FANTĀZIJAI BĪSTAMS DARBS

Mani atlaida no darba  veikala apģērbu nodaļā vīriešu apakšveļas dēļ! Jā, neizturēju pārbaudes laiku. Kā lai iztur, ja visu dienu jāgrozās starp vīriešiem un jāpalīdz sameklēt viņiem apakšbikses, iztaujājot katra vajadzības un slepus izpētot katra iespējas?

Tāpēc to sauc par pārbaudes laiku – noliek cilvēciņu morāli divdomīgā vietā un pārbauda fantāzijas noturību. Goda vārds, es centos domāt tikai par aktīvās pārdošanas principiem un ievesmai vizualizēju acu priekšā darbinieku tepās izlīmētos plakātus ar uzmundrinošiem saukļiem – ,,Peļņa ir viss” un ,,Drosme virza mūs uz priekšu”, bet nepaklausīgās domas atgriezās pie apakšveļas plauktiņiem, kur pēc nedēļas darba es pazinu katru bikšeli personīgi.

Es centos turēt rāmjos savu humora sajūtu, bet tā regulāri izrāvās brīvībā un es pamanījos klientam pajokot, ka firmas BOSS bikšu esamība nepadara par bosu ne gultā, ne ārpus tās, un vīrietim, kurš meklēja peldbikses pirtī iešanai, aizrādīju, ka tur nu jāsaņem drosme un jāiet plikam.

Reiz pavisam izgāzos, kad pajautājusi klientam, kāds izmērs viņam nepieciešams, saņēmu atbildi ,,S”, neapvaldīju seju un tā pauda ,,ak, tu, nabadziņš.”

Tie, kas uzskata – izmēram nav nozīmes, nekad nav iegriezušies vīriešu apakšveļas sektorā. Izveidoju savu klaifikāciju.

S   –   sīks.

M  – mazliet par mazu.

L   – lielums normāls, kaut nu mācētu pielietot.

XL – O!

XXL – Oho!

2XL – Johoho!

3XL – Nu, beidz, tas nav reāli!

Centos kalpot sabiedrībai. Kad veikalā ienāca manis nemīlēts politiķis, gribēju viņa iegādāto apakšbikšu maisiņā ielaist uti. Jā, vienu nēsāju līdzi kastītē neparedzētiem gadījumiem! Bet mani pārtvēra kolēģe. Viņa teica, ka šis AŠ viņai patīkot. Ja būtu otrs AŠ, tad gan viņa piemestu komplektā nupat noķerto lapseni.

Tā nu atriebība par Latvijas nesalabotajiem ceļiem tika izjaukta un es pievērsos demogrāfiskās situācijas uzlabošanai. Katram klientam novēlēju: ,,Lai ciets, kam jāstāv, lai aug, kas iesēts!”

Nesaprotu, kāpēc priekšniecībai es nepatiku? Pie sienas darbinieku atpūtas telpā bija plakāts ,Pārsniegsim klientu cerības” un, manuprāt, tādu teicienu kā manējo neviens pircējs necerēja dzirdēt!

Eh…

Tā gribēju būt līdzīga ,,Re:Baltica” žurnālistei, kura iefiltrējās ,,Maksimā”, lai uzrakstītu par darba apstākļiem! Es vēlējos savākt jokus komēdijai par lielveikalu, bet nekā smieklīga tur nebija. Visu nācās pašai izdomāt.

Bet paldies ,,Stockmann” kolēģēm un vadībai par iespēju!

Pēc neveiksmes apakšveļas tirgošanā, nolēmu pievērsties smalkām un garīgām lietām – gribēju iekārtoties darbā grāmatnīcā. Izrādījās, ar augstāko izglītību kultūras jomā, trīs valodu zināšanām un pieredzi tirdzniecībā nepietiek, lai tiktu pie pārbaudes laika ,,Jāņa Rozes grāmatnīcā”. Un labi vien ir. Jo viņi piemēro trīs mēnešu pārbaudes laiku ar algu 140 ls. Mēs jau nebūsim tik ļauni un nepadomāsim, ka uzņēmums šādi ietaupa uz algām, vai ne?

Labāk iesaku pārbaudīties Stokmanītī, goda vārds!

TRAKĀS DIENAS

Pēc aculiecinieku stāstiem, Trako dienu laikā… Tiem, kas nezin, paskaidroju, Trakās dienas ir atlaižu laiks veikalā ,,Stockmann”. Tātad -  pirmajā akcijas dienā cienījama vecuma kundze iebrāzās veikalā kopā ar citiem iepirkšanās aktīvistiem atvēršanas brīdī 8.00 un 8.03 jau stāvēja pie kases ceturtajā stāvā ar trīs putekļsūcējiem. Aprēķināmie lielumi. Ar kādu ātrumu kundze skrēja pa elevatoru? Šis atrisināms vienkārši. Pati pārbaudīju, ka uzbraukšana ceturtajā stāvā aizņem tikai minūti. Bet pats grūtākais jautājums ir – kāda vella pēc vajadzīgi trīs putekļsūcēji?!

Ieslēdzu savu fantāzijas režīmu un redzu trīs pensionāres pie tējas tasēm žēlojamies par Dombrovski un par to, ka valstī vienreiz jāievieš kārtība. Te vecākā, Marija, nopūšas – eh, pašai ar’ nav viegli ieviest tīrību mājās. Ne vairs lāgā pieliekties, ne vairs pleķus saskatīt. Vecais putekļsūcējs ,,Raketa” jau kopš pagājušā gadsimta stāv aiz skapja, ar putekļiem nāvīgi aizrijies. Vidējā, Velta, lepojas, ka nopirkusi izcili smalku un dārgu brīnumlupatiņu – atliek pavicināt, visi netīrumi paši tajā saskrien. Pēcāk izskalo to ūdenī, un māja spīd un laistās. Jaunākā, Biruta, lielās, ka var visu dzīvokli četrāpus izložņāt. Katru putekli personīgi norāj, pirms noslīcina ūdensspainī. Te Velta, šitādu lielīšanos neciešot, izmet – ja jau tāda fiksa meitene, lai jau aizskrienot uz Trakajām dienām un visām nopērkot pa modernam putekļsūcējam. Esot trakas atlaides. Bet trakoti ātri jāskrien, jo preces būšot ierobežotā skaitā. Oi, Marija sapriecājas, taisni divdesmito gadu atliekot katru mēnesi pa dažam santīmiņam, lai tiktu pie jaunas putekļmašīnītes.  Arī Biruta piekrīt, ka derētu šāds pirkums. Skaļi neatzīstas, ka tā rāpošana pa grīdu aizņem divas ar pusi dienas… Tad nu Velta uzmundrinoši uzšauj ar savu brīnumlupatiņu pa Birutiņas stilbiem un tā jož uz lielveikalu…

Neizklausās diez ko ticami, vai ne? Ceru, ka jums ir saprātīgāks uzdevuma atminējums.

Skaidrs ir tikai viens – iepirkšanās ir kļuvusi par iecienītāko sporta veidu. Lai to veicinātu, veikali sacenšas dažādu akciju rīkošanā. Kas tik mums nav! Trakās dienas Stokmanītī, Mamutu dienas Rimčikā, Ķertās cenas Drogās. Mego veikalu tīkls aizņēmās trakuma ideju un ieviesa Trako trešdienu un Trako piektdienu savās bodītēs. Daži lielveikali no mums neatstājas pat pēc pusnakts, ieviešot iepirkšanās naktis. Bet mans ,,favorīts” ir Rimi Tudiš pīp laiks. Jēziņ, es gribētu būt klāt tajā reklāmistu sapulcē, kur viņi izdomāja šito saukli! Ko viņi pīpēja?! Vai dzēra brīnumdziru un uzkoda sēnes? Pēc gana oficiālas informācijas nosaukums balstās uz skaņu, kas veidojas, pircējam noliekot lielu preču iepakojumu uz kases lentes ( tudiš), kombinācijā ar skaņu, ko rada kases aparāts brīdī, kad prece tiek noskanēta (pīp). ??? Esot fantāzijas režīmā, varu saklausīt ,,pīp”, bet vai kāds šajā trakajā pasaulē ir dzirdējis ,,tudiš”? Kur viņi ko tādu ir saklausījuši? Vai nav trakums, ko?

Prātīgi dara tie jaunieši, kas dodas studēt psiholoģijas zinātnes. Trakums izplatās un glābjoša speciālista palīdzība noderēs. Protams, ja uz psihoterapeita pakalpojumiem arī būs akcijas cenas. Vai Trakās dienas. Ar reklāmas saukli: Jūties traki, Trakais? Nāc uz Trakajām dienām trako ārstniecības centrā! Trakas atlaides psihiatra pakalpojumiem! Trakajiem ieeja brīva (p.s.- par izeju gan jāmaksā).

Trakas dienas trakā pasaulē. Tā viš' i'. 

TANTISMS

Nesapriecāsimies par agru! Gripas vīruss agonē, bet ir kāda kaite, kas plosās jebkurā gadalaikā un piemeklē visa vecuma sievietes. Tantisms! Tā sauc šo vīrusu, kas piezogas un jaunu garā vai miesā sievieti padara par burkšķošu un neapmierinātu bezdzimuma personu, kas sēž sabiedriskajā transportā un ar kaulainu aci pēta jaunus cilvēkus, kuri tā paskaļāk uzvedas.

