nedzirdu šņukstus, tikai pieklājīgu klepu?

Laiciņu atpakaļ redzēju pēc Bulgakova stāsta ,,Morfijs“ uzņemtu filmu, kur skarbi parādīta no šīs narkotiskās vielas atkarīga cilvēka dzīve. Ja Anna tik ilgu laiku ,,sēž uz morfija“, ko mums izrādē vairākkārt norāda, viņa ir īstena narkomāne.

Tāpēc, tad, kad Anna sāk pārmest Vronskim, ka šamējais, redz, nemīl vairs tā kā viņai gribētos, prasās teikt – marš zem vilciena, nepateicīgā sieviete!

Jo – ko ieguvis Vronskis? Viņš ir pametis karjeru, vēlas veidot savu ģimeni ar sievieti, kuru mīl, gribētu vēl bērnus, uzlabo māju – bet tajā viņu gaida no morfija atkarīga histēriķe, kas nemīl viņu kopīgo meitu, bet visu laiku vaimanā pēc sava dēla.

Žēl jaunā vīrieša.

Nacionālais teātris varētu izpārdot ,,Vakarus ar Vronski.“ Atrastos gana daudz sieviešu, kas labprāt grieztos valsī ar grāfu un pēc tam mierinoši ,,paturētu rociņu“. :)

 Eh, sasmelšos vēl zinības un spēku, uzrakstīšu lugu par mūsdienu Annu – sievieti starp kaislībām, pienākumiem, mīlas priekiem un zaudējumiem.

Arī mūsdienās sabiedrība piesistu krustā sievieti, kas pamestu savu dēlu mīļākā dēļ, vai tad ne?

MANS VARONĪGAIS DŽEISONS

Es lidoju! Jūtos tik gaisīga!

Vienīgais, kas velk pie zemes, ir briljantu auskaru smalkās vijas, kurus mans varonis pārnesa mājās, kā dāvanu nebēdnīgi iesaiņojis jaukā lapsādas kažociņā.

Uz kailas miesas uzvilkusi pūkaino jaunieguvumu, laistīdamās briljantos un laimīgā apziņā, ka ,,viņš mani mīl!“, es dzeru šampanieti.

Dzeru, dzeru, sajūtu, ka vajag uz tualeti...

Un pamostos!!!

Mans noplukušais naktskrekliņš kopā ar mani tualetē kliedz - ,,Es gribu varoni!“

Un ne jau tādu, kā reklamē Tele2! Man nevajag varoni, par kuru būt nav dārgi. Kam tādi lētie vajadzīgi, ko?

Es gribu varoni, kurš savu titulu nopelnījis godam, mirkdams asinīs un sadevis pa seju daudziem sliktajiem.

Kamēr mans vēl nesatiktais varonis klejo pasaulē mani meklēdams, es remdēju alkas, skatoties kino.

Varbūt man vajadzētu apmeklēt psihoterapeitu, lai līdzīgi kā vairumam sieviešu nepatiktu bojeviki ar šaudīšanos un iespaidīgām autoavārijām?

Bet pagaidām mans varonis ir Džeisons Stethems.

Nezinātājām paskaidroju, ka Džeisons ir Kurjers, kurš nogādās jebkuru paciņu uz jebkuru vietu jebkādos apstākļos. Iedomājieties, ka laukos dzīvojošā mamma vēlas jums nosūtīt ievārījumu un kartupeļus šajos krīzes apstākļos. Viņa uzticas Džeisonam, un viņš, nebaidoties ne sniega, ne atkalas vai atkušņa, lec savā melnajā BMW un dodas bīstamajā ceļā. Varonīgi manevrēdams starp sasalušajām sniega kupenām, slidenos posmus viņš pārvar, pievienojot riepām slidas. Džeisons pagūst gan atšaudīties no atstarojošās vestēs tērptajiem lielceļa laupītājiem, gan nošaut kādu mežacūku, kuras cepeti varēsiet pievienot mammas sūtītajiem kartupeļiem.

Jā, tas ir Kurjera īpašais piedāvājums. Pie katriem pārvadātajiem 3 kg kartupeļu bonusā nāk 1 kg medījuma. Kāpēc tā? Tāpēc, ka viņš ir Varonis, kurš nejautā – kāpēc, bet dara!

Tuvojoties Rīgai, varonīgais kurjers redz sastrēgumu uz tilta. Viņš zina, ka mana panna jau sakarsusi, tāpēc kavēties nedrīkst. Viņš ieskrienas un... pārlido pāri Daugavai!

Jūs katra gribētu redzēt savu vīrieti, tik drosmīgi pārvarot satiksmes sastrēgumus, lai produktus vakariņām piegādātu laikā, vai ne?

Kad varonis ar sūtījumu tuvojas manām namdurvīm, sakarsusi ir ne tikai panna... Es pati arī esmu pavisam karsta, johaidī!

Tas ir mans īpašais piedāvājums. Par katriem laikā piegādātajiem 3 kg kartupeļu.. Nu, skaļi neteikšu, kas...

Tad es atkal pamostos! Zvana mamma. Lai ejot uz autoostu, viņa sarunājusi pie Rīgas dakteriem braucošo kaimiņu atvest man maišeli ar kartupeļiem.

Tāda, lūk, tā dzīvīte bez kino! 

ZIEMEĻA VALSTS

KAS TE NOTIEK?

Saeima apstiprinājusi noteikumus, kas aizliec vaksāciju un citus apspalvojuma likvidācijas paņēmienus, tos aizstājot ar šīs ziemas apstākļiem daudz noderīgākām  procedūrām – kā ieberzēšanos ar sīpolu matu sakņu stiprināšanai un citām receptēm, kas pastiprina dabīgo spalvu kažociņa izveidi.

Izrakušies no sniega kaudzēm, latvieši tās sākuši pārveidot par cietokšņiem un pilīm, jo tā sanāk ērtāk, nekā rakties katru rītu no pazemes. Tādejādi, pielāgojoties jaunajiem apstākļiem, labāk apaugt ar savu kažociņu, jo mākslīgos iegādāties nav kur, veikalu jumti iebrukuši, paši zem sniega kaudzēm pazuduši. Vienīgā bode, kas plaukst un zeļ, leduspuķēs laistās un sniegā mirgot mirgo, ir slēpju tirdzniecības bāze.

Rīgas mērs upurējies tautas labad,- pametis sievu, lai apprecētos ar Sniega karalieni, kura apsolījusi Rīgas ielās sakrājušo sniegu aizgādāt igauņiem. Redzēs, redzēs, vai jaunās eiro banknotes palīdzēs izrakties no sniega bedres! Katram viņu eiro aiz skaudības pa kilogramam sniega uzgāzīsim! Noraksim beidzot viņus, lai vairs nav jāklausās, ka šamējie gudrāki un izveicīgāki.

Rīt Saeima sanāk uz  ārkārtas sēdi, lai spriestu par Latvijas himnas nomaiņu uz:

,,Dim-dim-dim, dim, dim,

Ir lieli svētki Ziemelim,

Visur ledus, visur sniegs

Tāpēc pilī valda prieks!”

Kaimiņi stāv rindā uz kopīgi iegādāto sniega motociklu, lai veiksmīgi nokļūtu līdz atkritumu konteineriem, kur tagad izveidotas ledus trubas līdz pašiem Getliņiem. Met tik iekšā un tavs šmuces maisiņš slidinās līdz Lielkaudzei.

Ministru kabinets lems, vai pieņemt Ķīnas valdības dāvinājumu. Viņu zinātnieki izstrādājuši robottehnoloģijas, ar kurām aprīkoti sniegavīri izmantojami sniegabūvju celtniecībā. Došot par velti, pateicībā par lielās ķīniešu – latviešu valodas vārdnīcas izdošanu.

Sniegotajos laukos klīst izmisuši datoristi, kuri pazaudējuši baltos laptopus.

Zinātnieki atrisinājuši sniega cilvēka noslēpumu. Viņi ir starp mums! Vai arī mēs esam starp viņiem…