BERLĪNE MAIJĀ

Apnika katru reizi, atverot savu blogu, ieraudzīt vecu rakstu par Berlīni novembrī. Attapos - varu taču uzrakstīt par Berlīni maijā, absolūti atklāti un nemānoties. Jo tā nu tas ir - Berlīne ir kļuvusi par pilsētu, kurā nu esmu bijusi trīs reizes un centīšos aizbraukt vēl. Kāpēc? Tāpēc! Nav man racionāla pamatojuma. Tikai irracionāla sajūta, kas man liek atgriezties vēl un vēl.
Maija plāns bija pilnīgi neorģināls - atkal apmeklēt BLUTENGEL http://blutengel.de/
koncertu, tikai šoreiz viņu dzimtajā pilsētā, kurā, atšķirībā no Rīgas, 12.maijā jau bija iestājies pavasaris.

Šito Kreicbergas skatu nobildēju tāpēc, lai aizsūtītu savam mājāspalikušajam vīrietim. Re, skaties un apskaud (jo viņš neatbrauca līdzi, kā bija paredzēts, ai, ai)!
Starp citu, viesnīcas nummurs bija pasūtīts diviem cilvēkiem, tāpēc mani sagaidīja liela divguļamā gulta. Bet, kad atgriezos nākamajā dienā, gulta bija sadalīta. Kāpēc?! Lai es nejustos vientuļa divvietīgajā? Paldies par iejūtību, bet šis nebija raudamais gadījums.
Viesnīcas parasti rezervēju koncerta vietas tuvumā. Lai nav naktī, ,,mākslas iespaida" saviļņotai, tālu jāvandās. Tas palīdzēja atrast un iepazīt Friedrichshain - ļoti jauku, bohēmisku, tūristu nepārpildītu Berlīnes rajoniņu.
Tikko to atradusi, skatīju pēc vietas, kur atkrist pēc ļoti, ļoti garas staigāšanas un Paēst. Paēst ne velti ar lielo P, jo dikti gribējās. Kā ieraudzīju ēstuvi ar nosaukumu HANNIBAL, tā metos iekšā, jo nosaukums mani uzrunā kā zināmā seriāla fani. Pasūtīju ribiņas. Tās atnesa pārlaimīgs turku pavārs. Kāpēc tāds pārlaimīgs, domāju, stumjot māgā makten gardo gaļiņu. Iemeslu pavāra laimei sapratu vēlāk, kad staigāju un kur vien paveries, visur vegānu un veģetāriešu kafejnīcas un restorāni. Arī Hannibals piedāvā ne tikai asiņainus izstrādājumus, bet pavārs laikam bija dikti noilgojies uzcept ribiņas! :) http://www.hannibal-berlin.de/

Laicīgu atradu vietu, kur atrodas Kulturhaus Astra, kur notiks koncerts. https://www.astra-berlin.de/

Tas ir skats no dzelzceļa tilta uz mākslinieciski andergraundīgo ( hm, kaut kāds dīvains vārds, bet neko labāku nevaru izdomāt) kvartālu, kur agrāk bija vagonu rūpnīca, bet tagad ir mazi, dīvaini klubi un mākslas galerijas.
Skats no otras puses, kur uz ielas dežūrē tumšādaini vīri, kas vienmēr gatavi ko piedāvāt:

Kulturhaus Astra izrādījās ļoti mājīga vieta, publika atsaucīga un grupa ierasti lieliska. Lai arī koncerta laikā apsaukāju visus, kuri filmē, pēc koncerta apskatos, kas viņiem sanācis. Te pievienoju koncerta beigu video, kad grupa izpilda savu slavenāko ,,šlāgeri". Un visi melni tērptie ļaudis zālē priecīgi danco un plaukšķina. :)

Eh, būs jāsaņemas un jāiemācās vācu valoda!

Nākamajā dienā vēl paklīdu pa Frīdriku, padzēros alu kādā lieliskā ielas malas krodziņā, kura krodziniece šai bildē piesēdusi aprunāties ar paziņu. Jā, tā ir sieviete punktainajā kleitā, kuras cigarete vientuļi kūpēja uz letes atstātajā pelnu traukā, kad ienācu viņas pārvaldītajā telpā, kamēr saimniece rosījās tālākā kaktā. https://www.facebook.com/Artliners-Berlin-357164570979293/

Te notiek koncerti un blakus ir tetovēšanas salons, ja nu gribas kādas grupas nosaukumu ietetovēt, lai neaizmirstas.

Piepildījusi mazo sapnīti tāpat kā berlīnieši piesēst ar alus pudeli ielas malā, devos atpakaļ uz mājām ar lielāku sapnīti - atgriezties atkal! :)

Eh, pievienošu vienu grupas klipu, kur tumsas bērni pastaigājas Berlīnes naktī. Un iešu gulēt un sapņot, sapņot, sapņot....