HOLY WOODY ASS

Mūsu korespondente ziņo no Holivudas:

,,Tas ir noticis! Beidzot latviešu kinoļaudis ir uzaicināti uz Oskara balvas saņemšanas pasākumu. Saņemsim balvu ,,Uzskars”. Tā ir balva, ko pasniedz visregulārāk Oskara balvai izvirzītājam un nekad balvu nedabūjušajam kino.

Starp Holivudas ozoliņiem satieku arī mūsu preses mīlētāko aktrisi Zeltīti.

Kā klājas, zem kā guļas, es pieklājīgi jautāju?

Zeltīte stāsta:

Karjeras sākumā man visi teica – smuka tu esi, tikai tev kaut kas pietrūkst sirds rajonā. Ja tā saka, es visu saprotu un sev lielākas krūtis uztaisīju. Tagad man sirds rajons ir ļoti piepildīts! Tad man teica, vajag vairāk strādāt ar seju, ar mīmiku. Uzreiz devos un lūpas palielināju. Tagad esmu arī ļoti atvērts cilvēks – tās lūpas vairs kopā nevaru salikt. Par to brīnos, tik brīnos, un tas ir labi, ka brīnos, jo pēc plakstiņu korekcijas brīnīšanās man ir vienīgā pieejamā sejas izteiksme. Nav liela bēda, teica viens režisors, tāda aktrise kā es ar vienu seju var visu filmu izstaigāt! Te, Holivudā, arī staigāšu filmās. Sola skaistas kleitas. Pirms to novilkšanas...  Iepriekšējā filma saucās ,,Es tevi gribu“ .Tur mani grib, protams. Visu filmas laiku mani grib, bet es tik staigāju un par to brīnos! Skatītāji arī brīnoties...

Man daudzi prasa, kā man izdodas visu laiku būt interneta ziņu lapās. Prasa, vai es kādam maksāju par to rakstīšanu. Protams, ne! Pati rakstu! Vislabāk man patīk sevi intervēt. Dažreiz pati esmu pārsteigta, cik skaistas domas izsaku. Droši vien tāpēc gudrībā pieņemos, ka blondīņu asociācijā iestājos.

Tagad man saka - smuka tu esi, tev tikai trūkst šitā, nu – talanta trūkstot. Tagad meklēju tādu klīniku, kur man to uztaisīs lielu jo lielu.”

Paldies Zeltītei par atklāto sirdi un visām citām tik pat atklātām viņas ķermeņa daļām. Plastiskā ķirurģija ir pelnījusi Oskaru.

Novēlu mūsu kino ļaudīm daudz sarkanu paklājiņu! 

CEĻOTĀJAS PIEZĪMES

Bijām Itālijā. Tas bija lielisks ceļojums. Laiks burvīgs, gidi erudīti, šoferīši laipni, tauta kulturāla un visas pilsētas muzejiem bagātas. Jā, pa diviem uz kvadrātmetru un starp tiem kvadrātmetriem seši kilometri kājām pa arhitektoniski vēsturisku kultūrvidi, kurā aplūkojām tik daudz celtņu ar tornīšiem un bez, ka lūgtin lūdzām gidu pārtraukt smelt no zinību katla, jo tas kultūrslānis tik biezs, ka vairs pastiept nevar. Bet gids bija ļoti erudīts… Un neviens cits bez viņa nezināja ceļu atpakaļ uz viesnīcu. Samierinājusies ar likteni tipināju nopakaļ grupai, un domāju par draudzenēm, kuras Latvijā sēž nojumē un malko aukstu šampanieti, uzkozdamas zemenes. Sapnī sēdēju Vecrīgas alus dārzā pie Užavas tumšā kausiņa, bet kad attapos, man apkārt māksla un kultūrvēsturiskais mantojums. Gribējas mest ar akmeni tai klasicisma kultūrai. Vai vēl labāk, es metīšu tai kundzīti blakus gidam, kura pieraksta visus gada skaitļus, kurus tas nosauc. Ar to vēl nepietiek, viņai ir arī jautājumi! Tad nu abi iegrimst disputā par impresionisma un ekspresionisma atšķirībām un nesaprot, ka kāds tur impre un ekspre – idio tisms tas ira! Viņi neredz sev līdzās grupiņu izmisušu, pārgurušu ļautiņu, kuri uz svētbildēm skatoties, vairs neredz ne stilu, ne krāsu gammu, bet pilnīgā nopietnībā lūdz dievu izbeigt viņu mocības. Nu ja, te jāpiebilst, ka tā kundzīte noprecēja vēlāk to gidu, tur, redz, bij tas āķis..

Kad beidzot atgriezāmies viesnīcā, iekūlos citā ķezā, jo tieši manā nummurā izbeidzās tualetes papīrs. Gāju pie reģistratūras darbinieka, gatava izskaidroties starptautiskajā ķermeņa valodā ar tukšo papīra rullīti rokā. Tā teikt, lietiskais pierādījums. Vicinu gaisā, rādu bēdīgu ģīmi, kungs mani saprot, tā man liekas, un sauc - Marija! Marija! Ak, jēzus Marija, es piebalsoju, sajuzdamās, kā svešvalodā runājot, bet tad parādījās eleganta kundze, ar šiltīti pie apģērba ,,MARIJA” Es atkal skaidroju kā mācēdama, vicinu rullīti, izteiksmīgi bēdājos. Kundze sauc: Alina! Alina! Un pazūd. Parādās cita kundzīte, ne vairs tik eleganta, tik spīd tā zīmīte pie krūts ar to ALINA. Es atkal sāku savu priekšnesumu. Kundze nikni skatās uz mani, izrauj rullīti no rokām un aiziet. Ilgi gaidīju. Laiku īsināju, pametot acis uz reģistratūras kungu, pasmaidot, viņš piekrītoši pamāj un pasmaida, tā mēs to spēlīti uzspēlējam vairākus desmitus reižu. Beidzot atskan ilgi gaidītie soļi, un gaitenī parādās Alina un  iedod man maisiņu, pilnu ar plikiem tualetes papīra rullīšiem. Jūs, ko?! Tad nu sāku bļaut! Varbūt domājāt, ka es viņus kolekcionēju, vai? Tā vietā, lai vienkārši atnestu man papīru, viņa tup kaktā un tin nost papīru no rullīšiem!? Un tad es izspļāvu to vārdu. Nu, ko latvieši aizņemas no brāļu tautas ekstrēmās situācijās. Trīs reizes nobļāvos, un pēkšņi kundze man saka: Što orjoš? Jesļi bumagu nado bilo, tak i skaži! Man uzreiz vajadzēja saprast – Aļina!  Dabūju papīru, dabūju biedreni, ar ko vakaru īsināt. Aļina te strādājot jau piecus gadus, tos itāļus nevar ciest ne acu galā, priecājas, ja kāds no savējiem, tas ir, no bijušās padomijas atbrauc.

Kad vakars bija tikpat paīsināts, cik priekšā noliktā ciemakukuļa pudele, Aļina dalījās pieredzē par kādu citu grupu, kas katru dienu sametusi gidam pa 5 eiro no katra un tad atļauts palikt viesnīcā un neiet pa muzejiem. Tā arī darījām. Beidzot sākās patiess atvaļinājums! Nākamā pilsēta bija Florence, tur vispār no viesnīcas neizgāju. Labi izgulējos, iegāju vannā, pasēdēju viesnīcas bārā un riktīgi labi atpūtos! Vienīgā problēma atkal bija ar vietējiem. Devos uz veikalu, bet man priekšā nostājas kaut kāds mužiks un brēc: Klozet! Klozet!

Kāds klozets? Vai es izskatos pēc tādas, kas dzīvo viesnīcā bez tualetes? Nafig man klozets, es brēcu pretī, es gribu šopings! Viņš tik sūta mani uz klozetu, nekauņa!

Eh, atmetu ar roku un gāju atpakaļ uz viesnīcu. Izdzēru visu līdzi paņemto Rīgas Balzamu, piekodu rupjmaizīti. Burvīgs ceļojums!

DĪĶA VĪRS

Kādā lauku tūrisma mītnē pie dīķa sēž ārzemju tūrists un makšķerē. Te, kur gadījies, kur ne, viens vietējais izlien no krūmiem, lai par situāciju valstī aprunātos.

Brāl, tevi čakarē! Tas buržujs no tevis plēš tādu piķi, ar kuru tu varētu uz Āfrikas safari braukt, nevis tupēt pie mūsu dīķa šitajā nolādētājā meža malā. Kas jums tur, mežu un dīķu nav? Mums ir dafigā. Pagaidām vēl ir. Kad tas buržujs būs iztukšojis jūsu kabatas, viņš aizbērs šito bedri un brauks ellē ratā, uz safari, ka es tev saku. Dzersi? Nu, protams, ka nedzersi. Bet būtu tikai pieklājīgi sadzert, jo es esmu tas, kas šito dīķi raka. Zivis gan neielaidu, pats izcepu un apēdu, johaidī! Bet dīķītis smuks, vai ne? Tāpēc es te atnāku, stāvu un skatos, ilgi skatos, te viņš ir, mans darbs. Dīķis. Vēl desmit latus tas maita man par rakšanu parādā! Ja viņš samaksātu, es aizbrauktu līdz centram, citus savus darbus apskatīties. Jo tu nupat atteicies sadzert ar inti, inteleģentu cilvēku. Tur, centrā, viss būvēts ar manām rokām pirms daudziem gadiem. Tās mājas vēl stāv, bet pats es …pagaidām vēl stāvu..

Lūk, paskaties tur, uz to mežu! Redzi tos nolūzušos kokus? Tie esam mēs! Latvieši tie ira. Tie izretinātie, ar sakropļotajiem zariem, tādi kā apmaldījušies rūķīši ar netīrām sūnu cepurītēm un salauztām sprīdīša lāpstiņām, mēs klejojam šajā pasaulē zeltu meklēdama. Ne sūda neatrodam! Labākajā gadījumā, kādu sēni. Un tajā pašā sēnē, tur jau kāds tārps pamanījies pirms tevis ielīst. Un tas sūda tārps, viņš nevar tā ņemt un paēsties no maliņas. Nē, viņam vajag līst šurpu turpu, zigu zagiem, viņam vajag visu to sēni izrāpot un pieslienāt, ko? Neko neatstās man, latviešu sēņotājam. Bet latvietis nepadodas! Es to tārpu kopā ar visu sēni, es viņu mērcē sakapāšu. Pirms tam es tam tārpam acīs ieskatīšos un tieši sejā pateikšu – tu, glumais līdējs tāds! Visur viņi, tie līdēji, visur. Kāpēc mēs viņus neesam samīdījuši, ko? Tāpēc, ka mēs, latvieši mīlam katru dzīvu radībiņu, ka tavu māti!

Štrunts ar sēnēm, bet ar visu mežu tā gadās! Zin šito gadījienu, kad Broķīšu Jānis iedomājās aiziet līdz savam mežam putnu balsīs paklausīties, a tur izrādās, tur kapa klusums ira! Ne lapiņa nečaukst, ne zariņš jautri salūst zem taviem zābakiem, jo – meža vairs nav! I celmi ar visām saknēm izrauti! Kā tādas kapu berītes tik visapkārt, sak, liec nu Jānīt, tās nesaklausītās putnu dziesmas tajās bedrītēs un trīs smilšu saujas virsū visai tavai dzīvei! Un kurš nofenderēja? Ta visiem zinām, kurš. Bet, ko pierādīsi? A neko. Pats kopā sadzēri, un, ja atlūzi pirmais un neko pēc tam neatceries, nu tad nekā. Jānis skaļi krāc kā traktors un nedzird, ka cits traktors viņa mežu aizved tālēs zilajās. Un tad beigās ir tā, ka tu sēdi sūdu bedrē un apjēdz, ka visa dzīve jau tālēs zilajās..

SEKSS AR MINISTRU PREZIDENTU

Vai ir pieklājīgi nodoties erotiskiem sapņiem par ministru prezidentu? Nekādu Ministru Kabineta noteikumu šajā jomā nav. Kāpēc mani nomoka šis jautājums? Tāpēc, ka sapnī pastaigājos ar Valdi D. gar jūras malu. Vairāk neko, zvēru! Jo nolēmām konsolidēt mūsu attiecības, seksuālo spriedzi novadot uz sarunu par budžetu. Un, kas tad tur var būt, ja skatu uz saulrietu aizsedz miesassargi un pastāv risks, ka izdarot strauju kustību, lai sakārtotu Valdim kaklasaiti, kāds brašulis aizsargtērpā izlec no slēpņa kāpu smiltīs un nogulda mani guļus pozīcijā. Bet ne jau tik skarbā veidā es sapņoju atgulties kāpās! Tagad bail par nākamās nakts sapni. Vai drīkst, un cik tālu, ar kurām partijām tas jāsaskaņo un kādas atļaujas no kādiem dienestiem jāizņem. Tā lūk, vēlēšanu rezultāti ir ietekmējuši manu erotisko dzīvi.

Jaunas sejas parlamentā, tas arī ir uzbudinoši. Ņemsim par piemēru brašo puisi ar karogu – R. Dzintaru. Viņš visu atdos Latvijai, pilnīgi visu. Tā kā mēs, sievietes, arī esam Latvijas daļa, pie tam skaitliskā vairākumā, puisim nāksies atdoties sevi nesaudzējot. Tā kā, dāmas, ja ir kādas vajadzības, grābiet Raivi aiz krekla un kliedziet – atdod visu Latvijai! Visu, Raivi, visu! Galvenais, neaizmirstiet uzvilkt tautastērpu un turēt rokās sarkanbaltsarkano karodziņu.

