Teātrmīļa eglīte

Šogad es izgreznošu eglīti ar redzētajām izrādēm.

Ko likt galotnē kā mirdzošu zvaigzni?

Pirmais prātā nāk ,,Ziedonis un Visums”. Kāpēc? Jo izsmieties nākas bieži, bet smieklos atrast dziļāku jēgu un sirdstrīsas – tas notiek reti.

Nolemts. Eglītes virsotnē būs ,,kukainīt, paskaties, kā saule spīd.”

Turpat netālu es gribētu iekarināt divas spožas bumbiņas, uz kurām rakstīts ,,Mitjas mīlestība” un ,,Bikts”. Jo, mīļie mani, aizejiet gan uz Dirty Deal teātri Spīķeros! Zvēru, tas ir tā vērts.

Šis teātra gads man atklājis, ka līdzās aktieriem var interesanti darboties lelles. Tāpēc savā eglītē es iekarināšu veselas trīs. Vienu par ,,Novakars. Kopsavilkums”, kur trīs lellītes izstāstīja sirsnīgus savus ,,latviešu stāstus”.

Vēl vienu par ,,Karalisti”, kur aktieri pašaizliedzīgi centās nepazust daudzo leļļu daudzajās lomās un iekarināšu arī Bendes meitiņas lelli par eksistenciāli drūmo ,,Skalbi un valdi”.

Lellēm blakus piestāvēs ,,Zelta zirgs”, vai ne? Interesantākā un krāšņākā Raiņa interpretācija.

Ja jau rotājumos parādās zelts, klāt jāpieliek kāda karaliska mantiņa.

Kā būtu ar Elizabetes kroni no ,,Marijas Stjuartes”? Pēc izrādes noskatīšanās biju gatava kronēt Vitu Vārpiņu par Latvijas teātru karalieni.

Karaliski savas lomas iznesa Nacionālā teātra vecmeistari izrādē ,,Nesaprašanās”, par to es eglītē iekarināšu Aktiermākslas goda ordeni.

Vai nebūs zaimots, ja blakus karāsies ķieģelis, kuru Ceplis iesmērēja lētticīgajiem biznesa partneriem Liepājas teātra mūziklā?

Blakus likšu no JRT aizņemtu krūzīti Melna piena, pie kuras zogas košie, bet viens otru aprīt gatavie Siseņi no Dailes teātra.

Turpat līdzās jāatrodas Jāņonkuļa figūriņai, jo tikai viņš, smaga ikdienas darba veicējs, kopā ar Gunas Zariņas lieliski nospēlēto Soņu no JRT mani spēs glābt no visādām mošķībām, arī no ,,Slaktiņa dieva”, kuru simbolizēs eglītē iekārta maza alkohola pudelīte – mūsdienu visizplatītākais ,,psihoterapeits”, kas palīdzēja izrādes varoņiem atklāt savas patiesās sejas un neģīmjus.

Lai būtu jautrāk, eglītē līdzās karāsies Fundamentālists un ,,Aija pēc Jaunsudrabiņa”. Tur varētu veidoties interesanta diskusija, kurā G.Gāgas atveidotais mācītājs rādītu vienīgos un pareizos ceļus, kā R.Vaivaram būtu jāiestudē Jaunsudrabiņa darbi.

Vēl mantiņu kastē man atradīsies viens eņģelītis par atraktīvo aktiermākslas šovu ,,Mirušās dvēseles" un maza leijerkaste par Paula koncertu ,,Pēdējā bohēma”.

Pārsteiguma bumbiņa pienākas ,,Melnajam Strazdam”. Grodi aktierdarbi, veiksmīga režisora Ģ.Ēča atgriešanās Latvijas teātrī.

Vēl tik jāpiesprauž divas smaidīgās sejiņas par redzētajām komēdijām ,,Laulāts un brīvs” un ,,Ne tāds kā visi citi”, un ballīte var sākties!

Ak, jā. Ballītē sapucēšos par godu pati savai dramaturģiskajai debijai izrādē ,,Tāda es esmu”. Apkarināšos ar veiksmes bumbiņām, uz kurām uzlīmētas režisora Rijnieka, Zanītes Daudziņas un ,,Pannas” čaklo meiteņu sejas!

