VIESĪBU SPĒLES

Valsts svētku brīvdienās izdomāju viesību spēli gada noslēguma ballītēm.

Tātad. Spēles vadītājs iedomājas sevi par folkloras kongresa dalībnieku, kuram jākāpj tribīnē un jāapraksta kādas tautasdziesmas saturs, bet citiem spēles dalībniekiem tā jāuzmin.

Izmēģinam! Miniet pirmo mīkliņu.

Šajā dziesmā kāds vīrietis piedzīvo nepatīkamu atgadījumu ar kādu no saviem apģērba gabaliem, bet tajā visā vaino zirgu. Viņš pats negrib kāpt no zirga, lai paceltu nokritušo lietu, bet pieprasa, lai kāda no klātesošajām sievietēm lien zem kumeļa kājām un to viņam padod.

Kad viesi izbrēkājuši iespējamās versijas, varat parotaļāties ar viņu nerviem un pirms pareizās atbildes demonstrēt savu intelektu, gari pļāpājot par dziesmu, un velkot laiku kā spēlē ,,Paņem 100 000, ja vari". Piemēram, es reflektētu par to, kāpēc to muļķi, kas lien zem kumeļa sauc par godīgu mātesmeitu, bet tās saprātīgās, kuras negrib locīties neveikla tēviņa dēļ, tās apsaukā par vīzdegunēm. Par ko tā?! Vēl pievērsīsim uzmanību tam, kā šajā dziesmā tiek saglabāta intriga. Dziesma sākas - kumeliņi, kumeliņi, tu man kaunu padarīji. Mēs pēc šitā gribam ātrāk uzzināt, ko tas kumeļš nodarījis, bet nekā! Tālāk seko kaut kāds - trādi rīdi, rallalā! Velk garumā tāpat kā TV šovus, kur paredzētas dejas vai dziesmas, bet pa vidu ir tik daudz muldēšanas, ka atkal jāiet uz virtuvi pēc sviestmaizes, lai spētu sagaidīt nākamo priekšnesumu.

Kad ar savu pārgudrību esat nogurdinājuši iereibušo viesu prātus, varat pāriet pie otras mīklas.

Tā ir dziesma par putna spīdzināšanu. Nežēlīgs stāsts, bet ar jautru melodiju. Darbība notiek senajos laikos, kad nebija mobilo telefonu ar modinātājfunkciju. Tāpēc dzina pa ciemiem mājputnu, kuram katrā sētā bija jādzied. Iedomājieties, kā tas putniņš bija pārguris desmitajā sētiņā? Un katrā sētā jādzied trīs reizes! Pēc tādas skaņu dārdināšanas mobilajiem nosēstos baterija, bet nabaga gailītim vēl jāatgriežas pie savām vistām. Knapi dzīvs viņš aizvelkas mājās. Un kas tur? Tās klukstes jau mierā neliekas, dēj un kladzina, dēj un kladzina un vēl uz aplekšanu uzprasās. Gailīša žēl! Es raudu, kausoties ,,Kur tu teci, gailīti manu."

Trīs lietas, labas lietas. Tāpēc vēl viena.
Kas tā par tautasdziesmu, kas stāsta par starpdzimumu konfliktu, kur vīrietis prasa sievietei, lai tā apstrādā graudaugus un uzpilda viņa transportlīdzekli? Bet sieviete atsakās, jo šis vīrietis viņu intelektuāli neinteresē. Toties tādam, kas spētu apmierināt viņas prātiņu, tādam, kurš spētu sagādāt intelektuālo orgasmu, tādam vīrietim tautu meita gan auzas zirgam izsijās, gan benzīnu mersī salies.

Kad viesību dalībnieku prāti iesildījušies, izsludinam plātīšanās rotaļu, kurā uzvar tas, kas Ziemassvētku atlaižu laikā iegādājies visvairāk nekur nederīgu, bet nocenotu mantiņu.
Ticat vai nē, bet Ziemassvētku laiks tuvojas! Turamies braši!

RAIŅA STILĀ

Vēlēšanas beigušās, valdība izveidota, nu sajūta tāda, ka cirks aizbraucis.

Šad tad kāds jaunais ministriņš piesit kāju, ka demisionēs, ja viņa reformas neņems pa pilnu, bet citādi politiskais teātris kluss.

Kā izklaidēt valsts pilsoņus? Komerctelevīzijas draud kļūt pieejamas tikai par maksu, tāpēc sabiedriskās darīs visu, lai savienotu cirka izklaides un ziņu izklāstu vienuviet.

Eizenšteinam uzkrita ābols uz galvas, TV šefs sadzirdēja īstos vārdus īstajā brīdī. Ir mums politikas klasiķis, kuram skaistums nāk no iekšām un stila pērles birst no lūpām neierobežotā daudzumā. (Būtu tās satiksmes ministra krēslā sēdēdams, naudā pārvērtis, mūsu ceļi būtu labāki). Runājot par viesnīcā ,,Rīdzene" ierakstītajām sarunām, Šlesera kungs nopietnu ģīmi stāsta, ka džeki tāpat vien muti dzesējuši, pa tukšo tās virinājuši, tāpēc nav ko piesiet ne kriminālu spēku, ne filoloģisku vājumu šīm pļāpām ,jo tās jau neesot nekādas intervijas, kur ,,jārunā Raiņā stilā ar Aspazijas vārdiem."

Juhū, nodomāja ziņu šefs. Ieviesīsim TV jaunu vēstīšanas stilu! Lai izkoptu pilsoņu gaumi un spēju izvērtēt politiķu stilīgās intervijas, turpmāk ziņosim klasiķu stilā.

Jo klasiski latvisku ainiņu netrūkst. Pavej, kā Spīdola, tas ir, Āboltiņa staro un mirgo Saeimas prezidijā, tā vien uz lūpām deg Raiņa vārdi ,,Tu spēks, es - daile, mēs saderam kopā..." Tik problēma viena. Daile - Silvija mums ir, bet kur atradīsim spēku? Kur latvju Lāčplēsis?! Mūsu Spīdola izmisīgi lūkojas Saeimas zālē, bet tur - simts galvas, bet nevienai nav cepures ar lāča ausīm.

,,Valdi, varbūt tu,

nesīsi šo upuri?

Glābsi mūsu valstību

Uzlicis šo cepuri?" - uz Dombrovska pusi Spīdola veras.

Premjers purina galvu, jo ir smalki izpētījis Valūtas fonda ieteikumus, kur aizliegts valkāt lāča cepuri, ja finansu ministrs ir Vilks, jo citādi ar valsts budžetu būs kā parunā - no vilka bēgsi, lācim uzskriesi.

Tāpēc lāčausis turpmāk būs jāvelk ziņu diktoriem, lai tauta, pie ekrāniem sēdēdama, notic nākotnei un pašu spēkam. Blakus sēdināsim gaidībās esošu Laimdotu kā demogrāfiskās krīzes izbeigšanas simbolu, bet laika ziņās Spīdola solīs vētras un zibeņus tiem, kas traucē bibliotēkai augšupcelties.

Tad nu ,,Panorāma" kļūs tik spilgta kā Raiņa drāma, un studijā iesoļojis Lāčplēsis, iedos savu zobenu paturēt sēdošajai un fona melodiju dziedošajai Laimdotai, lai mums vēstītu šo:

,,Ak, tauta, mana latvju tauta, klausiet nu,

Uz Saeimu drīz nesīs jauno budžetu.

Pār visām ministrijām šķēru ēna krīt,

Ko nenogrieza pērn, to saīsinās rīt.

Bet padoties mēs nevaram ne brīdi,

Aizdevēji vēro mūs ar stīvu ģīmi,

Ja IKP mums regresēs,

Uz Grieķiju mūs deportēs!"

Un tauta saprot, paciešas, savelk jostas un maizi griež pavisam plānās šķēlēs. Tautai patīk, ja smuki runā! Tautai patīk, ja sapucējas!