CILVĒKI AR ŠĶĒRĒM

Kad mani palūdza izlīdzēt un pēdējā brīdī pārdomājušas dalībnieces vietā piedalīties Pārvērtībās - nu, tur, kur nesmukās sievietes pārvērš modernās daiļavās, piekritu un apsmējos, kad uzzināju salona, kurp man jādodas, nosaukumu. Strogonovs. Ha. Cilvēks ir kā gaļas gabaliņš lielajā skaistumkopšanas biznesa mērcē, kur viņu apgraiza, apber ar garšvielām un izmet uz ielas aprīšanai. Tā es domāju, tiekoties ar ļaužu brigādi, kuras uzdevums bija mani sapucēt, lai varētu sabildēt un aizpildīt žurnāla lapas.

Mati ataugs, drēbes varēs novilkt, nagus jau nenomauks - nodomāju un varonīgi nobrēcos, lai meistari dara ar mani, ko uzskata par vajadzīgu.

Vai esat mazgājušas matus guļamkrēslā, aiz kura tup vairāki frizieri un ar dūrītēm masē jums muguru? Es arī ne! Bet tagad varēšu lielīties, ka esmu to darījusi masāžas krēslā! Izrādās, strogonovs nav kulinārijas izstrādājums vien, bet arī grāfa uzvārds, tāpēc salonā ir grāfieņu cienīga apkalpošana un muižai līdzīgs interjers. Trūka vienīgi auksta šampanieša ar ikru maizītēm. Par tām sapņoju, kamēr friziere nežēlīgi grieza nost manas garās matu cirtas, kurām vajadzēja simbolizēt nepārejošo jaunību un pārvērta košā četrdesmitgadiecē, kurai tiešām patika tas, ko redzēja spogulī. Goda vārds, pirmo reizi mūžā es jūtos lieliski ar jaunu frizūru!

Vispār pie friziera eju reti. Sava friziera man nav, eju iekšā pirmajā frizētavā, kas iekrīt acīs un neiztukšo maku.

Kādi rezultāti?

Reiz frizierētāja sev iešķērēja pirkstā tā, ka nācās vēlreiz galvu mazgāt, jo mati bija asiņaini.

Bija tāda, pie kuras piedzīvoju patiesību runājošos spoguli. Kā pasakā par Sniegbaltīti. Es prasu: ,,Spogulīt, frizierīt, saki man tā, vai es esmu visskaistākā?" Bet friziere i netaisās melot:,, Vai zinat, ka jums ir šķībs deguns?"

Reiz trāpījos pie Pelnrušķītes, pie čaklas iesācējas. Rūpīga, rūpīga un lēna, lēna. Likās, viņa sasveicinās ar katru matu un mierina to pirms nogriešanas. Un ko pārmetīsi? Neko. Jo cilvēks tik rūpīgi strādā!

Kāda cita man ,,mīļi" apjautājās, kā es matus nēsāju ikdienā? Saku, ka saienu astītē. ,,Tad nav jēgas tā īpaši frizēt", - viņa konstatēja.

Reiz smalkā salonā tiku krēslā pie aktīva puiša, kas izdzirdējis manu kautro vēlmi pēc košākiem un kuplākiem matiem, mani pārvērta allā pugačovā, kurai uz galvas uzkritis sarkanās krāsas pods! To nespēja izturēt ne manas acis, ne mans finansu stāvoklis, jo prasīto cenu nespēja segt maka satura un bankas konta kopsumma. Iznācu no smalkās vietas sarkana ne tikai  matu rajonā, bet arī uz sejas, aiz kauna, ka neprotu ne mentāli, ne materiāli novērtēt modernu matu griezumu.

Nav jau man nekas pret frizierēm, goda vārds. Ir daudz sava amata meistarīšu, kas padara mūs skaistas, nogriež kopā ar matiem mēnešiem krātos grūtumus un skumjas. Nav viņām un viņiem viegli, klienti ir dažādi, jāmāk pieklājīgi apkalpot visus. Redzot utainu galvu nedrīgst bļaut ,,fui!", mīļi jāapjautājas - ,,Savus kukainīšus laikam aprūpējat vairāk kā paša matus?"

Vēlreiz nosūtu mīļus sveicienus frizierītei Ludmilai no Strogonovu muižas un visām citām jaukajām šķērrocītēm un veiklajiem puišiem ar grieznēm!