APIŅREIBUMS

Es biju uz randiņu ar dakteri Apini!

Zinu, zinu, ka viņam ir sieva un tādai noteikti ir jābūt, jo tas ietilpst veselīga dzīvesveida komplektā. Precēti vīrieši dzīvojot ilgāk un Apiņa kungs šo iespēju izmantos par visiem 100%.

Toties es par visiem 100 izmantoju iespēju pasapņot.

Lūk! Tur viņš sēž, kā no avīzes bildes, uzvalkā, baltā kreklā, ūsas rātni pārķemmētas virslūpai. Galdiņa otrajā pusē es - mana foto avīzēs nav, tāpēc ziņoju - pamaza auguma ruda sievietīte. Visu dienu stāvēju pie spoguļa un samērījos ar žurnālā atrastajiem sieviešu figūru veidiem. Secināju - esmu kā smilšu pulkstenis. Diemžēl tās smiltis sakrājušās gurnu apvidū  un, kad Apinis man uzdāvina grāmatiņu ,,Sievietes dzīve pēc 45", jūtu, ka smiltis sāk birt arī no citām vietām.

- Man vēl nav tik daudz, - iepīkstos.

- Esat labi saglabājusies! Laikam sportojat?

- Kā nu ne, daktera kungs, esmu brangi noskrējusies, laimi aiz astes ķerdama un mēģinādama ielēkt pēdējā vilcienā. Bet nu ķersimies klāt tikšanās skandalozajam iemeslam. Jūs, Apiņa kungs, esat palaidis garā iespēju izteikties par kādu ļoti svarīgu notikumu!

- Nav nekā briesmīgāka par lieku sāls un alkohola daudzumu latviešu organismā.

- Ir gan. 
Lai saņemtos drosmi, iemalkoju no pasūtinātās sarkanvīna glāzes, varonīgi izturu daktera skatienu un:

- Es uzaicināju Jūs apspriest nesen redzēto reklāmu, kur Klūnijs pērk māju Saulkrastos.

- Kas pērk?!

- Dakter, runa ir par Džordžu! Slavens un bagāts Holivudas aktieris!

- Vai viņš atkodis, ka amerikānisko smaidu mūsu valsts stomatologi viņam uztaisīs lētāk?

- Nē! Šī reklāma mudina latviešu sievietes uz neveselīgu un izlaidīgu dzīvesveidu!

Apiņa kungs grib redzēt to šausmu filmu, tāpēc es velku no somas ārā laptopu un rādu DnB bankas reklāmas klipu.

- Ko lai es tur saku?! - dakteris ir izmisis, - Klūnija faktors nav ārstējams! Tur pat apiņu uzlējums nelīdzēs.

- Nu ja! Es jau vairākas reizes esmu līdz bezfilmai piedzērusies, bet atmostoties, nav ne briljantu, ne kleitas. Nav Klūnija! Pat Džordža nav! Tikai Jānis, Andris, Gundars...

-  Nu jau gana! - dakteris smej ūsās, - Te meklējams cits speciālists.

- Jums nav viedokļa?

- Nē, bet man ir anekdote.

,, Poliklīnikā pie reģistratūras lodziņa pienāk norūpējusies sieviete.

- Pierakstiet mani pie tā seksoproktologa! - viņa čukst.

Reģistratūras meitene samulst. - Jūs domājāt - seksopatalogu?

- Kas tas tāds?

- Tas ir dakteris, kurš jums palīdzēs izprast savas seksuālās dzīves īpatnības.

- Nav man nekādu īpatnību!

- Tad jums pie proktologa?

- Un kas tas tāds?

- Tas ir dakteris, kurš jums ārstēs, tā teikt .. - jaunā darbiniece pavisam sakautrējas, - nu, pakaļgalu.

Kundzei viss ir skaidrs.

- Es taču teicu - man vajag pie seksoproktologa! Jo mana seksuālā dzīve ir galīgā pakaļā!"
Dakteris Apinis gardi smejas un aiziet, padzerdamies no manas vīna glāzes. 
Tagad man nav ne Džordža, ne gredzena, pat vīna vairs nav.
Bet man ir sapnis, kā es staigāju pa Saulkrastu jūrmalu un pretī nāk Klūnijs...

PŪT,VĒJIŅI

Uzreiz paziņoju, ka šis nu ir īsts mūzikls, kur atšķirībā no citiem līdziniekiem uz Latvijas skatuvēm, nevis 5 minūtes runā un tad vēl 5 dzied par nupat izstāstīto, bet visi notikumi, kaislības un attiecības tiek muzikāli izdzīvotas un parādītas smuku latvisku skatu izslāpušam skatītājam.

