Es te Londonā, vot, stroikā rukāju.
Āmuru rokā turējis pirms tam biju, kā nu ne. Tikai turējis, jā, līdz darīšanai nebij tikts. Bet viņiem te arī nav nojēgas par darba kvalitāti. Ka tik leibors ir uz vietas un rukā par mazāku piķi kā vietējais.
Un mēs tur rukājam. Visādu krāsu un izmēru āmuri, tā teikt…
Teikšu kā ir, ar poļiem, ar tiem labāk nepīties. Tie pārvietojas skaļos baros un atņem mūsējiem darbu.
Leiši ar te ir daudz. No tiem var visu nopirkt, pat doķus, ja vajag. Satiksi ārzemēs leiti, viņš tev visu izdarīs! Ja nepiedirsīs, protams..
Bet vietējie, vot, tie ir vienkārši pidarasi. Tā tik mēs, bērnībā filmas saskatījušies, domājām, ka tur ārzemēs, ka tur nu baigā maļina – mannā līst no debesīm. Ne sūda. Tās filmu ārzemes tepat, Rīgā, filmēja. Kā Šerloku Holmsu, piemēram, un mūsu pašu aktieri par džentelmeņiem iztaisījās.
Tiem tur, tiem vietējiem, patiesībā nekā iekšā nav. Viņš ir tukšs cilvēks, tas ārzemnieks. Vienkārši bagāts maita.
A mums stroikā ir divi ukraiņu bračkas, vēsturnieki pēc izglītības, mistiķi pēc dvēseles stāvokļa un celtnieki pēc nodarbošanās. Labas dieniņas pavadījām vienā objektā, kur vajadzēja vākt gružus, uzspodrināt pirms nodošanas. Ar bračkām kopā tad klīdām pa stroiku, ar plastikāta maisiem un birstēm apkrāvušies, izliekoties, ka mums ir ko darīt un stāstījām viens otram anekdotes.
Jo viņiem tur, johaidī, maksā pa stundām, mīlīši! Un mēs tak nav muļķi, pirms šitās maļinas ar darbiem gāja grūti un tie bija makten smagi, tāpēc mēs satīram gružus vienā telpā, izberam otrā, atkal satīram, izberam atpakaļ iepriekšējā, tā norukājušies, ka vai nu. Ja atnāca kāds no tiem kundziņiem, vārtījāmies pa zemi, izliekoties, ka cenšamies satīrīt kādu herņu zem trubām.
Un galvenais tur ir ievērot tās tējas pauzes, tā ir svēta lieta. Tad visi dzer to dubļainu mālu krāsas padzērienu un lasa avīzes. Nu, kuri māk angliski, tie lasa, pārējie tik bildes paskatās.
Vēlāk jau biški kaut ko iemācījos,vot, tiku pie smalkākiem darbiem. Nopirku sev instrumentus un esu baigais spečuks.
Zinat, kas stroikā liecina par jūsu pacelšanos augstākā līmenī? Aiz auss aizbāzts zīmulis! Tā uzreiz var atšķirt meistaru no melnstrādnieka. Vēl tik vajag uztrenēt to īpašo sejas izteiksmi, tādu zinošu, un ar to mērīt dažādus leņķus un atstatumus. Mērīšana vienmēr izskatās gudri, tā viņš ir, vot.
Dažkārt gan naktīs nenāk miegs, domājot, ka uz tām mūsu būvētajām sijām cilvēki liek smagas mēbeles, sazin, vēl ballīti uzrīko, nejēdzot uz kādiem puņķiem viss turas.
Bet nu stresa novadīšanai celtniekiem ir paredzēta lamāšanās. Tā ir, jo zem kaskām galvas uzkarst galīgā nejēgā un viens ritīgs štengrais vārds ir tas, kas to tvaiku var novadīt. Lamāšanas arī ir tāds kā papildus enerģijas avots, asinriti uzlabo, vot.
Es domāju - ja kāds ir dzīvē kaut vienreiz tā sirsnīgi palamājies mātes vārdiem, viņš to nespēj aizmirst. Kāpēc tā saku? Vēl labākos laikos, kad nebiju leibors, gastenarbaiters, rabotjaga un vietējo vārdiem, bloody foreingner, satiku vienā izbraucienā džeku, kurš bija vai nu no Dienvidslāvijas, vai Bulgārijas, vot, neatceros.. Bet noskaidrojis, ka protu krievu valodu, viņš palūdza mani drusku palamāties. 5 minūtes sirsnīgi visus sūtījām… pie mātēm, tā teikt.
Gadās jau arī kuriozi tajās stroikās. Vot, vienreiz atvilkās kaut kāda kundziņu grupa. Visi uzvalkos un tā. A mums nospļauties, zin. Mūsējais tā teikt, brigadieris, tieši aktīvi skaidrojas ar krāsotāju. Un viens no komisijas palūdz viņējo tulku šo dialogu pārtulkot. Tulkotājs atbild, ka tas ir samērā sarežģīti, taču mēģināt varot un sāk tulkot:
Darbu vadītājs saka krāsotājam, ka tas ir vieglas uzvedības sieviete un sieviešu dzimtas suns, un jautā – kāda vīriešu dzimumorgāna dēļ viņš ir atstājis atvērtu krāsu bundžu, tāpēc viņam tagad esot jāiet uz īkšķa.
Uz to krāsotājs atbild, ka nekur viņš neiešot, jo darbu vadītājs pats ir vieglas uzvedības sieviete un sieviešu dzimtes suns, un apgalvo, ka viņam ir bijušas dzimumattiecības ar darba vadītāja māti, firmas direktoru un visām pārējām krāsas bundžām, un lai pats ejot uz mārrrutka!
Lamājoties ne velti tiek bieži piesauktas seksuāla rakstura darbības.
Trimdā esot seksuālā spriedze ir baiga. Nonākam tiktāl, ka jebkurš kustīgs vai pat nekustīgs objekts, kas kaut nedaudz atgādina sievieti, rada dvēselē tādu skaņu kā uz naglas trāpījis ripzāģis…
Nez, kā ta mana Annai? Ta kādai manai, jupis viņu rāvis! Gan jau būs atradusi kādu izsalkušu melnstrādnieku un tagad cep kotletes..
Kādas viņai bija kotletes! Jop.. Pa trepēm nākot, es jau saodu.. jā, mana Anna cep.. Tik čauganas, tik maigas kā viņas krūtis un smeķīgas, ar pipariņu… kā viņa pati..
Meistarstiķis bija siļķe kažokā. Es večiem teicu, ka manējā to vien grib, lai nodzeros! Kā tā? - šie prasa. A vot tā. Atnāku mājās un uz plīts pilni katli un pannas ar tādām zacenītēm…
Manējā… Kaut viņu jupis…
( apraudas)
"Uz to krāsotājs atbild, ka nekur viņš neiešot, jo darbu vadītājs pats ir vieglas uzvedības sieviete un sieviešu dzimtes suns, un apgalvo, ka viņam ir bijušas dzimumattiecības ar darba vadītāja māti, firmas direktoru un visām pārējām krāsas bundžām, un lai pats ejot uz mārrrutka!" ---- smējos no krēsla krizdama! :))))))
AtbildētDzēst