Nu labi, atzīstu, es arī nejūsmoju par jaunām skuķēm, kuras sakrāsojušas sejas, spiedzīgās balsīs caurdur līdzcilvēku bungādiņas ar stāstiem par to, ko viņš teicis, ko viņa padomājusi, kur viņi tagad dosies un kas tik tur nenotiksies. Bet es sev atgādinu – pati kāda biji! Vai negadījās jaunības trakumā tā spilgtāk saģērbties, apvilkt neveiklas un izsmērētas melnas līnijas ap acīm? Tā piederas pusaudžu vecumā. Tas ir jāizslimo kā masaliņas, lai vēlāk nav jāstūķē savs četrdesmitgadīgais un astoņdesmitkilogramīgais dibens melnos ādas svārciņos, mēģinot sev iestāstīt, ka jaunība nav beigusies.

Jānotver tas mirklis, kad kļūstam par tantēm! Lai pagūtu izglābties.

Par to iedomājos vakar, braucot autobusā, iespiesta aizmugures sēdeklī starp četriem jaunekļiem, kuru sarunu pārtrauca dusmīgs burkšķis no kādas jaunas meitenes priekšējā sēdeklī - lai šamējie beidzot te bļaustīties, jo viņa lasot grāmatu! Ir labi, ka cilvēks lasa. Godājami. Bet puikas nebija dzēruši, neuzvedās agresīvi, tikai paskaļākās balsīs apmainījās viedokļiem par lielo Neko, kā jau tas pieklājas kumeļvecumā.

Izsniegtu meitenei prettantisma tabletes. Ja vien tādas būtu.

Arī pašai gadījies, ka tabletes noderētu.

Ai, kā gribējies padalīties bērnu audzināšanas noslēpumos vai dzīvnieku pārvadāšanas noteikumos. Ir mēle niezējusi jaunai skuķei aizrādīt - lai ļauj kādu vārdu bilst puisim ar’, citādi aiz lielas pļāpāšanas zaudēs potenciālu precinieku. Vai kā gribas uzšņākt dusmīgajām vecenēm – kāda jēga tik ilgu mūžu dzīvot, ja rezultāts ir nepārejošs niknums saviebtā ģīmī?

Vēl ir gribējies aizbāzt ar slapju cimdu mutes tiem, kuri piebļauj visu transportu ar politiskām diskusijām.

Tā kā uzmanieties. Vērojiet savus rādītājpirkstus.

Jo viens no tantisma tuvošanās simptomiem ir šitā pirksta stīvums. Pirksts iztaisnojas un tā vien prasās tikt pacelts pret debesīm, lai pavēstītu pasaulei, kā pareizi jādzīvo, kas jāģērbj mugurā un kā jāuzvedas sabiedriskās vietās un ne tikai tur.

Labāk mēles lokanību demostrēsim ar to aizsniedzot degunu un tādejādi smīdinot bērnus. Turēsim mēli aiz zobiem un rādītājpirkstu kabatā. Vismaz sabiedriskajā transportā. Lūdzu.

BALLĪTE

Savā dzimšanas dienā esmu iespundēta duškabīnē!

Tā vietā, lai virpuļotu viesistabas deju placī, es tupu neērtā pozā starp želejām un šampūniem un ar pirkstu rakstu uz sienas ,,Asnātei 22”. Tas viss – draudzības dēļ!

Kursabiedrs Aleksis mani iestūma vannasistabā, lai lūgtu padomu, kā sadzīvot ar savu mīļoto Daci, kurai piemīt vajāšanas mānija.

Ja Dacīte nebūtu mana labākā draudzene, es ieteiktu Aleksim no māniju pārņemtām sievietēm mukt ātri un tālu, bet nu mudinu būt pacietīgam, iecietīgam un visādi citādi cietam. Bet psihoterapijas kurss knapi tika iesākts, kad Dace jau lauzās durvīs, lai noskaidrotu, ko viņas izredzētais tik ilgi dara tualetē. Dace grib zināt visu par katru Alekša soli un ir neprātīgi greizsirdīga, tāpēc es izgaisu duškabīnē, lai neizraisītu scēnu, kas varētu samazināt draudzenes nervu šūnu skaitu un sabojāt svinības.

Tā nu gaidu, kad pārītis izrunāsies. Labi, ka viesus gaidot, nenospodrināju kabīnes durvis, var labi paslēpties. To lielo dvieļu kaudzi uz grīdas gan vajadzēja novākt, nezinu, kā tā gadījusies..

Te sadzirdu – pārītis runā par mani.

    -   Mīļum, tu pārāk daudz uzmanības velti Asnātei. 

    -   Ko tu! Mēs esam tikai draugi.

    -   Bet viņa ir smuka, - mana draudzenīte nomurmina.

Paldies, Dačuk, apmierināti pasmaidu un gaidu Alekša teikto.

-       Jā, ir.

Mans smaids izplešas pa visu duškabīni! Un tūdaļ saplok, jo Dace iekliedzas:

       -  Pieķēru nodevībā! Kas viņai smukāks kā man?

Aleksis sastingst - atkal pateicis ko nevajag. Es arī saspringstu, jo atklājies - Dačukam nepatīk, ka mani atzīst par smuku! Baigā draudzene ne?

,,Draudzene” turpina:

       - Asnātei ir plānāki mati, īsākas skropstas, līks deguns un resns dibens!

Štrunts par skropstām, matiem un degunu, bet, ja piemin manu gurnu rajonu, es kļūstu nikna. Tāpēc rauju vaļā duškabīnes durvis un bļauju:

        - Pieķēru nodevībā! Liec mierā manu dibenu! Labāk uzpolsterē savējo, citādi nav uz kā svārkus uzkarināt!

Dace zaudē valodu, Aleksis aizver acis un gatavojas ģībt, lai izvairītos no iesaistīšanās skandālā.

   -  Ko jūs abi te darījāt? – attapusies no šoka, Dace savu sāpi par neformīgo apakšdaļu cenšas apdzēst ar greizsirdības lēkmi.

   - Gurnu apkārtmēru mērījām! – es neļaušu novirzīties no galvenās tēmas.

-       Nav tik gara metrmēra, lai tavus varētu apjost! – Dace atcērt.

-       Nav tāda puiša, kas ilgāk par mēnesi pie taviem kauliem noturētos! –  es braši aizstāvos.

Dace met man ar tualetes papīra rullīti. Es bliežu pretī ar švammi.

-    Meitenes, varbūt nevajag? – iepīkstās Aleksis.

Abas vienojamies kopīgā kliedzienā – apklusti! Un lūkojam pēc kā mešanai piemērota.

Dace atrauj skapīša durtiņas. Kamēr nav tikusi pie ,,Ariel” un ,,Domestos” pudelēm, es paķeru dušu un šļācu viņai sejā ūdeni. Lai nomazgā no savām lūpām par mani teiktos netīros vārdus!

Drīz mēs visi esam slapji, acis aizlietas, skats uz pasauli aizmiglots. Aleksis uzkāpj uz nomestās šampūna pudeles, tā saplīst, viņš paslīd, krītot ķeras pie Daces, norauj viņu pie zemes un abi sakuļ grīdu ziepju putās.

Hohoho! Kā uzvarētāja lepni kāpju ārā no duškabīnes.

Tad sakustās lielā dvieļu kaudze! Viens no dvieļiem pieslejas un cenšas mums kaut ko pateikt.

Runājošs dvielis! – spiedz Dace.

Atkāpies, frotē rēgs! – auroju es.

Aleksis tikai kliedz aiz izbīļa. Guļ uz grīdas un kliedz. Cik nožēlojami.

Nu esam tikai divas drosmīgas sievietes, kuras spēj pacelties pāri sīkiem kašķiem un apvainojumiem, lai cīnītos pret spoku uzbrukumu.

Kad esam sadevušās rokās, lai ar matu laku aizstāvētos līdz pilnīgai uzvarai, dvielis nokrīt, atklādams kursabiedra Rolanda sagurušo stāvu.

-       Eu, kas notiek?

Nevajag gulēt manos vannas dvieļos, lūk, kas notiek!

Mēs smejamies un draudzīgi apkampjamies.

Tikai Aleksis sarāvies tup pie duškabīnes. Mēs ar Dacīti saskatāmies un saprotam, puiši nāk un iet, bet draudzenes paliek uz mūžu. Lai arī kāds viņām būtu gurnu apkārtmērs.

Te atsprāgst vannas istabas durvis.

- Juhū! Slapjo krekliņu ballīte! – jautri bļaustās mani iereibušie viesi un piebiedrojas Aleksim uz grīdas.

Kāds paķēris dušu, dzied: ,,Lai tik līst, rudenīgs lietus” un ūdens līst un līst...

Visi priecājas un šļakstās.

Es aprēķinu galvā remonta izdevumus, bet tad kāds man iedod šampanieša glāzi, un viesi klaigā: ,,Slava Asnātei, visu laiku labāko ballīšu rīkotājai!”

Nu labi, izpriecāsimies. Draudzības dēļ!