Jo tāda es esmu un tāda nu ir mana svētku eglīte!

P.S. Ceru saņemt pateicības vēstuli no kultūras ministres par teātru budžeta atbalstīšanu.

LATVIEŠI IR VISUR. ARĪ STROIKĀS.

Manuprāt, nav nejaušība, ka tieši tagad, posmā, ko apzīmējam ar vārdu ,,krīze“, iznāk grāmatas, kuras agrāk netiktu pamanītas. Un ne tāpēc, ka sliktas, bet tāpēc, ka latviešu literatūra vairāk asocējas ar rakstnieku sacensību, kurš vienu domu spēs pēc iespējas metaforiskāk pateikt vairākos veidos. Tāda poētiska ,,sieviešu literatūra“ par mūžīgo un nepasakāmo. Krīze mums piedāvā grāmatas, kurās neierasti daudz darbības un neierasti maz daiļmetaforu. Te es pļāpāju par ,,Stroika ar skatu uz Londonu“ un ,,Latvieši ir visur“. Varbūt šos darbus dzemdinājusi četrdesmitgadnieku apziņa – ,,vai nu tagad, vai nekad es izdošu savu darbu“ komplektā ar krīzes dēļ vairāk esošo brīvo laiku? Varbūt izdevēji ir gatavi lielākam riskam?

Mana interese par šīm grāmatām bija savtīga, jo meklēju atspēriena punktus saviem joku stāstiem par latviešu gaitām ārzemēs. Izmēģināju arī agrāk uzrakstīto Muktupāvelas ,Šampinjonu derību“, bet tur bija tik daudz poēzijas un tik maz dzīves, ka ar vēl lielāku degsmi atgriezos pie Lācīša un Ozola.

Abi autori slēpjas zem pseidonīmiem, tādejādi vēl vairāk atšķiroties no vidēji klasiskā latv.lit. pārstāvjiem, tiem iebakstot acī, ka varbūt galvenais nav nointervēties žurnālam ,,Santa“, bet galvenais ir uzrakstīt grāmatas, kuras pērk un lasa.

Nojaušu, ka abi autori ietilpst man tuvā vecuma grupā, jo daudz atsauču uz laikazīmēm, kas nav tik viegli atpazīstamas jaunākiem indivīdiem.

,,Stroika“ iekļuvusi pārdošanas topos un ir grāmatiņa, kuru ģimenes locekļi rauj viens otram ārā no rokām, lai līksmotu par spraigo stāstu un uzjautrinātos par kolorīto Londonas dzīves aprakstu.

,,Latvieši ir visur“ tiek pieteikts kā globālais trilleris. Globāls ir, trillera nav, bet tas netraucē lasīt grāmatu ar aizrautību.

Interesanti, kā grāmatu uztver 20-30gadnieki? Man grāmata izraisīja sajūsmu par līdzīgu vēsturisko atmiņu. Sajutos – jā, es arī esmu par to lasījusi, jā, arī man ir tādi stereotipi, jā, es arī atceros šitos vecos jociņus. Piem. ,,Krausim apelsīnus mucās.Brāļi Karamazovi.“ Neatceros, kādā sakarā šis joks radās, bet atceros, ka tas likās smieklīgi, pat stilīgi.

Ir tik patīkami kopā ar autoru atgriezties padomju laiku ilūzijās. Patīkami tāpēc, ka O.O.viss kārtībā ar humora izjūtu un ironisku skatu.

Kāpēc nav trillera? Tāpēc, ka uz grāmatas vidu top skaidrs, ka kurjera darbs ir izvēlēts, lai varonim būtu iemesls vazāties apkārt pasaulei un uzklausīt lērumu gudru vīru par Latviju un latviešiem izteikto viedokli. Varbūt man traucē sajūsma par Dž.Stethemu, kura tēlotais ,,The Transporter“ droši vien nošautu visus muldoņas, jo nespētu pārciest tik garus stāstus par valsti, kura viņu neinteresē. Bet mani interesē, tāpēc pārciešu. J

Varbūt nespēju to uztvert kā trilleri, jo katru nedēļu izlasu vienu grāmatiņu no šī plaukta un esmu sapratusi, ka tas ir sasodīti grūts žanrs, kurā pērles rodas retāk kā uzplaukums Latvijas ekonomikā.

Vispār, nav ko piesieties. Tāds sižets ir labs paņēmiens kā sasaistīt kopā savākto materiālu iz dzīves un vēstures arhīviem.

Neesmu tik izglītota un daudzpētījusi vēstures dzīlēs, lai analizētu, cik patiesības, cik fantāziju ir faktu un notikumu izklāstā un interpretācijā. Es noticu visam!

Arī ar latvisko pašapziņu man viss ir kārtībā, tāpēc šī grāmata man nebija vajadzīga kā pierādījums, ka mūsu nācija ir dzīvotspējīga un bagāta ar interesantām personībām. Bet ir patīkami apzināties, ka ir vēl cilvēki ar veselīgu uztveri, ar man līdzīgu viedokli par trekno rietumvalstu alkatīgo plosīšanos mūsu tēvzemē.

Vēl man sirdi sildīja Helsinku raksturojums. Jo pati aizvedu ģimeni turp šoruden, lai pierādītu, ka tur ir ko redzēt, ir ko izbaudīt. ( īpaši, ja izdodas piedzerties brāļu Kaurismeki krogā :))

Kāds būtu kopsavilkums? Man patīk sajūta, ka neesmu lieki izšķiedusi naudu. Tādejādi iesaku šīs grāmatas kā zem Ziemassvētku eglītes liekamas!

GASTENARBAITERS UN LEIBORS. MŪSĒJAIS.

Es te Londonā, vot, stroikā rukāju.

Āmuru rokā turējis pirms tam biju, kā nu ne. Tikai turējis, jā, līdz darīšanai nebij tikts. Bet viņiem te arī nav nojēgas par darba kvalitāti. Ka tik leibors ir uz vietas un rukā par mazāku piķi kā vietējais.

Un mēs tur rukājam. Visādu krāsu un izmēru āmuri, tā teikt…

Teikšu kā ir, ar poļiem, ar tiem labāk nepīties. Tie pārvietojas skaļos baros un atņem mūsējiem darbu.

Leiši ar te ir daudz. No tiem var visu nopirkt, pat doķus, ja vajag. Satiksi ārzemēs leiti, viņš tev visu izdarīs! Ja nepiedirsīs, protams..

Bet vietējie, vot, tie ir vienkārši pidarasi. Tā tik mēs, bērnībā filmas saskatījušies, domājām, ka tur ārzemēs, ka tur nu baigā maļina – mannā līst no debesīm. Ne sūda. Tās filmu ārzemes tepat, Rīgā, filmēja. Kā Šerloku Holmsu, piemēram, un mūsu pašu aktieri par džentelmeņiem iztaisījās.

Tiem tur, tiem vietējiem, patiesībā nekā iekšā nav. Viņš ir tukšs cilvēks, tas ārzemnieks. Vienkārši bagāts maita.

A mums stroikā ir divi ukraiņu bračkas, vēsturnieki pēc izglītības, mistiķi pēc dvēseles stāvokļa un celtnieki pēc nodarbošanās. Labas dieniņas pavadījām vienā objektā, kur vajadzēja vākt gružus, uzspodrināt pirms nodošanas. Ar bračkām kopā tad klīdām pa stroiku, ar plastikāta maisiem un birstēm apkrāvušies, izliekoties, ka mums ir ko darīt un stāstījām viens otram anekdotes.

Jo viņiem tur, johaidī, maksā pa stundām, mīlīši! Un mēs tak nav muļķi, pirms šitās maļinas ar darbiem gāja grūti un tie bija makten smagi, tāpēc mēs satīram gružus vienā telpā, izberam otrā, atkal satīram, izberam atpakaļ iepriekšējā, tā norukājušies, ka vai nu. Ja atnāca kāds no tiem kundziņiem, vārtījāmies pa zemi, izliekoties, ka cenšamies satīrīt kādu herņu zem trubām.

Un galvenais tur ir ievērot tās tējas pauzes, tā ir svēta lieta. Tad visi dzer to dubļainu mālu krāsas padzērienu un lasa avīzes. Nu, kuri māk angliski, tie lasa, pārējie tik bildes paskatās.

Vēlāk jau biški kaut ko iemācījos,vot, tiku pie smalkākiem darbiem. Nopirku sev instrumentus un esu baigais spečuks. 

Zinat, kas stroikā liecina par jūsu pacelšanos augstākā līmenī? Aiz auss aizbāzts zīmulis! Tā uzreiz var atšķirt meistaru no melnstrādnieka. Vēl tik vajag uztrenēt to īpašo sejas izteiksmi, tādu zinošu, un ar to mērīt dažādus leņķus un atstatumus. Mērīšana vienmēr izskatās gudri, tā viņš ir, vot.

Dažkārt gan naktīs nenāk miegs, domājot, ka uz tām mūsu būvētajām sijām cilvēki liek smagas mēbeles, sazin, vēl ballīti uzrīko, nejēdzot uz kādiem puņķiem viss turas.

Bet nu stresa novadīšanai celtniekiem ir paredzēta lamāšanās. Tā ir, jo zem kaskām galvas uzkarst galīgā nejēgā un viens ritīgs štengrais vārds ir tas, kas to tvaiku var novadīt. Lamāšanas arī ir tāds kā papildus enerģijas avots, asinriti uzlabo, vot.

Es domāju - ja kāds ir dzīvē kaut vienreiz tā sirsnīgi palamājies mātes vārdiem, viņš to nespēj aizmirst. Kāpēc tā saku? Vēl labākos laikos, kad nebiju leibors, gastenarbaiters, rabotjaga un vietējo vārdiem, bloody foreingner, satiku vienā izbraucienā džeku, kurš bija vai nu no Dienvidslāvijas, vai Bulgārijas, vot, neatceros.. Bet noskaidrojis, ka protu krievu valodu, viņš palūdza mani drusku palamāties. 5 minūtes sirsnīgi visus sūtījām… pie mātēm, tā teikt.

Gadās jau arī kuriozi tajās stroikās. Vot, vienreiz atvilkās kaut kāda kundziņu grupa. Visi uzvalkos un tā. A mums nospļauties, zin. Mūsējais tā teikt, brigadieris, tieši aktīvi skaidrojas ar krāsotāju. Un viens no komisijas palūdz viņējo tulku šo dialogu pārtulkot. Tulkotājs atbild, ka tas ir samērā sarežģīti, taču mēģināt varot un sāk tulkot:

Darbu vadītājs saka krāsotājam, ka tas ir vieglas uzvedības sieviete un sieviešu dzimtas suns, un jautā – kāda vīriešu dzimumorgāna dēļ viņš ir atstājis atvērtu krāsu bundžu, tāpēc viņam tagad esot jāiet uz īkšķa.

Uz to krāsotājs atbild, ka nekur viņš neiešot, jo darbu vadītājs pats ir vieglas uzvedības sieviete un sieviešu dzimtes suns, un apgalvo, ka viņam ir bijušas dzimumattiecības ar darba vadītāja māti, firmas direktoru un visām pārējām krāsas bundžām, un lai pats ejot uz mārrrutka!

Lamājoties ne velti tiek bieži piesauktas seksuāla rakstura darbības.

Trimdā esot seksuālā spriedze ir baiga. Nonākam tiktāl, ka jebkurš kustīgs vai pat nekustīgs objekts, kas kaut nedaudz atgādina sievieti, rada dvēselē tādu skaņu kā uz naglas trāpījis ripzāģis…

Nez, kā ta mana Annai? Ta kādai manai, jupis viņu rāvis! Gan jau būs atradusi kādu izsalkušu melnstrādnieku un tagad cep kotletes..

Kādas viņai bija kotletes! Jop.. Pa trepēm nākot, es jau saodu.. jā, mana Anna cep.. Tik čauganas, tik maigas kā viņas krūtis un smeķīgas, ar pipariņu… kā viņa pati..

Meistarstiķis bija siļķe kažokā. Es večiem teicu, ka manējā to vien grib, lai nodzeros! Kā tā? - šie prasa. A vot tā. Atnāku mājās un uz plīts pilni katli un pannas ar tādām zacenītēm…

Manējā… Kaut viņu jupis…

 ( apraudas)