DĪĶA VĪRS

Kādā lauku tūrisma mītnē pie dīķa sēž ārzemju tūrists un makšķerē. Te, kur gadījies, kur ne, viens vietējais izlien no krūmiem, lai par situāciju valstī aprunātos.

Brāl, tevi čakarē! Tas buržujs no tevis plēš tādu piķi, ar kuru tu varētu uz Āfrikas safari braukt, nevis tupēt pie mūsu dīķa šitajā nolādētājā meža malā. Kas jums tur, mežu un dīķu nav? Mums ir dafigā. Pagaidām vēl ir. Kad tas buržujs būs iztukšojis jūsu kabatas, viņš aizbērs šito bedri un brauks ellē ratā, uz safari, ka es tev saku. Dzersi? Nu, protams, ka nedzersi. Bet būtu tikai pieklājīgi sadzert, jo es esmu tas, kas šito dīķi raka. Zivis gan neielaidu, pats izcepu un apēdu, johaidī! Bet dīķītis smuks, vai ne? Tāpēc es te atnāku, stāvu un skatos, ilgi skatos, te viņš ir, mans darbs. Dīķis. Vēl desmit latus tas maita man par rakšanu parādā! Ja viņš samaksātu, es aizbrauktu līdz centram, citus savus darbus apskatīties. Jo tu nupat atteicies sadzert ar inti, inteleģentu cilvēku. Tur, centrā, viss būvēts ar manām rokām pirms daudziem gadiem. Tās mājas vēl stāv, bet pats es …pagaidām vēl stāvu..

Lūk, paskaties tur, uz to mežu! Redzi tos nolūzušos kokus? Tie esam mēs! Latvieši tie ira. Tie izretinātie, ar sakropļotajiem zariem, tādi kā apmaldījušies rūķīši ar netīrām sūnu cepurītēm un salauztām sprīdīša lāpstiņām, mēs klejojam šajā pasaulē zeltu meklēdama. Ne sūda neatrodam! Labākajā gadījumā, kādu sēni. Un tajā pašā sēnē, tur jau kāds tārps pamanījies pirms tevis ielīst. Un tas sūda tārps, viņš nevar tā ņemt un paēsties no maliņas. Nē, viņam vajag līst šurpu turpu, zigu zagiem, viņam vajag visu to sēni izrāpot un pieslienāt, ko? Neko neatstās man, latviešu sēņotājam. Bet latvietis nepadodas! Es to tārpu kopā ar visu sēni, es viņu mērcē sakapāšu. Pirms tam es tam tārpam acīs ieskatīšos un tieši sejā pateikšu – tu, glumais līdējs tāds! Visur viņi, tie līdēji, visur. Kāpēc mēs viņus neesam samīdījuši, ko? Tāpēc, ka mēs, latvieši mīlam katru dzīvu radībiņu, ka tavu māti!

Štrunts ar sēnēm, bet ar visu mežu tā gadās! Zin šito gadījienu, kad Broķīšu Jānis iedomājās aiziet līdz savam mežam putnu balsīs paklausīties, a tur izrādās, tur kapa klusums ira! Ne lapiņa nečaukst, ne zariņš jautri salūst zem taviem zābakiem, jo – meža vairs nav! I celmi ar visām saknēm izrauti! Kā tādas kapu berītes tik visapkārt, sak, liec nu Jānīt, tās nesaklausītās putnu dziesmas tajās bedrītēs un trīs smilšu saujas virsū visai tavai dzīvei! Un kurš nofenderēja? Ta visiem zinām, kurš. Bet, ko pierādīsi? A neko. Pats kopā sadzēri, un, ja atlūzi pirmais un neko pēc tam neatceries, nu tad nekā. Jānis skaļi krāc kā traktors un nedzird, ka cits traktors viņa mežu aizved tālēs zilajās. Un tad beigās ir tā, ka tu sēdi sūdu bedrē un apjēdz, ka visa dzīve jau tālēs zilajās..