PĒCSVĒTKU STRESS

Sabiedriskais transports mūs satuvina piespiedu kārtā.

Trolejbusos ir tādas sēdvietas, kas atrodas viena pret otru. Apsēdos un uzreiz ievēroju pretī sēdošo ļoti simpātisko vīrieti. Smuks pēc vella! Es jau arī tā neko. Abi sēžam ar ceļgaliem kopā un cenšamies acu kustību trajektoriju organizēt tā, lai skatieni nekad nesastaptos. Citādi, nedod dievs, padomās, ka es ne tā padomāju par to, ko viņš padomājis, redzot, ka es esmu padomājusi.

Kāpēc cilvēki baidās vienkārši uzsmaidīt viens otram? Ne jau viss, kas patīk, jāapgrābsta ar rokām, vai ne? Kas notiktu, ja es pateiktu tam vīrietim - tu labi izskaties? Pieklājīgais latviešu vīrietis līdz pat nākamajiem Jāņiem nespētu atbrīvoties no tik nepieklājīgas uzbāzības radītā mulsuma.

Laikam pēcjāņu nogurums manī izraisījis šīs drūmās pārdomas.

Jāņi esot auglības svētki. Ha. Ha. Kāda tur auglība pēc tik daudz izdzertiem aliem un vēderos sastumtiem pārsālītiem šašlikiem? Vispirms ir pirmsvētku stress, kad jādomā, kur svinēt un ko likt galdā, tad seko satraukuma pilnie svētki – jo līst, kož odi, šašliks ne tā izcepies, un pēcsvētku stress – kur likt neapēsto Jāņu sieru un kādēļ es pinu vainadziņu, ja neviens pat necentās to noņemt?! Varu to uzkarināt kaltēties kopā ar tiem trolejbusā neizteiktajiem komplimentiem.

Lai sevi uzmundrinātu, atceros to vienīgo reizi savā dzīvē, kad atradu Papardes ziedu. Man palaimējās, ka nebija jābrien mežā, vai jāguļas slapjā pļavā. Svētkiem noīrētā viesu nama virtuvē uzplauka tas zieds!

Pat neesmu fantazējusi par seksu brīvā dabā. Uz plikas zemes gulties, to nu gan nē! Uzreiz iedomājos mazās skudriņas, lielos zirnekļus, ērces, zemes vēzi un visādas citas vabulītes, kas glūn zālē un laizās, manu balto miesu gaidīdamas. Ui, nē! Tad jau labāk pret koka stumbru atspiesties. Protams, ja mugura nepaliek plika. Tad var skabargas ieraut. Varbūt jādara kā latviešu tautasdziesmā:

Tautiešam atdevos

Pie vārtiem turoties,

Neies tāda nieka dēļ,

Pa zemīti vārtīties.

Sen neesmu nekur vārtījusies, sen. Žēl... Katru gadu metu vainadziņu ozolā, kā ticējumos teikts. Ja uzmetīšot, tad aprecēšoties. Dažkārt metu pat divus. Bet nekā! Savā mūžā esmu veselu dižozolu audzi ar saviem vainadziņiem apkarinājusi, bet precinieka kā nav, tā nav. Nākamgad varbūt izmēģināšu rituālu, kur plikai jāskrien pļavā un jāmēģina trāpīt kādam vīriešu kārtas līgotājam. Bet, tad iedomājos, kā es tāda plikiņa bizoju pļaviņā un visi vīrieši bēg milzu ātrumā, lai tikai es viņiem netrāpītu... Nē, tad jau labāk to vaiņagu tējā savārīšu! Jāņu zālēs esot spēks un veselība. Sasmelšos spēku un meklēšu savu Jāni internetā, lai nākamgad nav jālīgo vienai.

Svētku laikā satiku savu radu tanti. Kundzei jau ap 65, bet tik dzirkstīga un sprigana palikusi. Jautāju, ko viņa dara lielveikalā? Vai tad viņas laukos tagad ir kāds, kam lopus uzticēt? Kādi vairs lopi, šamējā atsmej. Visus esot kaimiņiem atdāļājusi. Tagadiņ atbraukusi uz Rīgu, jo interneta portālā sapazinusies ar vairākiem kungiem. Lai būtu ērtāk, sarunājusi randiņus lielveikala kafejnīcās ar stundas intervālu un nu bizo no viena pie otra. Un ne pirmo reizi viņa šādā vajadzībā pa lielpilsētu dauzās. Dzīve mutuļo! Kā veicas ar preciniekiem, jautāju. Nekas īpašs jau vēl trāpījies neesot, bet viņas sirds jūt, ka laime ir tuvu. Internets – tā tik esot štelle! Tagad varot gan ar ārzemēs strādājošo meitu pačatot, gan ar mazdēlu kādu datorspēlīti uzspēlēt, gan beidzot pameklēt kādu, ar kuru apvienot pensijas fondu, lai varētu godam vēl pēdējos Jāņus nosvinēt, cik nu dieviņš būs lēmis.

Šito klausoties, mani sakaltušie Jāņu vainadziņi duras galvā kā ērkšķu kroņi. Ja jau mana vecā tante to var, ko es vēl gaidu?! Varbūt mans Jānis vientuļš braukā trolejbusā un nenojauš, ka esmu tepat, līdzās. Es došu viņam iespēju atrast mani virtuālajā realitātē. Mēs sūtīsim viens otram kaislas tautasdziesmas līdz mūsu mīla degs kā svētku ugunskurs. Nebūs vairs ne pirms-, ne pēcsvētku stresa, jo es būšu Jāņumāte un man būs savs Jāņutēvs. Ar savu īsto vīrieti spēšu pat slapjā zālē atgulties!