Darbs tirdzniecībā atstāj sekas ne tikai psihē, bet arī daiļradē. :)
Tāpēc tapa luga par kāda lielveikala vīriešu apģērbu nodaļas pārdevēju cīņu par vietu uz karjeras kāpnēm un priekšnieka sirdī.
Darbojas
LIDIJA ( 45)
GAIDA (35)
ARMANDS (40)
Darbība
notiek nelielā telpā pirms
tirdzniecības zāles.
Tā ir
vieta, kurā darbinieki var apsēsties pauzēs un sanākt kopā sapulcēs.
Te
atrodas plaukts, kur stāv ūdens pudeles – katrai uzrakstīts īpašnieka vārds.
Te
stāv preces, kuras vēl nav izsaiņotas un iznestas pārdošanai.
Pie
sienas ir plakāti ar uzņēmumam atbilstošiem
saukļiem:
,,Pelņa
ir viss!”, ,,Cienīsim sevi un citus!” , ,,Klientam vienmēr taisnība!”
Ir
ziņojumu dēlis, kur piesprausti darba grafiki un dažādi paziņojumi.
Aiz
sienas dzirdams veikala darba troksnis – skan klusa mūzika, dzirdama balsu
murdoņa, kuru pārtrauc reklāmas balss, kura informē par veikala piedāvājumiem.
1.aina
LIDIJA,
ģērbta pārdevējas darba formā ar vārda
zīmīti, bauda atpūtas brīdi. Viņa padzeras no ūdenspudeles ar vārdu
,,LIDIJA”. Paceļ kājas un novieto tās uz
blakus ķeblīša, tīksmi aizver acis, cenšas atslābināties.
Fonā
skanošo mūziku pārtrauc reklāmas teksts.
BALSS.
Pateicamies, ka izvēlējāties mūsu
veikalu! Šodien īpašs piedāvājums vīriešu apģērbu nodaļā – ARMANI jaunās
kolekcijas uzvalki! Apģērbs vīrietim, kurš pieradis uzvarēt!
Atpūtas brīdi iztraucē GAIDA, ģērbusies tāpat, ar vārda zīmīti, kurai
blakus vēl viena – Māceklis. Viņa ienāk no tirdzniecības zāles un runā tikpat
steidzīgi kā nākusi.
GAIDA.
Ak, re kur tu esi! Kāpēc neteici, ka ej
pārtraukumā? Man piekodināja, lai es turoties tuvu savai instruktorei. Nav jau
tā, ka es varētu te apmaldīties, galu galā tikai četri stāvi un man jāmāk
nepazust tikai otrajā ( smejas, sameklē
pudeli ar savu uzrakstu, padzeras) Man te patīk! Vīriešu apģērbu nodaļa!
Nupat viens prasa kreklu… Oi, oi, iztaisās pēc milža un prasa pēc 3XL.. Klientam
vienmēr taisnība, tāpēc jāstāv pie kabīnes un mīļi jāsmaida, kamēr tas milzis
pie spoguļa apjēdz, ka ir sprīdīša augumā. Taisni vai gribējās pateikt, ka pēc
lāpstiņas būs jāiet uz citu veikalu.
LIDIJA.
Lielākā daļa mūsu klienti ir cienījami
biznesa cilvēki. Izturies ar cieņu!
GAIDA.
Es viņus cienu! Ļoti cienu! Izmēram nav
nozīmes, arī mazā maciņā var būt zelta kredītkarte, vai ne? Nupat slepus
aptaustīju ,,Boss” firmas uzvalku. Vīrieti tik smalkā ģērbā jau man nedabūt,
vismaz uzvalku aptaustīšu… Nē, nu ir man pielūdzēji, protams… Vai tu esi
precējusies?
LIDIJA.
Jā… Nē! Kāda tam nozīme?
GAIDA.
Skaidrs. Civillaulībā, vai ne? Zini, kā
ir? Vīrietis civillaulībā skaitās brīvs,
bet sieviete – tāda, kuru neprec. Nav taisnības, ko? Man vienreiz ar tā… Jau
sākumā teicu.. Ja mums vis nebūs oficiāli.. tad nekā, draudziņ, stūrē savu
kuģīti citā ostiņā, es ne un ne.. Tas, ka mani sauc Gaida, vēl nenozīmē, ka es
te taisos mūžīgi gaidīt. Un viņš aizstūrēja arī … Manā ostā izsludināja sēras…
Bet ilgi es nebēdājos, kā teicu, man pielūdzēju netrūkst, veseli divi, viens
bagāts, otrs dikti smuks…
LIDIJA.
(pārtrauc kolēģes vārdu plūdus,
pieceļoties)
Jāiet strādāt.
GAIDA.
Ta nē, sēdi! Vēl var. Es uzņēmu laiku! Pasēdi
ar mani, tā gribas parunāties.
LIDIJA.
To var just.
GAIDA.
Nē, nu es varu runāt arī par darbu…
Nupat vienkārši… Ak dievs… Biju pie apakšveļas stenda… Pienāk viens vecs vīriņš
ar lupu rokās… Un liek man parādīt ... Cilāju visas tās bikšeles, viņš liek
turēt… Un ar lupu pēta sastāva aprakstu, cik daudz kokvilnas… Pielīdis man tik
tuvu, es novērsos... kauns… Un tad redzu – viņš ar to lupu pēta mani pašu! Ko
tu smaidi?
LIDIJA.
Viņš nāk katru nedēļu.
GAIDA.
Tik bieži?! Ak, tāpēc pārējās paslēpās
un lika man viņu apkalpot?
Ienāk Armands.
ARMANDS.
Āaa… Atpūtas pauze?
GAIDA.
Tieši tā, vadītāj.
ARMANDS.
Kā veicas?
LIDIJA.
Šodien maz cilvēku, kā parasti
pirmdienās.
GAIDA.
Nopietni atteicamies pret uzņēmuma
politiku - ,,Klientam vienmēr taisnība!” Aptekalējam visus kā tādus prinčus. Netraucētu
tikai tās karalienes, kas viņiem stāv blakus un traucē izzināt klientu patiesās
vēlmes…
LIDIJA.
Manai jaunajai kolēģei ir lokanākā
mēle, kādu savos desmit darba gados šeit esmu pieredzējusi.
GAIDA.
Jā ,un tāpēc man izdevās šodien pārdot
trīs pastāvīgo klientu kartes.
ARMANDS.
Tas labi. Tevi apmāca ir viena no mūsu
labākajām darbiniecēm. (Lidijai)
Skaistas krellītes, Lidija.
LIDIJA.
Pārāk pamanāmas? Jāņem nost?
ARMANDS.
Ā, nē…Tādas var nēsāt pat darba laikā.
LIDIJA.
Paldies. Tā ir mana vīra dāvana.
GAIDA.
Civilvīra.
LIDIJA.
Vīrs mani ārkārtīgi lutina.
GAIDA.
Juridiski pareizāk būtu – kopdzīves
partneris.
LIDIJA.
Es viņu saucu par savu vīru un viņš
neiebilst!
GAIDA.
Vai kāda jubileja? Vīri jau parasti
kaut ko dāvina tikai īpašos gadījumos.
LIDIJA.
Varbūt tavi pielūdzēji tā dara. Abi
divi. Bet mans vīrs mani ļoti mīl! Sagaida ar vakariņām, reizi nedēļā dāvina
puķes un kur nu vēl tie mazie mīļie jūtu apliecinājumi.
ARMANDS.
Ā. Nu ja… Tā… Neaizmirstiet par
papildus pārdošanu. Labākajai nodaļai paredzēta balva.
LIDIJA.
Atvaino, mēs te aizpļāpājāmes.
ARMANDS.
Nekas. Atpūtas brīdī jau var…
Armandam iezvanās
telefons, viņš paskatās, kas zvana un aiziet.
GAIDA.
Vai viņš ir precējies?
LIDIJA.
Pat nedomā par to.
GAIDA.
Kāpēc? Esmu brīva sieviete brīvā
valstī, ja apkārt staigā brīvs vīrietis, es drīkstu viņu okupēt.
LIDIJA.
Tev taču esot daudz pielūdzēju! Kāpēc
tev vēl viens vajadzīgs?
GAIDA.
Divi nav daudz. Un rezerve vienmēr
noder.
LIDIJA.
Patiesībā tev nav neviena, vai ne? Tu
esi Gaida, kura mūžīgi kādu gaida.
GAIDA.
Es jūtu, esmu sagaidījusi.
LIDIJA.
Atlaišanu tu sagaidīsi! Nesaprotu,
kāpēc tevi te paņēma, kad jau bija zināms par izmaiņām uzņēmuma struktūrā.
Laikam Armands cerēja, ka mūs tas neskars. Tā kā sāc kravāt mantiņas.
GAIDA.
Nē! Mani neatlaidīs! Mani paņēma, lai
ienestu jaunas vēsmas!
LIDIJA.
Tu tās vēsmas drīz pensiju sistēmā
ienesīsi.
GAIDA.
Pieej pie spoguļa! Izskatās, ka mēs
pensionēsimies vienlaicīgi!
LIDIJA.
Tādu profesionāli kā mani, Armands
neatlaidīs.
GAIDA.
Ne
tu vienīgā tāda. Dabūšu gan darbu, gan vīrieti! Divi vienā! A ko tu tā
uztraucies? Tev ir vīrs, viņš par tevi parūpēsies!
LIDIJA.
Es pati par sevi rūpējos!
GAIDA.
Tad jau slikts vīrs!
LIDIJA.
Man nav vīra!
GAIDA.
Bet tās krelles?!
LIDIJA.
Pati sev nopirku!
GAIDA.
Bet kāpēc jātēlo, ka tev ir vīrs?!
LIDIJA.
Lai nepadomā, ka es tāda vientuļa un nogribējusies.
GAIDA.
Re, nav nemaz vārdā jābūt Gaida, lai
būtu sieviete, kura gaida! Mēs varētu nodibināt tādu partiju, Sievietes, kuras
gaida. Mēs gaidām vīru, kas spētu nopelnīt, gaidām darbu, kurā pašas varam
nopelnīt un galu galā gaidām – kad valstī beidzot būs kārtība!! Es esmu
sagaidījusi savu iespēju.
LIDIJA.
Es neļaušu! Nevar tā… Vienu mēnesi
pastrādāt un…
GAIDA.
Un ko?! Tam nav nekāda sakara ar darba
stāžu! Es vienkārši esmu labāka.
LIDIJA.
Saderam, ka tevi atlaidīs?
GAIDA.
Saderam,
ka es tikšu gan pie darba, gan vīra?
LIDIJA.
Es arī to varu! Saderam! Uz ko?
GAIDA.
Uz kasti šampanieša!
LIDIJA.
Ja to kasti dabū zaudētāja!
GAIDA.
Prātīgi! Uzvarētājai – darbs un vīrietis,
zaudētājai – kaste mierinājuma zāļu!
LIDIJA.
Lai iet!
Abas sāncenses paspiež
viena otrai roku un aiziet strādāt.
Fragmenta beigas.
Luga tapa pēc teātra-kluba AUSTRUMU ROBEŽA pasūtījuma un vēl aizvien ir repertuārā.
Informācija