Ar zaļu skaudību var uzlūkot vīru ar lāpstām ( t.i., zemnieku) sasniegumus vēlēšanu naktī. Aizmirsīsim tos divus smaidīgos un viens otru apkampušos brašuļus no TV nofilmētām uzvaras svinībām, pastumsim erotisko sapņu maliņā Līdaku, jo intīmos procesus var sabojāt viņa bļāviens ,,aizver muti!”. Koncentrēsimies uz galveno locekli šajā kompānijā. Ja Aivaru izģērbtu, un atļautu paturēt tikai slaveno hūti, kuru vietu viņš ar to aizsegtu? Vai lepni stāvētu, cepurīti nenoņēmis? Vīram, kuram nekaitē ne skarbie piejūras pilsētas vēji, ne valsts likumi, neviens neuzdrošināsies pateikt, ka karalis ir pliks.

Par Aināru runājot… Nez vai kāda sieviete labprātīgi zem buldozera gulsies! Pat, ja sapņos tāda mazohiste atrastos, Ainārs pat uz Saeimu bez sievas neiet. Un izskatās, ka tas, kas pirms vēlēšanām stāvēja cieti, tagad ir pavisam nošļucis.

Sievietes, kurām bērnībā pietrūkusi tēva stiprā roka, agrāk erotiskajos sapņos varēja atbalstīties pret Andri. Diemžēl tagad vīrs, kas mūsu Valdi apsaukāja par sabrauktu ezīti, pats izskatās kā buldozera saplacināts. Tas nepavisam nav seksīgi.

Uzvarētājs vienmēr ir seksīgāks. Tad nu, Valdi, še mans vēlēšanu biļetens, še es pati!

Valsts ir tavās rokās un kā mīloša sieviete gaida, kad pacelsi to un iznesīsi cauri dubļiem.

MŪSĒJIE

Pasaule ir pavērusi durvis latvietim. Un latvietis netup mājās pie savas sasistās siles. Viņš kā Sprīdītis ņem savu lāpstu un dodas pasaulē pasmelt zeltu no lielās dārgumu krātuvītes. Viņš dodas lūkot, vai rudens apglezno arī citas zemes tāpat kā mūsējo, viņš klausās, vai džungļi šalc tāpat kā priežu meži un lūko, kādi svešzemju ļauži kāpj kalnā gavilēt aiz trejdeviņām jūrām. Kad jau gana iets un pastalu pāris nodilis, latvietis apstājas uz brīdi un apdomājas. Vai tautiešu pēdu raksts ir labi saskatāms pasaules ceļu kartēs? Vai katris zina, kas Latvija un  pie kādas jūras aug tie koki, kur latvietis sēž un kaimiņiem igauņiem aiz skaudības met ar akmeni? Nē, nē, pasaulei par sevi regulāri jāatgādina.

Mūsu slepenie plāni vispirms tiek izmēģināti uz tuvākajiem kaimiņiem. Vai nu tāpat vien Maksimā visi griķi tiek izpirkti? Nekā! Tagad griķu rūpals ir latviešu rokās. Pagaidīsim laiciņu un tad stiepsim savas griķu kulītes atpakaļ brāļiem lietuviešiem un pārdosim par dārgāku cenu.

Vai nu tāpat vien tas Islandes vulkāns atdzīvojās? Nē taču! Tur mūsu Sprīdītis bij kalnā uzkāpis un zeltu meklēja. Mazliet par dziļu iedūra lāpstiņu kalna virsotnē, nebēdnis.

Runā, ka okeāna straumes maina virzienu? Kā nu ne! Katrs izglītots latvieša cilvēks zina, ka tur, dzelmē, jau vairākus gadu simteņus Lāčlēsis ar Melno bruņinieku cīnās. Ar Daugavu viņiem par mazu, tie pārcēlušies uz plašākiem ūdeņiem. Mūsējais brašulis tā vicina zobenu, ka viss okeāns mutuļo un straumēm nojūk pareizais virziens!

Kur nu vēl nenogurdināmais Reinika jaunskungs, kurš skrien un skrien un skrien un paspēj, paspēj, paspēj sasildīt meiteņu sirdis malu malās tik spēcīgi, ka sākas globālā sasilšana!

Mums tikai liekas, ka aizbraucēji meklē labāku dzīvi. Nekā nebij’!Tie meklē citzemju pludmales, kuras apstādīt ar latviskām priedēm, tie džungļos slepus stāda baravikas, un Meksikas kaktusus slepeni aizvieto ar mūžzaļajām eglītēm. Kad mūsu iesētā sēkla izdīgs, pasaule nekad vairs neaizmirsīs par latvieti! Tikai, runājot dzejnieka vārdiem, ikvienam ir roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek!