PIRMIZRĀDES FITNESS

Manu lugu ,,Kapusvētku PR" uzvedīs Nacionālajā teātrī. Lielais notikums gaidāms oktobrī. Tagad man dzīvē ir tikai viena problēma - ko vilkt uz pirmizrādi? Tam seko papildjautājums - uz kā vilkt, t.i., kāds būs tas augumiņš, kas nesīs smuko svētku kostīmiņu? Lielās zāles skatuve nav joka lieta. Būs jāklanās kopā ar godājamiem aktieriem, negribētos, lai kāds no zāles pajautā - kas tā tāda, ar to kumpo muguriņu un izgāzto vēderiņu?

Nolēmu sekot ,,Ievas" žurnālistu piemēram un izmēģināt ,,uz savas ādas" kādu aktivitāti, kas mani no celma pārvērtīs ziedošā liepiņā.

Agrāk  neesmu bijusi sportiska dzīvesveida piekritēja. Reiz gan apmeklēju jogas nodarbības. Skatījos, kā pasniedzēja veido manam prātam neaptveramas un ķermenim nepieejamas pozas, un centos sevi uzmundrināt, ka pēc desmit gadiem smaga darba es arī tā varēšu. Teikuma daļa ,,es varētu" man ļoti patika, bet tā otrā par desmit gadiem ne visai. Tāpēc pametu nodarbības jau pēc viena mēneša. Tad izmēģināju areobiku. Nu, nepatika tā lēkāšana bariņā un vēl skatīšanās spogulī, cik tizli tas izdodas.

Tagad izmēģināšu trenažierus. Domāju, es tā klusiņām, maliņā varēšu netraucēti mocīties zobārsta krēslam līdzīgos aparātos. Bet izvēlētās fitnesa studijas personāls darbam pieiet nopietni, tāpēc pirms manu apaļumu pārvēršanas stingros muskuļos, veica aprēķinus sverot un mērot, kā arī aptaujāja par ēšanas ieradumiem, kurus trīs dienas bija jādokumentē ( pašai bija kauns skatīties, kur nu vēl citam rādīt). Ar trenerīti vienojāmies, ka tāds nu tas cilvēks ir, viņš vispirms tērē naudu sapērkoties par daudz, tad pārēdas, un tad tērē naudu fitnesa zālē, lai tiktu no saēstā vaļā.

Tā nu cīnos jaukā sieviešu bariņā. Te nav iespēja iedvesmoties, slepus lūkojoties uz muskuļainiem vīriešiem, jo studija paredzēta tikai daiļā dzimuma pārstāvēm.

Zvēru pie neapēstā tortes gabala - jau pēc trīs nodarbībām jūtos cienīgāka uzkāpt uz Nacionālā teātra Lielās skatuves!

Ko vēl varētu pasākt? Paskatījos spogulī uz savu piena krāsas atspulgu. Varbūt nosauļoties viegli brūnai? Tad atcerējos par rozīnēm. Man tās garšo, bet ēdot vienmēr atceros, ka tās bija vīnogas - sulīgas, ar gludu ādiņu. Tad tās sažāvēja un ... Labāk palikšu, kā ir - piens un asinis!

Vēl tikai jāizdomā, starp kuriem aktieriem jāiespraucas pirmizrādes paklanīšanās laikā, lai būtu smuka bilde, ko ielīmēt albumā un vecumdienās mazbērniem palielīties. Varbūt starp Dumpi un Jakovļevu?

Vai labāk blakus ,,Ugunsgrēka" zvaigznim Melbārdim?

Galva kūp no lielas spriedelēšanas. Smadzeņu fitness, tā nav joka lieta!

SIEVU LIETA

Astoņdesmitie. Vidusskola. Saazvērnieciski smaidīdama, draudzene paziņo, ka nepiedalīsies fizkultūrā, jo viņai atbraukusi krustmāte. Hm. Kad pati izeju iniciācijas procesu sieviešu pasaulē, saprotu, ka tā krustmāte ir visai asiņaina kundzīte, kas apciemo reizi mēnesī. Nez, ko nodarīja tā krustmāmiņa, kuras radu bērns ieviesa šādu metaforu?

Senās ciltis mēdza aizdzīt tā patālāk no ciema sievietes menstruāciju laikā. Nav brīnums, jo laikmetā, kad nebija ,,Always" un ,,Libresse", šis skats nebija visai tīkams. Pat padomijas lupatiņu un marlīšu nebija! Un koku lapas piestiprināt varēja būt pagrūti.

Reliģiskos disputos, kur sanāk vīri melnos uzsvārčos, spriedelē, ka tas esot sods sievietēm par Ādama pavedināšanu uz Tā koka augļiem. Tāpēc jau negrib ordinēt sievietes, jo vīru bariņā var netraucēti gvelzt šitādas muļķības un visu grēku nastu sakraut uz Ievas pleciem. Nez ko paši teiktu, ja reizi mēnesī vajadzētu ievīstīt savu ,,draudziņu" kā zīdaini baltās lupatiņās uz pāris dienām?

Kāpēc mani tā nomoka šī filozofiski fizioloģiskā tēma? Klāt pirmsmenstruālais sindroms.

Kā jums tas izpaužas? Man sanāk trīsdieninieks.

1.diena.

Gribas iztīrīt māju! Ne tā ikdienišķi, bet ar dziļāku jēgu.

Katrā grīdasšķirbā veicu arheoloģiskos izrakumus un ticu, ka grīdas lupatas ciešs pieskāriens liek laminātam pasmaidīt.

2.diena.

Ēst! Dodiet ēst - ir šīsdienas devīze. Ideālā ēdienreize sākas no rīta un beidzas ap pusnakti. Neviens katls nav par dziļu, neviens šķīvis par platu!

3.diena

Melnā diena. Saprotu, ka ģimene mani neciena, sabiedrība nenovērtē, kājas ļogās, kurpju papēži šķobās, globālā sasilšana progresē un pasaules gals jau klauvē pie durvīm. Nekas nav tik slikti, lai nebūtu vēl sliktāk.

Nākamajās dienās svarīgas vairs tikai procesa tehniskās nianses.

Kā liecina kanādiešu higiēnas preču ražotāju veiktais pētījums, 23% procentu sieviešu labāk atbrīvotos no mēnešreizēm, atstājot celulītu. Vecuma grupā no 16 līdz 34 šis procents bija vēl lielāks - 33%. Es arī par celulītu! Jo dzemdēt tāpat esmu par vecu, seksa dzīvei mēnešreizes nav nepieciešamas, tad kāda jēga vēl gadiem ilgi mocīties? Eh, kā klimakss noderētu!

Varu droši teikt - paldies tev, Radītāj, sievietes dzīve ir lieliska! Tikai ar mēnešreizēm un kāju spalvām esi mazliet pārspīlējis.

Radītājs man atbild: ,,Tajās dienās jūs tiekat pie spārniņiem!"

Ak, tu asprāti, pamēģini ar viņiem palidot - es nopūšos un stiepju savu sievietības nastu tālāk. Smaidot.