KLIENTAM VIENMĒR TAISNĪBA

Darbs tirdzniecībā atstāj sekas ne tikai psihē, bet arī daiļradē. :)

Tāpēc tapa luga par kāda lielveikala vīriešu apģērbu nodaļas pārdevēju cīņu par vietu uz karjeras kāpnēm un priekšnieka sirdī.

Darbojas

LIDIJA ( 45)
GAIDA (35)
ARMANDS (40)

Darbība notiek nelielā telpā pirms tirdzniecības zāles.

Tā ir vieta, kurā darbinieki var apsēsties pauzēs un sanākt kopā sapulcēs.

Te atrodas plaukts, kur stāv ūdens pudeles – katrai uzrakstīts īpašnieka vārds.

Te stāv preces, kuras vēl nav izsaiņotas un iznestas pārdošanai.

Pie sienas ir plakāti ar uzņēmumam atbilstošiem  saukļiem:

,,Pelņa ir viss!”, ,,Cienīsim sevi un citus!” , ,,Klientam vienmēr taisnība!”

Ir ziņojumu dēlis, kur piesprausti darba grafiki un dažādi paziņojumi.

Aiz sienas dzirdams veikala darba troksnis – skan klusa mūzika, dzirdama balsu murdoņa, kuru pārtrauc reklāmas balss, kura informē par veikala piedāvājumiem.

1.aina

LIDIJA, ģērbta pārdevējas darba formā ar vārda zīmīti, bauda atpūtas brīdi. Viņa padzeras no ūdenspudeles ar vārdu ,,LIDIJA”. Paceļ kājas un novieto tās uz blakus ķeblīša, tīksmi aizver acis, cenšas atslābināties.

Fonā skanošo mūziku pārtrauc reklāmas teksts.

BALSS.

         Pateicamies, ka izvēlējāties mūsu veikalu! Šodien īpašs piedāvājums vīriešu apģērbu nodaļā – ARMANI jaunās kolekcijas uzvalki! Apģērbs vīrietim, kurš pieradis uzvarēt!

Atpūtas brīdi iztraucē GAIDA, ģērbusies tāpat, ar vārda zīmīti, kurai blakus vēl viena – Māceklis. Viņa ienāk no tirdzniecības zāles un runā tikpat steidzīgi kā nākusi.

                          

GAIDA.

         Ak, re kur tu esi! Kāpēc neteici, ka ej pārtraukumā? Man piekodināja, lai es turoties tuvu savai instruktorei. Nav jau tā, ka es varētu te apmaldīties, galu galā tikai četri stāvi un man jāmāk nepazust tikai otrajā ( smejas, sameklē pudeli ar savu uzrakstu, padzeras) Man te patīk! Vīriešu apģērbu nodaļa! Nupat viens prasa kreklu… Oi, oi, iztaisās pēc milža un prasa pēc 3XL.. Klientam vienmēr taisnība, tāpēc jāstāv pie kabīnes un mīļi jāsmaida, kamēr tas milzis pie spoguļa apjēdz, ka ir sprīdīša augumā. Taisni vai gribējās pateikt, ka pēc lāpstiņas būs jāiet uz citu veikalu.

 LIDIJA.

         Lielākā daļa mūsu klienti ir cienījami biznesa cilvēki. Izturies ar cieņu!

 GAIDA.

         Es viņus cienu! Ļoti cienu! Izmēram nav nozīmes, arī mazā maciņā var būt zelta kredītkarte, vai ne? Nupat slepus aptaustīju ,,Boss” firmas uzvalku. Vīrieti tik smalkā ģērbā jau man nedabūt, vismaz uzvalku aptaustīšu… Nē, nu ir man pielūdzēji, protams… Vai tu esi precējusies?

 LIDIJA.

         Jā… Nē! Kāda tam nozīme?

 GAIDA.

         Skaidrs. Civillaulībā, vai ne? Zini, kā ir?  Vīrietis civillaulībā skaitās brīvs, bet sieviete – tāda, kuru neprec. Nav taisnības, ko? Man vienreiz ar tā… Jau sākumā teicu.. Ja mums vis nebūs oficiāli.. tad nekā, draudziņ, stūrē savu kuģīti citā ostiņā, es ne un ne.. Tas, ka mani sauc Gaida, vēl nenozīmē, ka es te taisos mūžīgi gaidīt. Un viņš aizstūrēja arī … Manā ostā izsludināja sēras… Bet ilgi es nebēdājos, kā teicu, man pielūdzēju netrūkst, veseli divi, viens bagāts, otrs dikti smuks…

 LIDIJA. (pārtrauc kolēģes vārdu plūdus, pieceļoties)

         Jāiet strādāt.

 GAIDA.

         Ta nē, sēdi! Vēl var. Es uzņēmu laiku! Pasēdi ar mani, tā gribas parunāties.

 LIDIJA.

         To var just.

 GAIDA.

         Nē, nu es varu runāt arī par darbu… Nupat vienkārši… Ak dievs… Biju pie apakšveļas stenda… Pienāk viens vecs vīriņš ar lupu rokās… Un liek man parādīt ... Cilāju visas tās bikšeles, viņš liek turēt… Un ar lupu pēta sastāva aprakstu, cik daudz kokvilnas… Pielīdis man tik tuvu, es novērsos... kauns… Un tad redzu – viņš ar to lupu pēta mani pašu! Ko tu smaidi?

 LIDIJA.

         Viņš nāk katru nedēļu.

 GAIDA.

         Tik bieži?! Ak, tāpēc pārējās paslēpās un lika man viņu apkalpot?

Ienāk Armands.

ARMANDS.

         Āaa… Atpūtas pauze?

 GAIDA.

         Tieši tā, vadītāj.

 ARMANDS.

         Kā veicas?

 LIDIJA.

         Šodien maz cilvēku, kā parasti pirmdienās.

 GAIDA.

         Nopietni atteicamies pret uzņēmuma politiku - ,,Klientam vienmēr taisnība!” Aptekalējam visus kā tādus prinčus. Netraucētu tikai tās karalienes, kas viņiem stāv blakus un traucē izzināt klientu patiesās vēlmes…

 LIDIJA.

         Manai jaunajai kolēģei ir lokanākā mēle, kādu savos desmit darba gados šeit esmu pieredzējusi.

 GAIDA.

         Jā ,un tāpēc man izdevās šodien pārdot trīs pastāvīgo klientu kartes.

 ARMANDS.

         Tas labi. Tevi apmāca ir viena no mūsu labākajām darbiniecēm. (Lidijai) Skaistas krellītes, Lidija.

 LIDIJA.

         Pārāk pamanāmas? Jāņem nost?

 ARMANDS.

         Ā, nē…Tādas var nēsāt pat darba laikā.

 LIDIJA.

          Paldies. Tā ir mana vīra dāvana.

 GAIDA.

         Civilvīra.

 LIDIJA.

         Vīrs mani ārkārtīgi lutina.

 GAIDA.

         Juridiski pareizāk būtu – kopdzīves partneris.

 LIDIJA.

         Es viņu saucu par savu vīru un viņš neiebilst!

 GAIDA.

         Vai kāda jubileja? Vīri jau parasti kaut ko dāvina tikai īpašos gadījumos.

 LIDIJA.

         Varbūt tavi pielūdzēji tā dara. Abi divi. Bet mans vīrs mani ļoti mīl! Sagaida ar vakariņām, reizi nedēļā dāvina puķes un kur nu vēl tie mazie mīļie jūtu apliecinājumi.

 ARMANDS.

         Ā. Nu ja… Tā… Neaizmirstiet par papildus pārdošanu. Labākajai nodaļai paredzēta balva.

 LIDIJA.

         Atvaino, mēs te aizpļāpājāmes.

 ARMANDS.

         Nekas. Atpūtas brīdī jau var…

Armandam iezvanās telefons, viņš paskatās, kas zvana un aiziet.

GAIDA.

         Vai viņš ir precējies?

 LIDIJA.

         Pat nedomā par to.

 GAIDA.

         Kāpēc? Esmu brīva sieviete brīvā valstī, ja apkārt staigā brīvs vīrietis, es drīkstu viņu okupēt.

 LIDIJA.

         Tev taču esot daudz pielūdzēju! Kāpēc tev vēl viens vajadzīgs?

 GAIDA.

         Divi nav daudz. Un rezerve vienmēr noder.

 LIDIJA.

         Patiesībā tev nav neviena, vai ne? Tu esi Gaida, kura mūžīgi kādu gaida.

 GAIDA.

         Es jūtu, esmu sagaidījusi.

 LIDIJA.

         Atlaišanu tu sagaidīsi! Nesaprotu, kāpēc tevi te paņēma, kad jau bija zināms par izmaiņām uzņēmuma struktūrā. Laikam Armands cerēja, ka mūs tas neskars. Tā kā sāc kravāt mantiņas.

 GAIDA.

         Nē! Mani neatlaidīs! Mani paņēma, lai ienestu jaunas vēsmas!

 LIDIJA.

         Tu tās vēsmas drīz pensiju sistēmā ienesīsi.

 GAIDA.

         Pieej pie spoguļa! Izskatās, ka mēs pensionēsimies vienlaicīgi!

 LIDIJA.

         Tādu profesionāli kā mani, Armands neatlaidīs.

 GAIDA.

          Ne tu vienīgā tāda. Dabūšu gan darbu, gan vīrieti! Divi vienā! A ko tu tā uztraucies? Tev ir vīrs, viņš par tevi parūpēsies!

 LIDIJA.

         Es pati par sevi rūpējos!

 GAIDA.

         Tad jau slikts vīrs!

 LIDIJA.

         Man nav vīra!

 GAIDA.

         Bet tās krelles?!

 LIDIJA.

         Pati sev nopirku!

 GAIDA.

         Bet kāpēc jātēlo, ka tev ir vīrs?!

 LIDIJA.

         Lai nepadomā, ka es tāda vientuļa un nogribējusies.

 GAIDA.

         Re, nav nemaz vārdā jābūt Gaida, lai būtu sieviete, kura gaida! Mēs varētu nodibināt tādu partiju, Sievietes, kuras gaida. Mēs gaidām vīru, kas spētu nopelnīt, gaidām darbu, kurā pašas varam nopelnīt un galu galā gaidām – kad valstī beidzot būs kārtība!! Es esmu sagaidījusi savu iespēju.

 LIDIJA.

         Es neļaušu! Nevar tā… Vienu mēnesi pastrādāt un…

 GAIDA.

         Un ko?! Tam nav nekāda sakara ar darba stāžu! Es vienkārši esmu labāka.

 LIDIJA.

         Saderam, ka tevi atlaidīs?

 GAIDA.

         Saderam, ka es tikšu gan pie darba, gan vīra?

 LIDIJA.

         Es arī to varu! Saderam! Uz ko?

 GAIDA.

         Uz kasti šampanieša!

 LIDIJA.

         Ja to kasti dabū zaudētāja!

 GAIDA.

         Prātīgi! Uzvarētājai – darbs un vīrietis, zaudētājai – kaste mierinājuma zāļu!

 LIDIJA.

         Lai iet!

Abas sāncenses paspiež viena otrai roku un aiziet strādāt.

Fragmenta beigas.

Luga tapa pēc teātra-kluba AUSTRUMU ROBEŽA pasūtījuma un vēl aizvien ir repertuārā.

Informācija 

Par izrādi