Ģeniāla mūzika, fantastiski aktieri labi dzied un danco. Bet.

Tālākais būs kā vientulīgas laiviņas izbrauciens absolūtās sajūsmas jūrā, baidoties, ka nesapratīs un nogremdēs.

Vai man vienai liekas, ka Ulda tēls ir atstāts kā tāds panīcis kociņš skatuves maliņā, kurš neizskatās pēc tā ozola, kurš nu tik nāks un nu tik vedīs?

Vēl mani satrauca - pirmais cēliens beidzas, bet aina starp galvenajiem mīlētājiem vēl nav bijusi! Nu, bij tāda drusciņpačamdīšanās maltuvē, pēc kuras jāpiekrīt Didža dziedātajam - tumsā meiču drusku apčamdīji un sajuti liktenīgu mīlu?! Starpbrīdī secināju, ka starp pārošanās gaidīšanas un dzīrošanas ainām esmu vērojusi Zanes sāpes par Ulda uzmanības trūkumu, Mātes satraukumu, ka viss neiet kā cerēts, Baibiņas šaubas par jūtām pret Gatiņu, kuras ir ne tādas kā puisis nu sacerējies. Sirsnīgi, aizkustinoši. Un es dzīvoju līdzi Zanei un Gatiņam. Jo nav bijusi iespēja sajust, ka Uldis un Baiba tiešām ir redzējuši viens otru. Pēc pirmā cēliena es neticu, ka viņi ir galvenie mīlētāji šajā uzvedumā!

Nu protams, ja lasīta luga un redzēta filma, visam tak jābūt skaidram...

Bet ja nav? Vai gribu redzēt visu kā no jauna, aizmirstot iepriekšzināmo?

2.cēlienā beidzot Uldis un Baiba satiekas. Lai Uldis atpogātu Baibas blūzīti?!!! Izskatās, ka tas ir tikai iemesls, lai to redzētu Zane un būtu iespēja viņai nodziedāt tiešām lielisku dziesmu uz tilta. Es no visas sirds jūtu līdzi mātesmeitai...

Ir saprotams Mātes satraukums un ainā, kur ir ģeniāls polifonisks ( tā laikam sauc, kad katrs dzied savu) dziedājums, bet aina uzbūvēta tā, ka gribas iekliegties - ,,Ei, bābieši, jūs tur forši plēšaties, bet vai nemanat, Uldis arī ir te!" Nu jā, stāv maliņā, cenšas atrast vietu, lai kaut kā izrādītu, ka viņu šī situācija uztrauc...

Kāpēc tas Uldis tāds pamests?! Eh, nu negribas atkal gabalu, kur latviešu vīrietis ir tāds sadzēries ļurbaks, kuru sievieši rauj uz pusēm, jo tāds lielākais augumā visu pārējo plenču barā pagadījies.. Labi, ka uz beigu pusi arī Pujātam dota iespēja skaistu dziesmu nodziedāt. Un beidzot to mēteli novilkt!

Un kā tie aktieri dzied!!! Fantastiski labi!

Bet. Tad pietuvojas fināls. Ar finālu es nedomāju lielisko dziesmu izrādes beigās, kas aizkustina un parauj uz aplausiem pat tādu skeptiķi kā es, bet attēloto notikumu un attiecību atrisinājumu.

Sensenos laikos es redzēju ,,Karmenas" iestudējumu Operā, kur apsmējos, kad nabaga titullomas dziedātāja bija spiesta pati skriet uz dunča, jo partneris bija izcili stīvs savās aktierprasmēs. Arī ,,Pūt, vējiņos" skats ar Gatiņa nāvi bija risināts līdzīgi. Ir tak 21.gadsimts un uz skatuves ir labi aktieri! Vai tiešām vienīgais risinājums bija Gatiņam pašam ar akmeni rokās skriet pie Ulda, tad tā kā atsisties pret pretinieku, drusku pagrūstīties, līdz izkrīt akmens no rociņas un - blākš, krīt nabadziņš pie zemes, uz vietas beigts un pagalam. Bla, blā, blā, visi cieš. UN TAD - Baibiņa pieceļas un skumja dodas aizkulisēs!!!! Divas sekundes es cerēju, ka vismaz uz skatuves uzbūvētā tilta parādīsies nabaga meitenes tēls, bet nekā. Drusku padziedājis, Uldis pamana mīļotās pazušanu un arī dodas aizkulisēs, lai pēc brītiņa iznestu uz rokām mirušo meiteni. KAS NOTIKA AIZKULISĒS??

Baibiņa aiz bēdām pakrita un nomira, pirms tam atraisot matus?

Ā, viņa noslīka, jūs teiksiet? Lugā izlasījām, filmā redzējām, tagad jābūt skaidram tāpat, ne?

Atkārtošos, ir 21.gadsimts, pieejamas tehnoloģijas un visos gadsimtos ir dabūnama fantāzija, izdoma, orģināls skatuviskais risinājums. Uz skatuves ir tilts. Bet Baibiņa aiziet nomirt aizkulisēs...

Tagad visi sajūsminātie fanāti var mēģināt nomest no tā tilta mani.

Bet! ( atkal tas no Godmaņa aizgūtais ,,bet!"- cik banāli)

Tas ir labākais latviešu mūzikls. Ceru, ka to iestudēs vēl un vēl, pēc gadiem pieciem, desmit un vēl vēlāk. ,,Pūt, vējiņi" pierāda Sapņu komandas esamību latviešu teātrī. Tā ir laba izrāde. Ceru, ka saņems augstu novērtējumu Spēlmaņu naktī.

SEKSA AINU ANALĪZE FILMĀ ,,GOLFA STRAUME ZEM LEDUS KALNA”

Vobšem, filmā kā Rīgā, visur uzraksti latviski, bet visi runā krieviski, tāpēc nebaidīšos izmantot režisora dzimto valodiņu, runājot par galveno šajā filmā – seksu. Tiem, kas vāvuļo, ka filma neraisa līdzpārdzīvojumu, vai ka tur neesot raksturu, vai kas tur vēl, teikšu vienu – ja nerubī lietu, aizver bazaru! Un āmen!

Itogo, filma sastāv no trīs novelēm trīs laikmetos un katrā mums apskatāmas seksa pozas, kuras atkal un atkal apliecina, ka sievietei nav citas ģēlas dzīvē, kā turēt kājas plati un krūtis plikas, un vīrietim, ja viņš šitās lietiņas un vietiņas ierauga, širmis ciet, jumts prom un dzīvē pilnīgs zavals.

         17. gadsimta stāstiņš mani iedzina kaunā, jo iebāza sejā – Birbele, ja tu ar pliku dupsi neesi pa vīrišķa kāju šurpu turpu šļūkājusi, tu esi pilnīgs otstojs, ņem savas pekeles un slīcinies Golfa straumē! Un nelīdz nekāda taisnošanās, ka viņas tur bija divas šļūkātājas. Vobšem, tu neko nerubī, ja tev nav draudzene šitādām izdarībām!

A pirmā novele ir par džeku, kurš atstāj mājās savu sievu – grūtnieci, lai vestu gleznu savam čomam uz kādu tālu vietu. Kur šamējais savsjem ostalbeņel, jo uz gleznas uzkrāsotā beibe ir tut kak tut, dzīvā veidā un to vien gaida, kad atņemt rātnā vīra godu. Mums tiek dots namjoks, ka šitā nekrietnele, kura mēdz sevi nopērt, kaisli vaidēdama, ir pati Lilita, Ādama pirmā sieva ( tā ir Bībeles leģenda, ja nu kāds ir galīgs duraks), kura ņifiga nevar nomirt, tik vazāties pa gadsimtiem, piekopjot aktīvu seksuālo dzīvi  (pa šito gan Bībelē nava rakstīts, tik tāds ābols tur pieminēts, kas arī filmā tā smuki simboliski ripinās pa slapju grīdu). Kruti ir tas, ka čoma mājā ir tāds burvju spogulis, caur kuru seksiņš ar Lilitu un viņas pieseksotājām aizstrāvo pie džeka sievas-grūtnieces, un viņa, izjūtot orgasmu, i neiedomājas, ka možka masturbē, bet reāli notic, ka TO dara viņas laulātais draugs. Tā nu šitā skazka beidzas laimīgi, jo dēļ spieģeļa laulība nav pārkāpta un Lilitas rēgs var doties uz nākamo stāstu 19.gadsimtā.

Tur mūs sagaida Poļiščukas ļubimšķikam Bulim līdzīgs smukulītis, kurš grib izsūdzēt grēkus Paganelam, tobiš, tam aktierim Ulfsakam.

Te nu ir vērojamas ofigennās izdarības! Meitenes, ja gribat savaldzināt tādu smukpurnīti, izskrienat dārzā plikiņas ar ceriņzaru roķelē un veicat puisieša acu priekšā pāris vēzošas rokas kustības augšup, lejup, beidzamajā to ceriņa zaru izvēzējiet caur kājstarpi un Buļveidīgajam būs tik inķeresno, ka šamējais skries uz ātrāko ciemoties jūsmājā. Tad tik parādiet viņam plikas krūtis un savu vagīnu, un viņš pateiks tos vārdus, ko saka ikviens īsts vīrs īstajā brīdī – ,,Es tevi mīlu!” I tut paņeslos TĀDS SEKSS, oi, oi… Gribēju tādu pozu uz savu vīru izmēģināt, bet tādas izdarības manu sānu sarāva un ģimenes idilli sagrāva.. Meitenes, vingrinieties, jo īstas Lilitas, uz vīrieša sēdēdamas, veic zemu noliecienu pa kreisi, tad strauji griež savu ķermeni pa asi uz vienu un otru pusi ( to dara ar daiļi uz priekšu izstieptām rokām!) Neaizmirstiet purināt garos matus un veikt kustības ar gurniem uz priekšu un atpakaļ. Filmā viņi to darīja tādā kā izgaismotā redeļu kastē, bet to zabuģem, nevajag pārāk vipendrivatsa. Stāsts beidzās nelaimīgi, jo Lilita paziņo, ka brauks uz Persiju un šamējais vairs viņu neredzēs un nedrā... nu, paņatno že.. A smukulītis prjamikom pie sava bikttēva nolūgties. Un basta! Miers mājās un sieviešu kājas nu smuki kopā. Līdz 20.gadsimtam.

Vot, šite bija pa krutomu! Tas krievu aktieris, kura ģīmi zina visi, bet uzvārdu neviens neatceras, lika mūsu Rēzijai, mūsu Frīdai un karalienei Elizabetei, mūsu Dīrihai!!, jop…, vaidēt palagos, nenonākot līdz ticamam orgasmam. Turklāt, viņš ir ķipa mākslinieks, kas akurāt nozīmē, ka dzer, vazājas apkārt un taisa instalācijas ar beigtiem suņiem. I eto ņe vsjo! Tjipa Lilita no pirmā stāsta ir viņa sieva ( nu, aktrīze tā pati), kuru viņš piečakarē ar Dailes prīmu, kaut mīlošā laulene, pa izbas lodziņu redzot vīru pietupjamies ( a, vot, tā viņš dara un neprasiet, kas tā par kaiti!) , momentāni izjūt vēlmi darīt točno tāpat. Tā ir īsta ļubovj!

Ilgi nevarēju ierubīties, kura nu būs tā simboliskā pārlaiku Lilita. Domāju - Rēzija, bet režisors mūsu prīmu bija nolīdzis tikai mazai ainiņai, ha, ha…
Oi, man patikās tas Mākslinieka, ķipa murgos vai sapnī, mauciens tuksnesī, kur sēž dāma melnos lakatos un kravājas pa savu sumočku. A šis prasa: ,,Ko tu te dari, sieviete?” I čto?! Protams, ka viņa gaida iespēju parādīt krūtis! Ko ta citu sievietes dara tuksnešainos apvidos, ko?!  Bet ņe to glavnoje. Vajag simbolisko Bībeles kārdinātāju atrast.

Savu Lilitu mūslaiku varonis atrod Latvijas vīriešiem raksturīgajā veidā, tobiš, dzērumā apmaldoties un uzmācoties garāmgājējām ar ,,meitenīt, meitenīt!” Modernajos laikos, lai ievērotu politkorektumu, Lilita pieņēmusi čigānmeitenes veidolu, kura izdarās kā jau sievietēm pieņemts – lai sašņorētu džeku, mēs sataisam lielas acis, palūdzam kādam ar fēnu no attāluma uzturēt mūsu matos vēja ilūziju un seksī pri seksī balsī dodam vaļā: ,,Dod man gredzentiņu, dod man gredzentiņu!” Vot, un uz šito Lilitiņa reāli aplauzās.  Ženšķina! Ir 20tais gadsimts, nepiemini sarunā ar vīrieti gredzenu!! Šis uzreiz attopas, man tak sieva, bļ., ko es ar kaut kādu čigānieti?! Tā nu saglābj i dzīvi, i laulību! Riktīgs prazdņiks!

A mož es ne tā sapratu? Mož tā īstā Lilita bija tā noprecētā? Ķipa, 20tajā gadsimtā Bībeles simboli ir sadzīviskoti un bla, bla… Ko es te bazarēju… Galvenais, filmas bilde bija smuka, un skaņa tik klusa, ka taisni kautrējos savu līdzpaņemto sidriņu attaisīt, lai nenobiedētu pārējos desmit skatītājus.

A ko Lilita 21ajā gadsimtā? A neko īpašu. Aprecēja Zatleru un dzīvo laimīga. Tā, vot!

ĒNU SPĒLES EŅĢEĻU MĀJĀ

Brīdinājums - rakstā notiek produktu nosaukumu izvietošana!

Lai tiktu galā ar saviem ārējiem kašķiem un iekšējiem dēmoniem un pie reizes salīdzinātu viņējo Ropažu ielas jauno projektu ar savā seriālā reklamētajiem apartamentiem Cēsu ielā, Gabriēla un Roberts no ,,Ēnu spēlēm" devās uz psihoterapijas seansu pie konkurentu ražojuma ,,Eņģeļu mājas" psihoterapeites Annas.

Tā nu abi sēž uz mīksta dīvāna ar cietām sejām pēc iespējas tālāk viens no otra.

,,Kā 12 gadus laulībā nodzīvojuši", - diagnozē Anna, izejot no savas dzīves un darba pieredzes.

,,Kā kinofilmās", - sasapņojas Gabija, piekārtodama savu tikko salonā ieveidoto loku uz galvas.

,,Vajadzēja moci iestumt kāpņu telpā. Ka nenosper. " Zem ādas jakas un scenāristu sadomātās aktīvās seksuālās dzīves sloga svīst Roberts.

ANNA. Mīļie kolēģi! Domāju, jums seriālā nepieciešams nopietnāks konflikts. Šitā Roberta ņemšanās ap to, ka Gabija ir sieviete un tamdēļ viņai ,,jāstāv pie ratiem" apnika jau otrajā sērijā.

ROBERTS. Man nepatīk, ka viņa uz darbu nāk sapucējusies kā uz ballīti!

GABIJA. Uz sevi paskaties! Tev pašam ir motobraucēja tērps, saskaņotās krāsās ar moci!

ROBERTS. Tas ir ,,Hondas" komplekts!

ANNA. Varbūt strīdieties par naudu? Jo skatītājiem nav skaidrs par kādiem līdzekļiem jūs iegādājaties tās dizaineru drēbītes veikalā ,,Klase", ja jūsu klienti ir trūcīgas vecmāmuļas, kaimiņienes, kurām jāizlīdz un māsa ar pazudušajiem kaķiem?

ROBERTS. Man pašam nav skaidrs, par kādiem līdzekļiem mēs īrējam biroju mansardā.

ANNA. Man patīk jūsu oranžās sienas! Nāk pie jums klienti, kuri zaudējuši tuviniekus, vai piedzīvo krīzi attiecībās, bet pie jums tik koši un dzīvespriecīgi. Vai tas domāts, lai viņiem uzlabotu omu?

GABIJA. Negribas domāt par tik nopietnām lietām. Vai nav pienācis laiks atkal uzēst un iedzert kafiju? Mūsu seriālā mēs esam tā pieraduši. Drusku pastrādājam, tad atkal ieēdam.

ROBERTS. Labāk aiziesim uz krogu ,,,Pieci vilki", tur mēs katrā sērijā iegriežamies.

GABIJA. Tad mums jāpagaida Marčello.

ANNA. Vai viņam nav jāstrādā pašam savā darbavietā? Pie jums vien grozās.

GABIJA. ( ķiķina) Sākumā domāju, ka viņi ar Robertu ir pāris, viens bez otra nevar ne mirkli!

ROBERTS. Kā tu tā varēji domāt?! Man taču pirmajā sērijā uz kakla bija liels zilums kā īsta mačisma apliecinājums!

ANNA. Zilumam varbūt arī ,,zila" izcelsme...

GABIJA. Jā, ne jau katrs džeks uz moča ir mačo!

Abas dāmas smejas.

ROBERTS. Lūk, te jūs arī apliecināt, ka ar sievietēm nevar normāli sastrādāties. Iešu pabraukāties.

ANNA. Bet kā tad nopietnais konflikts, smagi noziegumi, reāli personāži darbam piemērotās drēbēs?

ROBERTS. Neatradām sponsoru, kas nopirktu nopietnus skatītājus reālistiskam detektīvam! Latvijas vidējais skatītājs grib vieglu bezdomu izklaidi. Daudzi taču riktīgi izsmejas par mūsu izmeklēšanām! Tie, kas grib ko vairāk, var pārslēgt TV kanālus...

Visi trīs sabēdājas un brīdi drūmi klusē.

Satumst.

Redzams tikai plakāts ar telefona nummuru, kur jāzvana, lai iegādātos dzīvokli seriālā redzamajās mājās.