piektdiena, 2010. gada 15. oktobris

CEĻOTĀJAS PIEZĪMES

Bijām Itālijā. Tas bija lielisks ceļojums. Laiks burvīgs, gidi erudīti, šoferīši laipni, tauta kulturāla un visas pilsētas muzejiem bagātas. Jā, pa diviem uz kvadrātmetru un starp tiem kvadrātmetriem seši kilometri kājām pa arhitektoniski vēsturisku kultūrvidi, kurā aplūkojām tik daudz celtņu ar tornīšiem un bez, ka lūgtin lūdzām gidu pārtraukt smelt no zinību katla, jo tas kultūrslānis tik biezs, ka vairs pastiept nevar. Bet gids bija ļoti erudīts… Un neviens cits bez viņa nezināja ceļu atpakaļ uz viesnīcu. Samierinājusies ar likteni tipināju nopakaļ grupai, un domāju par draudzenēm, kuras Latvijā sēž nojumē un malko aukstu šampanieti, uzkozdamas zemenes. Sapnī sēdēju Vecrīgas alus dārzā pie Užavas tumšā kausiņa, bet kad attapos, man apkārt māksla un kultūrvēsturiskais mantojums. Gribējas mest ar akmeni tai klasicisma kultūrai. Vai vēl labāk, es metīšu tai kundzīti blakus gidam, kura pieraksta visus gada skaitļus, kurus tas nosauc. Ar to vēl nepietiek, viņai ir arī jautājumi! Tad nu abi iegrimst disputā par impresionisma un ekspresionisma atšķirībām un nesaprot, ka kāds tur impre un ekspre – idio tisms tas ira! Viņi neredz sev līdzās grupiņu izmisušu, pārgurušu ļautiņu, kuri uz svētbildēm skatoties, vairs neredz ne stilu, ne krāsu gammu, bet pilnīgā nopietnībā lūdz dievu izbeigt viņu mocības. Nu ja, te jāpiebilst, ka tā kundzīte noprecēja vēlāk to gidu, tur, redz, bij tas āķis..
Kad beidzot atgriezāmies viesnīcā, iekūlos citā ķezā, jo tieši manā nummurā izbeidzās tualetes papīrs. Gāju pie reģistratūras darbinieka, gatava izskaidroties starptautiskajā ķermeņa valodā ar tukšo papīra rullīti rokā. Tā teikt, lietiskais pierādījums. Vicinu gaisā, rādu bēdīgu ģīmi, kungs mani saprot, tā man liekas, un sauc - Marija! Marija! Ak, jēzus Marija, es piebalsoju, sajuzdamās, kā svešvalodā runājot, bet tad parādījās eleganta kundze, ar šiltīti pie apģērba ,,MARIJA” Es atkal skaidroju kā mācēdama, vicinu rullīti, izteiksmīgi bēdājos. Kundze sauc: Alina! Alina! Un pazūd. Parādās cita kundzīte, ne vairs tik eleganta, tik spīd tā zīmīte pie krūts ar to ALINA. Es atkal sāku savu priekšnesumu. Kundze nikni skatās uz mani, izrauj rullīti no rokām un aiziet. Ilgi gaidīju. Laiku īsināju, pametot acis uz reģistratūras kungu, pasmaidot, viņš piekrītoši pamāj un pasmaida, tā mēs to spēlīti uzspēlējam vairākus desmitus reižu. Beidzot atskan ilgi gaidītie soļi, un gaitenī parādās Alina un  iedod man maisiņu, pilnu ar plikiem tualetes papīra rullīšiem. Jūs, ko?! Tad nu sāku bļaut! Varbūt domājāt, ka es viņus kolekcionēju, vai? Tā vietā, lai vienkārši atnestu man papīru, viņa tup kaktā un tin nost papīru no rullīšiem!? Un tad es izspļāvu to vārdu. Nu, ko latvieši aizņemas no brāļu tautas ekstrēmās situācijās. Trīs reizes nobļāvos, un pēkšņi kundze man saka: Što orjoš? Jesļi bumagu nado bilo, tak i skaži! Man uzreiz vajadzēja saprast – Aļina!  Dabūju papīru, dabūju biedreni, ar ko vakaru īsināt. Aļina te strādājot jau piecus gadus, tos itāļus nevar ciest ne acu galā, priecājas, ja kāds no savējiem, tas ir, no bijušās padomijas atbrauc.
Kad vakars bija tikpat paīsināts, cik priekšā noliktā ciemakukuļa pudele, Aļina dalījās pieredzē par kādu citu grupu, kas katru dienu sametusi gidam pa 5 eiro no katra un tad atļauts palikt viesnīcā un neiet pa muzejiem. Tā arī darījām. Beidzot sākās patiess atvaļinājums! Nākamā pilsēta bija Florence, tur vispār no viesnīcas neizgāju. Labi izgulējos, iegāju vannā, pasēdēju viesnīcas bārā un riktīgi labi atpūtos! Vienīgā problēma atkal bija ar vietējiem. Devos uz veikalu, bet man priekšā nostājas kaut kāds mužiks un brēc: Klozet! Klozet!
Kāds klozets? Vai es izskatos pēc tādas, kas dzīvo viesnīcā bez tualetes? Nafig man klozets, es brēcu pretī, es gribu šopings! Viņš tik sūta mani uz klozetu, nekauņa!
Eh, atmetu ar roku un gāju atpakaļ uz viesnīcu. Izdzēru visu līdzi paņemto Rīgas Balzamu, piekodu rupjmaizīti. Burvīgs ceļojums!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru