JĒKABS

 

Krājas materiāls romāna tapšanai. To iedvesmo mācības Literārajā akadēmijā un tur uzdotais mājas darbs - aprakstīt romāna varoņu dzīves vidi. 

Saules zaķītis paslīdēja uz plauktā novietotā galvaskausa un pazuda tukšajā acu dobumā, atstādams neredzamus pēdiņu nospiedumus putekļos uz vienīgā priekšmeta, kuram Biruta ģenerāltīrīšanas reizēs kaimiņa dzīvoklī atteicās pieskarties. Jēkabs viņai neteica, ka tas ir mākslīgs, ļāva Birutai šausmināties par mirušo miera necienīšanu un neprotestēja, kad čaklā kaimiņtante tam priekšā novietoja Ziemassvētku vainagu, vai šobrīd aktuālo Lieldienu olu ar koši dzeltenu cāli virsū, kurš bija pagriezts ar knābi taisni pret goda vietā plauktā nolikto Bodlēra dzejas grāmatu ,,Ļaunuma puķes“. Cālim dzeja pie ,,vienas vietas“, arī Jēkabs idejas filmām jau divus gadus smēlās internetā, nevis savā gotiskās literatūras kolekcijā, tomēr grāmata vēl aizvien atradās sasniedzamā attālumā, jo tajā atradās kopš vidusskolas laikiem nenosūtīta mīlestības vēstule klasesbiedrenei. Apņēmīgi apstiprinājis meitenes draudzības aicinājumu feisbukā, Jēkabs cerēja reiz pasniegt viņai arhivāro dārgumu komplektā ar sarkanu rozi un skūpstiem mēnesnīcā.

Kā noskumusi par mūsdienu jaunatnes datoratkarību, istaba nopūtās, no sienas atbrīvojās grupas ,,Deathstars“ plakāts, atklājot nemainītās bērnu dienu tapetes ar rozā mākonīšiem, uz kuriem sēdošie zvēriņi ar baloniem nu izskatījās nokļuvuši briesmās, jo no visām pusēm tos ielenca uz plakātiem redzamie melnās ādās ietērptie mūziķi, rotāti ar krustiem un miroņgalvām.

,,Jums pienācis e-pasts“ - ziņoja tuvāk pie loga stūrī dzīvojošais dators.

Neviens neatsaucās.

Jēkabs mazgāja tāsdienas pirmo ekspertīzei nodoto upura ķermeni, tāpēc pārsteigums par  saņemto naudu filmēšanas uzsākšanai pacietīgi viņu gaidīs līdz vakaram.

KATRAM SAVA ĀFRIKA

Ne katru dienu rodas jaunas teātrim veltītas interneta lapas, kur nu vēl tādas, ar tik labu nosaukumu kā kroders.lv . Cerams, te būs gan nopietnas recenzijas, atsauksmes, teātra cilvēku blogi un lugas.
Man visvairāk patīk mākslinieka Z.Lasmanoviča izveidotais dizains un tas, ka pieejams katras dienas visu teātru repertuārs.

Kā pirmā luga dramaturģijas sadaļā ir mana ,,Katram sava Āfrika."
Lasam un vērtējam!

http://kroders.lv/katram-sava-afrika/

PUIŠI UN APELSĪNI

Pēc ,,Mitjas mīlestības" un ,,Bikts" noskatīšanās manas jūtas pret Dirty Deal Teatro ir kā jaunas meitenes jūsma pret plakātā attēlotu muskuļainu džeku. Ar prātu saprotu, ka izrāde ,,Puiši smaržo pēc apelsīniem" bija pirmizrādē negatava un režisors nav ticis galā ar dziļas idejas uzlikšanu uz plakanās skatuves virsmas, bet visu piedevu, kā jau teatrālai romantiķei pieklājas.

Gana ilgi iekšēji ķiķināju, ka man tīri labi patīk skatīties, kā jauni un labi veidoti puiši mazgājas, beržas ar dvielīti, skalo sejas un citas ķermeņa daļas, tāpēc tos dīvainos tekstus par dažādu augļu garšām, kas tika miksēti ar futbolam veltītiem pārspriedumiem, varēja arī izlaist. Jo vērojot Jurija Djakonova un Toma Auniņa darbošanos, tā īsti nevarēja saprast, kas viņi viens otram ir, un ko viņi grib viens no otra. Kauties vai kniebties? Likās, teksti, laikam iecerēti kā simboliskas spēlītes ar vārdiem, vai mēģinājums bezjēdzīgam tekstam piešķir zemtekstu ar darbošanos, traucēja aktieriem atrast psiholoģiski pamatotu saspēli, bez kuras uzvedums izskatījās pēc studentu etīdes, kurā visi ir drosmīgi un eksperimentāli, bet nesagādā patiesu baudu ne viens otram, ne skatītājiem.

Toties patiesu baudu sagādāja ierakstā klausāmais Kaspara Znotiņa un Viļa Daudziņa ,,zinātniskais dialogs." Tajā bija tas, pēc kā iespējams tiecās uz skatuves spēlējošie - nav svarīgi, ka teksts absurds, bet tas tiek pasniegts tik dziļi un krāsaini, ka var gara acīm redzēt divus vecus vīrus, kuru pagātnē bijis gana daudz strīdu, bet nu viņi rāmā viedumā pastaigājas parkā un spēj sniegt viens otram pašu būtisko - ieinteresētību un Sarunu.

Dramaturģiskais mugurkauls ir vajadzīgs, pat, ja iecerēts to izrādē noārdīt. To pierāda režisora Vladislava Nastavševa iepriekš iestudētā ,,Mitjas mīlestība", kurā burvīgi bija savienots gan reālpsiholoģiskais, gan simboliskais.  Es mīlu to izrādi! Un es ticu, ka ,,Puišu" ideja bijusi dziļa, kā minēts pieteikumā:

"Divu jaunu futbolistu fiziskajai darbībai un pārdomām par futbola dabu un spēles jēdzienu kopumā tiks pretstatīts divu padzīvojušu antropologu dialoga ieraksts, kurā viņi runā par mītisko domāšanu, par to, vai tā ir tikai posms mūsdienu, civilizētā cilvēka domāšanā vai arī tā ir pilnīgi atšķirīgs pasaules uztveres un izzināšanas veids. Tādējādi jaunie futbolisti zināmā mērā tiks salīdzināti ar pirmatnējiem iedzīvotājiem. Izrāde veidojas kā fiziskā un radio teātra kolāža".

Bet plika ideja nedarbojas. Cik interesantas un daudzveidīgas varētu būt attiecības starp diviem futbolistiem šaurā sportistu ģērbtuvē!Izrādes noslēgumā puiši izspēlēja nepiepildītu mīlestību. Vismaz J.Djakonovs to nospēlēja. Labi.

Arī mana mīlestība palika nepiepildīta. Bet es atgriezīšos Dirty Deal, lai mēģinātu to atrast vēlreiz.

Radioraidījums ,,Talanti un pielūdzēji"

Heijā! Man patika radioraidījums pašai par sevi. Tā teikt, pats talants, pats sev pielūdzējs. :)
Priecājos gozēties tik krāšņā kompānijā kā raidījumu ciklā intervētās personības.
Klausāms te:
http://lr1.latvijasradio.lv/zinas/g00010.htm

Paldies žurnālistei Zanei Lācei!

LĪGAVA VESTARDAM

Kā aprecēt Vestardu? Tāds, lūk, jautājums pēc interviju lasīšanas presē un raidījuma ,,Vīrietis uz paklāja“ noskatīšanās.

Tā kā labāk vīrietis mājās uz gultas pārklāja, nevis ,,uz paklāja“ TV, sievietei jābūt gatavai cīnīties par laimi. Jo ,,personīgais koncerts vispirms jānopelna“, kā teica pianists Šimkus raidījumā Leonardai Ķesterei, tā arī atstājot viņu vientulīgi eksistējam dīvāna maliņā, kamēr atsaucīgi reaģēja uz blondās un smukās Elīnas dzirksti.

Tā nu ir, Leonarda, mūsu abu vecumā dzirksteļošana jāatstāj jaunākiem skuķiem, jo esam jau pakurinātas pagales, kurām jāpriecājas, ka vispār kāds mūža laikā centies piešķilt. Toties mums neviens neliedz ar svecīti blakus pastāvēt un viedus padomus padalīt.

Latvju meitas, saņemās, un brienat uz Tukuma mežiem, brunčus atspraudušas!

Ja nenomaldīsieties tumsā, nenosalsiet aukstajā pavasara gaisā, neiebāzīsiet kājas konkurējošo mātesmeitu izliktajās zvēru lamatās, varbūt kādā pilnmēness naktī jums izdosies satikt Vestardu, kurš baltā kreklā slīd mežā, gremdēdamies koku šalkoņas un dabas elsu radītajā skaņu simfonijā. Tik nenobiedējiet, meitenes, savu līgavaini! Maigi piesitiet pie iepriekš noskatīta koka stumbra ar priedes zariņu, iespēlējot maigu ,,sol“. Vestards saausīsies – kas tur? Jauna skaņa ierastajā skaņu celiņā? Kad viņa daiļo acu skatiens beidzot ieraudzīs jūsu aprises maigajā meža rīta migliņā, nirstiet ārā kā Venēra no jūras putām. Tikai nedziediet, dieva dēļ! Labāk pirms tam ieplēsiet apģērbu tā, lai mazliet atsegtu plecu un daļu krūts. Jūs, meitenes, izliecieties, ka klīstat te pilnīgi nejauši, ka mēnesnīcas vērot sakārojies. Un labāk nepieminiet ,,Mēnesnīcas sonāti“ ! Nelieniet sfērā, kur Viņš ir labāks. Arī par kazkopību labāk neizsakieties. Labāk meklējiet aizklīdušo kaķēnu! Tā ir laba ideja. Tas liecinās par jūtīgu sirdi un vēlmi uzņemties rūpes. Skumstiet daiļi, neraudiet! Samērcēsiet acu tušu, un nosmērēsiet viņa balto kreklu, kad centīsieties remdēt kaķa zaudējuma sāpes, pret viņa plecu atspiežoties. Tikai pret plecu, meitenes! Sākuma prelūdijai jābūt maigai, tāpēc drīkst tikai ar vienu roku mazliet atspiesties pret 1,93 m garā auguma krūšu rajonu, cerot, ka krekls ir aizpogāts, jo citādi nerātna mātesmeita var nenovaldīties..

Vai, esmu tik sakarsusi, nočukstiet un izvelciet pudelīti, uz kuras rakstīts ,,Ekoloģiski tīrs skaidrais avota ūdentiņš“. Koķeti pašļakstieties, mazliet trāpat Vestardam, tad samulsusi atzīstieties :,, Ka tik neesmu izsitusi caurumu tava cietokšņa sienā,“ un bēdziet.

Ja neviens jums nedzenas pakaļ, tad nekā...

Ja dzenas, nesapriecājieties, varbūt tas ir vilks, ne Vestards!

Vestards nekur nevar paskriet, jo viņu ielencis precētieskāru meitu pūlis, TV kameras visu filmē un žurnālisti visu pieraksta.

Pianists bēg, lai paslēptos klavierēs, jo mūzika ir vienīgā mīļotā, kura spēj remdēt alkas pēc mīlestības, neievainojot dvēseli un nenoraujot kreklu.

STROIKA-NEDASTROIKA

Izrādi ,,Stroika ar skatu uz Londonu“ es pametu pēc pirmā cēliena. Tā ir tikai otrā reize manā vairāk kā 20 gadus ilgajā teātra skatītāja pieredzē, kad tā rīkojos.

Kāpēc? Teksta lasījums vēl nav izrāde!

Romānu esmu lasījusi, atzīstu to par lielu veiksmi mūsu pašu literatūrā, jo ,,Stroika“ ir humoristiks dēku stāsts, kurš rada sajūtu, ka blakus apsēdies, celtnieka sūro maizi ēdis, bet humora sajūtu nezaudējis pašpuika, un stāsta ,,kā tās ģēlas sastāv.“

Izrādes veidotāji, acīmedzami iedvesmojušies no kino ,,Rīga“ veiksmīgi iestudētajām izrādēm ,,Alu cilvēks“, ,,Tētis“ un ,,Tāda es esmu“, nosprieduši – kas tur liels, paņemsim smieklīgu tekstu, vienu aktieri, uzliksim uz skatuves dažus rekvizītus, fonā pielīmēsim izrādes afišas, rādīsim dažādas bildītes, un izrāde būs gatava, naudiņa nāks griezdamās. Tā nebūs!

Vēl viens iemesls, kāpēc nepaliku uz otro cēlienu ( baumo, ka tajā esot stāstītas anekdotes), bija nevēlēšanas aplaudēt M.Eihem, kas skaitās šīs izrādes režisors.

Es neuzskatu par režiju bilžu piemeklēšanu fonam pēc principa - ja tekstā piemin jamaikieti ar drediem- parādīsim Bobu Mārliju, ja piemin nigēriešus, parādīsim arābu ģimenīti, ja piemin eksotiski ģērbtu etiopieti – parādīsim uzvalkā tērptu afroamerikāni. Tas ir joks? Tāda kā paradoksu spēlīte? Kāpēc? Jo, kad runa bija par viskija dzeršanu, parādās bildīte ar viskija pudeli, ja piemin alu – uzminiet, kas parādās bildītē – jā, alus pudele! Cik smieklīgi, cik smieklīgi...

Režisors nav palīdzējis aktierim Normundam Bērzam atrast vietu ne uz kino ,, Rīga“ skatuves, ne šajā specifiskajā žanrā, kad aktieris ir viens pret lielu zāli. Ne velti N.Bērzs lielāko daļu pirmā cēliena baidījās pacelt skatu augstāk par pirmo rindu.

Iespējams, otrais cēliens sajūsmināja publiku un beidzot atskanēja arī izreklamētā Ūdrīša dziesma.

Ja kāds domā, ka Birbele bija vienīgais skatītājs, kurš drūmi sēdēja smejošā skatītāju zālē, novērotie fakti liecināja pretējo. Kaut bija daži labi joki, asprātības, jo visu Viļa Lācīša tekstu jau nesabojāja.

Ko no tā būs mācīties komēdiju žanra interesentiem? Prozas darbs ir jāpiemēro skatuvei, nevar izsvītrot kādu no sižeta līnijām, pārējo atstājot bez izmaiņām, īpaši tad, ja romāna darbība pārlec no vienas vietas uz otru, no vien tēla uz otru diezgan aši, tādejādi teātra skatītājam neļaujot ne īsti iepazīt personāžus, ne izsekot notikumiem.

Izrāžu apvienība ,,Panna“ pēdējos gados čakli strādā, lai pieradinātu skatītāju pie kino ,,Rīga“ zāles un tradīcijas, ka šajā vietā vērojamas kvalitatīvas komēdijas. Pagaidām Latvijā nevar runāt par tādu stand-up komēdiju kā britu vai amerikāņu tradīcijā, bet mums ir iespēja veidot savu šī žanra veidu.

Ja man kāds pārmestu, ka esmu personīgi iesaistīta ( esmu stand-up komēdijas ,,Tāda es esmu“ autore), ka, iespējams, sajūtu konkurenci, varu droši teikt – es vēlos, lai visas šī žanra izrādes ir tik kvalitatīvas, lai skatītājs būtu drošs, nākot uz jebkuru uzvedumu, ka saņems gaidīto, nevis prastu ,,uzcepumu“. Jā, tas ir manās interesēs! Tieši tāpēc pirku biļetes uz ,,Stroika ar skatu uz Londonu“, ka gribēju atbalstīt un izbaudīt priekšnesumu. Man 1.cēliens bija kā neizdevusies priekšspēle, tāpēc necerēju uz baudu arī otrajā un pametu skatītāju zāli.

KINORITUĀLS

Par katru kino apmeklējumu Forumā es dāvinu sev bonusu – eju uz Stokmann pirmā stāva kafejnīcu. Paņemu kruasānu ar garnelēm un ... Jā, būšu pavisam atklāta – sidru. Bet mazo!

Arī filmas ,,Rituāls“ apmeklēšanas rituāls neiztika bez ierastajiem kārumiem.

Tā nu apsēžos, iedzeru pirmo malku burbuļūdens un sajūtu – mani vēro.

Palūkojos pa labi. Kā tad! No žurnālu stenda krāsainajiem vāciņiem uz mani lūkojas neskaitāmi acu pāri. Raibs gar acīm metas! Kad ņirboņa norimst, daudzu blondo vāku modeļu vidū pamanu arī dažas brunetes. Nopriecājos, ka visā redzeslokā vienīgā rudmate esmu es.

Sejas modelēm izskatās līdzīgas – plati baltzobu smaidi uz iedegušas sejas mirdzošu matu ielokā. Lieki piebilst, ka mana seja tā neizskatās.

Modeles skatās uz mani, saka - vajadzētu tev sakopties pirms pavasara!

Es lepni atcērtu - ,,Sazin kādas pašas izskatītos bez fotošopa!“- un gardi iekožos kruasānā. Majonēze maigi noglāsta manas smaganas, garneles veido kārdinošas pozas uz manas mēles. Tad viņas iztēlojas sevi par austerēm un slīd rīklē svilpodamas.

Vāku modeles badasajūtu cenšas maskēt ar nicinošu grimasi.

,,Varu ar salātlapu padalīties!“, - es priecīga piedāvāju.

Visas novēršas, lai es neredzētu, kā notek siekalas, aizskalojot grima mākslinieku rūpīgi veikto darbu.

,,Prozit, meitenes!“ – es turpinu viņas ķircināt un iedzeru krietnu sidra malku. Burbulīši jautri kutina manas nāsis un es divas reizes neslēpti atraugājos. No kāda žurnāla cenšas izbāzt galvu uzvedības etiķetes speciāliste, bet viņai tas neizdodas, jo žurnāla pamatnei uzgūlies mazs, bet smags adījumu žurnāliņš.

Vai tiešām nav žurnālu vāki ar vīriešiem? Hm, reku Gints Bude. Hi, hi, uz žurnāla ,,40 plus“ vāka. Stilīgi! Pārējie džeki paslēpti stendā aiz stūra.

Ievērojiet, sejas augstumā izvietotie žurnāli ir kā iedomu spoguļi, kuriem garām slīdot, var pasapņot, ka es arī tā varu izskatīties. Ja gribas palasīt par bērniem, dārzu un tamborējumiem, nākas pieliekties, kā dārzeņus ravējot.

Pēc tādas prātošanas manas smadzenes sagura. Piedodiet, smukmeitenes, bet es apēdīšu arī saldo! Nemēģiniet atrunāt. Pēc reliģiskās šausmenes ,,Rituāls“ noskatīšanās, mani ar resnu vēderu nenobiedēs.

Ak, dievs, ak, jēziņ, es dvesu, rupjmaizes kārtojumu kleksējot. Svētlaime!

Ziniet, ko? Smuku ģīmi var ar fotošopu uztaisīt, bet ēdienu ar mākslīgām skropstām neuzlabot.

Redzu, dažas modeles slauka asaras, manus tukšos traukus vērojot.

Neraudiet! Gan jau kāds jūs mīl arī tad, kad grims nomazgāts.

Priecīgu stendā karāšanos, meitenes!

Es nu iešu uz parfimērijas nodaļu ar ,,Chanel N.5“ iesmaržoties.

BIRUTAS GRĀMATIŅA

Es arī romānu rakstu. Lūk, fragmentiņš.

- Tātad – kas viņš ir? – Marta jautāja un viņas acis iegrima medus kūkā, kārīgi izlaizot biezo krēma kārtu.

-       Nezinu.

Martas zobi nošķēla dzīvībai bīstami lielu gabalu. Kūkas dzīvībai, ne Martas, protams.

-       Vismaz vārdu varēji sētniecei paprasīt.

-       Viņš iepazīstoties neesot teicis. Sētniece trīs reizes savējo minējusi, bet šis neko. Tik piekodinājis, ka nedzīvošot tur ilgi, un, lai vispār nepievēršot viņam uzmanību, viņš būšot kā tāds neredzamais cilvēks.

-       Slims. Vai maniaks.

-       Pēc tāda neizskatās.

-       Rogoļovs arī neizskatījās. Bet nožmiedza septiņas sievietes.

-       Kā tu zini?

-       Atšķirībā no tevis es lasu ne tikai asarainas lubenes. Trenēju prātu ar noziegumu mīklu minēšanu.

-       Tiešām palīdz tam prātam?

-       Nenovirzies no tēmas. Mēs runājam par tavu problēmu.

Marta iznīcināja medus kūku un drūmi vērās tukšajā šķīvī.

-       Laikam vajadzēja ņemt septiņas, - Biruta ieminējās.

-       Pilnīgi izslēgts! Palikšu resna.

Biruta nesaprata, vai vajadzētu iesmieties kā par joku, vai izturēties līdzjūtīgi pret personu, kura neapzinās realitāti.

Tad Marta iedarbināja savu smieklu tauri. Biruta pievienoja tai savu ķiķināšanas klarneti un lika galdā būtiskāko ziņu.

-       Galvenais, viņš dzīvojot viens. Tas ir noskaidrots.

-       Iespējams, ir mīļākā.

-       Bet sievas nav.

-       Sievas nav, tas izklausās cerīgi.

Biruta domās jau pielaikoja plīvuru. Pirkt tādu, līdz zemei, vai līdz pleciem?

Biruta palūkojās uz draudzeni. Ja Martu ietītu milzīgā līgavas plīvurā, viņa izskatītos pēc laimīgi smaidošas slēpošanas trases, kurā bīstami atvērusies milzīga krauja starp krūšu kalniem.

Visa pasaule varētu sasildīties Martas krūšu bedrītē! Kā Visuma melnais caurums tas sevī iesūktu visus Birutas neveiksmīgos randiņus, kuros viņa izmēģināja gan izcili uzmanīgu potenciālā partnera uzklausīšanas stratēģiju, kuru izgreznoja ar izteiksmīgiem piekrītošas sajūsmas izpaudumiem, gan rafinētas stervas nicinošo stīvumu, zem kura tikai mazliet atklājas mīlestības izlāpusi dvēselīte.

-       Tu atkal neklausies, – Marta nopūtās un viņas milzu krūtis sašūpojas kā vētrā, saspiežot līdz nāvei visu to pasauli, kas bija tur paslēpusies.

-       Klausos gan, - Biruta nočiepstēja tikpat nepārliecinoši, cik viņai izdevās stervas loma randiņu scenārijā.

-       Un izdzēs savās acīs to izsalkumu! Vīriešiem nepatīk, ja acu zīlīšu vietā spīguļo laulības gredzeni.

-       Esmu gatava uz visu.

-       Plānam būs trīs galvenie virzieni. Miesas trenēšana, partnera iepazīšana, gara izkopšana.

-       Kāpēc gara izkopšana?

-       Kāpēc, kāpēc... Lai nebūtu nekāda stulba kāpēciskošana! Tāpēc, vot!

-       Skaidrs.

Marta izsniedza Birutai lielā kūku kārbā iesaiņotos mācību materiālus un ar savu mīksti tuklo roku uzmundrinoši uzsita trauslajam pleciņam.

Vārti uz jaunu dzīvi bija atvērti!