Reiz iemaldījos Centrāltirgus zivju paviljonā. Ieraudzīju savu skolas biedreni. Viņas raženo augumu nevarēja nepamanīt. Arī man pašai neizdevās palikt nemanītai, tāpēc gāju iedzert kafiju un parunāties. Mans aizrādījums, ka nevar jau tā pamest kasi nepieskatītu, tika noraidīts. Kopš vienam zaglim ar lašu nazi pirksti paīsināti, neviens vairs neuzdrošinoties svešai mantai pieskarties. Es arī vairs neuzdrošinājos iebilst, tāpēc uzmanīgi noklausījos stāstīto. Tik vien drosmes saņēmos, lai paustu savu izbrīnu par to, kā viņa mainījusies (ar slēptu mājienu uz viņas izmēriem).
Zivju sievas monologs
Ja mēs te tā par miesām parunājam, tad teikšu – man ir darba zirga ķermenis, vot. Varbūt sievietes ķermenis noveco, bet zirgs mūžam darbaspējīgs, zinies. A kamēr kustās, tikām viss čikeniekā. Zin, kura vieta man visvairāk apmierina sevī? Vo, patausti šito muskuli! No kā tas ir, zini? Da nezini, vot. Ko domājies, man te šitas Švarcnēgers kastes cilā? Pati esmu tas nēģers.
Kad es biju jauns meitietis, tad es ar vienu roku ņēmu kasti, ar otru turēju leti, ar kāju kaķi paspēru nostāk. Jaunība, jap... Aste gredzenā un tik dur dziedādams uz priekšu.Vai tad domā par to, ko dara? Nee. Un i lab.
A vot, ka nu i veca un resna, ta sēž pie siļķu mucas un brīnās, kā tas johaidī gadījies, ka visa dzīve sadirsta? Par to, vot, jādomā, nevis ķermeni, zinies.
Vienmēr esmu bijusi liela sieviete. Ja kāds teica, ka resna, tā parādīju savu kulaku un viņš uzreiz mainīja viedokli. Laba cilvēka nevar būt par daudz, tā teic mans tēvs, un tā viš i!
Jārukā vienalga, sieviete esi vai neesi.
Tāda tā dzīv i. Es neko, es tik paceļ augstāk zuti, vai nopucē ikru burciņu, lai spīd. Pati varu atļauties tikai siļķes... A tirgus pilns ar smalkām kundzītēm. Šamējās tur lakatiņus degunam priekšā. Reku, smirdot. Būtu labāk savus pārsmiņķētos ģīmjus piesegušas, a ta pat beigtai zivij acis sprāgst ārā no šausmām. Pašas apkrāvušās spīguļiem, bet mums pārmet, ka zivis ar eļļu iesmērējam. Jā, smērējam! Ja nespīdētu, tad nepamanītu tās zivis, jap... Bet sūdzās!
Pret to smaku nekas nelīdz, tā vot. Reiz man iedeva vienu, teica, īpašu ziepīti, kas noņem smakas visādas. Pamēģināju. Tā berzos, ka putas šķīda uz visām pusēm. Zin, ziepīt pēc tam smirdēj pēc manis, a es – kā parasti, vot.
A domā, negribas būt smukai? Kā nu negribas. A no gribēšanas vien pupi lielāki neizaugs, zinies!
Uzradās viens mīlētājs man. Izbijis jūrnieks, zinies. Teica, ka es esot kā jūra – liela, viļņaina un pēc zivīm ožot. Bišku pakuģoja uz manis un pazuda dzīves vētrās, vot. Nokāsa savus ikrus manī un aiztinās. Ka viņu jupis rāvis! Jūtos kā tāda caura un pamesta laiva.
Tagad tāda jauna mode tirgū, re, jauniņās strādā cimdos. Vai tad agrāk ko tādu varēja iedomāties? Manim cimdiem nav jēga, rokas tāpat kā ar zvīņām. Oi! Kā smējos, lasot, ka esot šitāds sāls skrubis. Padomā tik, skrubina sev nost netīrumus ar sāli! Es katru dienu skrubēju lasi un siļķes. Baigais zivju spa man šite. Pašai rokām tādas sāls vannas! Okeāni, ne vannas, vot! Tā sāls no pirkstu galiem līdz kāju pirkstiem iesūkusies. Ja zupai sāli vajag, man tik pirksts katlā jāpatur. Un asaras makten sāļas. Jā, nu gadās, ka es paraudu ar. A ko... Liekas, ka piedzimu te, starp zivju kastēm un, kad nomiršu, mani izmetīs tur, pie asakām un šmuces. Bet nevar daudz bļaut, manam tagadējam mužikam netīk, ja acis sarkanas. Kā zivij. Bet vīriets gribētu gan, lai mums i āda gluda kā zivīm, un ne skaņas no mutes, ne? A mēs, domā, neko negribam? Zinies, vīrietis domā, ka pietiek pabraukāt pāris reizes pupus un mans ķermens atdzīvosies. Ne sūda! Dažkārt es guļu kā plekste un gaidu, ka tā šūpošana beigsies, un es varēšu atsliet savas kājas uz spilvena un atpūsties. Sapamst un sāp tā, ka gribas tās kājas nogriezt.
Izgulēties arī gribas. Tā prasti, vienkārši izgulēties. Bet kur nu. Jāslej vien sava miesa augšā un jādzen darbā. Jā, man nav brīvdienu. Nē. Meloju. Divas ir. Mēs nestrādājam Jāņos un Ziemassvētkos.
A tā es tik rukā. Bet es ir sieviete, zinies. Latvijas sieviete! Tā, vot.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru