,,Negaidi pavasari, sāc cīņu jau tagad!” (Iz reklāmu vācelītes)
Manas kioskā dzīvojošās draudzenes Ieva, Santa, Marta jau gatavo mani pludmales sezonai, noliekot uz starta līnijas pretī gludām ciskām un tvirtam dupsim. Kosmētikas bizness tā cenšas pārvarēt krīzi. Nav celulīta, nav asaru!
Toties dzīve nav reklāma. Mani atlaida no darba. Kā tāda lieka un pāragra krunka bosa pierē esmu izlidināta no siltas vietiņas pie datora, kur desmit gadus sēdēdama, ne tikai apelsīna miziņu uz ciskām, bet kilogramu tauku uz dibena esmu dabūjusi. Iesūdzēšu bijušo darba devēju tiesā! Liek smuidrai sievietei dirnēt pie datora visu dienu līdz dibens izaug lielāks par ķebli. Kur arodbiedrība skatās? Atlaista un sakropļota, tāda es jūtos. Bet es nepadošos!
Tagad man būs daudz laika sev. Sakopšos, sapucēšos, iesoļošu bijušā bosa kabinetā un lepni paziņošu, ka piedodu viņam, jo atlaišana man ir pavērusi jaunus ceļus vēl neiepazītās teritorijās. Tāpat šajā kantorī esmu jutusies kā iesprostota kūniņā, bet tagad esmu izšķīlusies kā taurenis!
Cīņu sākšu ar deformējošo dermopannikulozi. Lasu interneta padomniekā: ,,Par to, lai kājas, gurni, vēders un citas celulītam ļoti tīkamās ķermeņa daļas nenonāktu tā gūstā, jārūpējas visu gadu.” Paga, paga. Tā sievišķā lipodistrofija uzmetīsies ne tikai uz ciskām, bet arī citām ķermeņa daļām? Līdz pat sejai? Mīļo dieviņ, tikai ne to! Es cīnīšos ar visiem iespējamiem līdzekļiem pēc stingra plāna līdz absolūtai uzvarai. Iegūglēju ,,pretcelulīta”. Ohoho! Pretcelulīta masāžas, krēmi, procedūras, bikses, diētas, šorti, maskas. Un ietīšanās plēvē! Ja pretcelulīta industrija atdotu kaut desmito daļu Latvijai, finansu krīze tiktu uzvarēta. Bet nedos! Tā vietā dabūsim desmit jaunus produktus, kas padziļinās krīzi mūsu maciņos, bet nemazinās ticību brīnumam.
Izstrādāju plānu. No rīta – skrējiens. Tad kontrastduša, rīvēšanās, masāža, īpašais brīnumkrēms, brokastīs – viens burkāns. Tad uzvilkt pretcelulīta šortus un kājas masējošās zeķubikses, doties uz procedūrām skaistumkopšanas salonā. Pusdienās vistas fileja bez sāls un divas salātlapas, pēc tam vizīte pie psihoterapeita. Kāpēc? Jo viss sākas galvā! Pat celulīts. Skriešus uz mājām, palēkdamās pa trepēm, slēdzot durvis veicu sēžas muskuļu sasprindzināšanas vingrinājumu. Atkal kontrastduša, pretcelulīta plāksteris uz dibena, tad ,,stundu stāvu domādama” pie atvērta loga, lai auksta gaisa cirkulācija liek asinīm straujāk izvest sārņus no mana organisma. Programmas turpinājumā – medus masāža. Sauja latviešu nacionālā dārguma uz stilbiem un izdauzīt no sevis visus nesmukumus, atceroties atsauksmi par šo procesu internetā. ,,Neieteiktu šo masāžu veikt, ja esat nolēmusi apmeklēt pirti vai baseinu, jo cilvēki padomās, ka jūs mājās kāds smagi sit.” Es nekur neiešu. Un vakariņas arī neēdīšu! Pēc sešiem ledusskapī ir tikai sliktie tauki. Pie sienas pielīmēju reklāmu, kur redzams sačokurojies dibens ar uzrakstu ,,pirms” un blakus vingro pēcpusi ar uzrakstu ,,pēc”. Nu un, ka redzams, ka ne tikai dibens, bet pati sieviete nomainījusies? Iedvesmojoši. Tik iedvesmojoši, ka visu vakaru ap ledusskapi dancoju. Trenēju raksturu. Viņš runā ar mani, tas ledusskapītis! Viltīgi aicina tikai paskatīties, tikai pārliecināties, vai kādam produktam nebeidzas lietošanas termiņš. Es esmu no dzelzs! Es neļaujos, tikai ātri iešauju roku, lai izņemtu iesākto vīna pudeli. Glāzīti sarkanvīna labākai asinsritei taču esmu pelnījusi, vai ne? Prozit! Lai miedziņš saldāks! Priekā! Lai kreņķi aizmirstas! Tikai vēl vienu. Par ticību brīnumiem! Tagad pēdējo. Lai asaras nožūst…
No rīta pamostos un ciskas gludas kā vīna pudeles! Brīnums ir noticis, un nav svarīgi, vai bija man tas celulīts pirms tam, vai nebija.
Jo mēs esam taureņi. Mūsu spārnus rotā prieki un asaras, augšup ceļ uzvaras un sapņi liek dejot! Esam raibas kā vasaras, kaislīgas kā pavasaris, krājumā mums rudens bagātības, acis mirdz kā sniegs saulē! Pretī pavasarim, dāmas!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru