LATVIEŠI IR VISUR. ARĪ STROIKĀS.

Manuprāt, nav nejaušība, ka tieši tagad, posmā, ko apzīmējam ar vārdu ,,krīze“, iznāk grāmatas, kuras agrāk netiktu pamanītas. Un ne tāpēc, ka sliktas, bet tāpēc, ka latviešu literatūra vairāk asocējas ar rakstnieku sacensību, kurš vienu domu spēs pēc iespējas metaforiskāk pateikt vairākos veidos. Tāda poētiska ,,sieviešu literatūra“ par mūžīgo un nepasakāmo. Krīze mums piedāvā grāmatas, kurās neierasti daudz darbības un neierasti maz daiļmetaforu. Te es pļāpāju par ,,Stroika ar skatu uz Londonu“ un ,,Latvieši ir visur“. Varbūt šos darbus dzemdinājusi četrdesmitgadnieku apziņa – ,,vai nu tagad, vai nekad es izdošu savu darbu“ komplektā ar krīzes dēļ vairāk esošo brīvo laiku? Varbūt izdevēji ir gatavi lielākam riskam?

Mana interese par šīm grāmatām bija savtīga, jo meklēju atspēriena punktus saviem joku stāstiem par latviešu gaitām ārzemēs. Izmēģināju arī agrāk uzrakstīto Muktupāvelas ,Šampinjonu derību“, bet tur bija tik daudz poēzijas un tik maz dzīves, ka ar vēl lielāku degsmi atgriezos pie Lācīša un Ozola.

Abi autori slēpjas zem pseidonīmiem, tādejādi vēl vairāk atšķiroties no vidēji klasiskā latv.lit. pārstāvjiem, tiem iebakstot acī, ka varbūt galvenais nav nointervēties žurnālam ,,Santa“, bet galvenais ir uzrakstīt grāmatas, kuras pērk un lasa.

Nojaušu, ka abi autori ietilpst man tuvā vecuma grupā, jo daudz atsauču uz laikazīmēm, kas nav tik viegli atpazīstamas jaunākiem indivīdiem.

,,Stroika“ iekļuvusi pārdošanas topos un ir grāmatiņa, kuru ģimenes locekļi rauj viens otram ārā no rokām, lai līksmotu par spraigo stāstu un uzjautrinātos par kolorīto Londonas dzīves aprakstu.

,,Latvieši ir visur“ tiek pieteikts kā globālais trilleris. Globāls ir, trillera nav, bet tas netraucē lasīt grāmatu ar aizrautību.

Interesanti, kā grāmatu uztver 20-30gadnieki? Man grāmata izraisīja sajūsmu par līdzīgu vēsturisko atmiņu. Sajutos – jā, es arī esmu par to lasījusi, jā, arī man ir tādi stereotipi, jā, es arī atceros šitos vecos jociņus. Piem. ,,Krausim apelsīnus mucās.Brāļi Karamazovi.“ Neatceros, kādā sakarā šis joks radās, bet atceros, ka tas likās smieklīgi, pat stilīgi.

Ir tik patīkami kopā ar autoru atgriezties padomju laiku ilūzijās. Patīkami tāpēc, ka O.O.viss kārtībā ar humora izjūtu un ironisku skatu.

Kāpēc nav trillera? Tāpēc, ka uz grāmatas vidu top skaidrs, ka kurjera darbs ir izvēlēts, lai varonim būtu iemesls vazāties apkārt pasaulei un uzklausīt lērumu gudru vīru par Latviju un latviešiem izteikto viedokli. Varbūt man traucē sajūsma par Dž.Stethemu, kura tēlotais ,,The Transporter“ droši vien nošautu visus muldoņas, jo nespētu pārciest tik garus stāstus par valsti, kura viņu neinteresē. Bet mani interesē, tāpēc pārciešu. J

Varbūt nespēju to uztvert kā trilleri, jo katru nedēļu izlasu vienu grāmatiņu no šī plaukta un esmu sapratusi, ka tas ir sasodīti grūts žanrs, kurā pērles rodas retāk kā uzplaukums Latvijas ekonomikā.

Vispār, nav ko piesieties. Tāds sižets ir labs paņēmiens kā sasaistīt kopā savākto materiālu iz dzīves un vēstures arhīviem.

Neesmu tik izglītota un daudzpētījusi vēstures dzīlēs, lai analizētu, cik patiesības, cik fantāziju ir faktu un notikumu izklāstā un interpretācijā. Es noticu visam!

Arī ar latvisko pašapziņu man viss ir kārtībā, tāpēc šī grāmata man nebija vajadzīga kā pierādījums, ka mūsu nācija ir dzīvotspējīga un bagāta ar interesantām personībām. Bet ir patīkami apzināties, ka ir vēl cilvēki ar veselīgu uztveri, ar man līdzīgu viedokli par trekno rietumvalstu alkatīgo plosīšanos mūsu tēvzemē.

Vēl man sirdi sildīja Helsinku raksturojums. Jo pati aizvedu ģimeni turp šoruden, lai pierādītu, ka tur ir ko redzēt, ir ko izbaudīt. ( īpaši, ja izdodas piedzerties brāļu Kaurismeki krogā :))

Kāds būtu kopsavilkums? Man patīk sajūta, ka neesmu lieki izšķiedusi naudu. Tādejādi iesaku šīs grāmatas kā zem Ziemassvētku eglītes liekamas!