Aspazija un es

Mīlu literatūru.

Protams, nepietiek laika izlasīt visas jaunākās grāmatas, bet vismaz intervijas ar latviešu literātēm žurnālos izlasu ar lielu interesi, tādejādi sekoju līdzi procesiem un turu roku uz vārda mākslas pulsa.

Lūk, kaut kāda dramaturģe uzrakstījusi lugu ,,Tāda es esmu”. Nebrīnīšos, ja sekos citu mūsmāju literāšu atbildes gājieni. Drīz Ābele izdos romānu ,,Es esmu šitāda”. Ikstenai gan jau prātā stāstu krājums ,,Tu esi TĀDS”. Viņai jau tā mīlas tēma dikti tuva. Jaunāko mēs nevarēsim izlasīt, jo tas būs gruzīnu valodā. Nesen pie internetā publicētas ziņas par Noras literārām aktivitātēm bija veseli 5 komentāri. Visi par viņas gruzīnu izcelsmes vīrieti. Ar zemtekstu – tai nu gan ir palaimējies!

Bet es gribēju izteikties par literatūru, par garīgām vērtībām, par Aspaziju. Nu, to dzejnieci, kura gul...,tpfu, dzīvoja likumīgā laulībā ar Raini. Neesmu nekāda dzejas speciāliste, bet psiholoģijā man ir sertifikāts, kuru ieguvu treniņseminārā ,,Spēks ir tevī”. Tāpēc man ir absolūti skaidrs, ka spēks ir manī un tā saknes ir latviešu kultūrā. Katra latviešu dzejdares vai prozistes radītā rinda kā diegs iet cauri manai dzīvei un sien mūs visas vienā kreļļu virtenē (uh, cik daiļi uzrakstīju). Tātad es un Aspazija esam saistītas.

Savā fantāzijā uzzīmēju šādu ainu.

Nolikusi malā grīdas lupatu, Aspazija piesēž virtuvē un pieraksta tikko viņā ieskanējušās dzejas dzirkstis dzejolim ,,Tāda es esmu”. Jā, jā, tā dramaturģe nospērusi Apazijai nosaukumu! Tādi tie sievišķi ir, ne tikai vīriešus viena otrai atviļ, pat daiļdarba nosaukumus.

Bet atgriežamies virtuvē, kur visām mums ierastā vieta. Aspazija raksta:

,,Starp ikdienas rupjiem skārieniem,

Starp pārdzīvotiem uzskatiem

Es esmu kā roze starp rāceņiem,

Kā uguns starp sausiem žagariem…”

Ups! Šajā mirklī Aspazija sajūt kartupeļus piedegam. Ai, kāds negods gadījies latviešu saimnieces virtuvē! Aspazija nevar pasniegt klasiķim Jānim piedegušus kartupeļus, jācep citi. Bet dārzeņu groziņš tukšs un ceļš līdz pagrabam tik baisi tumšs. Tāpēc Aspazijai ,,deg acīs zaļš spītības uguntiņš, iz pirkstu galiem skrien zibentiņš..” Arī sievietei ir tiesības radoši izpaust savas gara vērtības, arī vīrietim jāpiedalās ikdienas darbos! Cīnītāja par sieviešu līdztiesību iesteidzas Raiņa darbistabā, kur izcilais latviešu dzejas meistars sēž domās iegrimis pie rakstāmmašīnas un rindo vārdus lugai ,,Uguns un nakts”. Aspazija dedzīgi sauc: ,,Bet, Jāni! Vīrietis ir fiziski stiprāks, viņš ir tas spēks, tas stiprais balsts! Tā lēmusi Dabas māte un Dieviņš mīļais. Tāpēc aizej vienreiz mūžā uz pagrabu pēc kartupeļiem!”

Ahā! - saka Rainis un laimīgi pasmaida. Jo nu viņš zina, ko Spīdola, šķiļot zibeņus iz acīm, teiks Lāčplēsim. Rainis pabeidz iesāktās rindas:

,,Tu – spēks, es – daile,

Mēs saderam kopā!

Jo mērķis mums viens – pilnība.”

Rainis ir laimīgs un lepns un maigi veras savas sieviņas acīs - skat, mīļā, skat, kā man izdevās! Aspazija paskatās Rainim pār plecu, izlasa un koķeti iesmejas. Ceru, ka es tā daile, ko? Vai tik neesmu skaistākā par visu, kas zemes virsū un zem zemes ellē? Aspazija nobučo Raini uz vaiga un nočukst: ,,Tu esi mans ģēnijs, tikai mans! Raksti, mīļais, netraucēšu.” Un Aspazija vingrā solī ,,tik jautra kā burbuļu avotiņš, tik sēra kā pāri tam vītoliņš” aiztek pēc kartupeļiem, bet Rainis nodomā - to nu gan viņa tik labi pateica! Lai Spīdola tā arī saka tam Melnajam bruņiniekam.

,,Es esmu skaistākā par visu,

Kas zemes virsū un zem zemes ellē!”

Pār Latvijas ārēm nolaižas vakars. Aspazija cep kartupeļus, Rainis pabeidz ,,Uguni un nakti” un ieiet latviešu literatūras zelta fondā. Abi klusi un mierīgi paēd vakariņas un dodas gultā. Lai turpinātu diskusiju par dzejas formu daudzveidību.

Tāda bija Aspazija. Tai līdzās stāv latviešu literātes – Ābele, Ikstena, Repše, Asare un citas, kuras vēl neintervē populāri žurnāli. Bet viņas stāv Daugavmalā un skatās debesīs, kur kopā ar Ķīpsalas putniem Rukšāne lidinās. Mēs esam spēks un daile!