PŪT,VĒJIŅI

Uzreiz paziņoju, ka šis nu ir īsts mūzikls, kur atšķirībā no citiem līdziniekiem uz Latvijas skatuvēm, nevis 5 minūtes runā un tad vēl 5 dzied par nupat izstāstīto, bet visi notikumi, kaislības un attiecības tiek muzikāli izdzīvotas un parādītas smuku latvisku skatu izslāpušam skatītājam.

Ģeniāla mūzika, fantastiski aktieri labi dzied un danco. Bet.

Tālākais būs kā vientulīgas laiviņas izbrauciens absolūtās sajūsmas jūrā, baidoties, ka nesapratīs un nogremdēs.

Vai man vienai liekas, ka Ulda tēls ir atstāts kā tāds panīcis kociņš skatuves maliņā, kurš neizskatās pēc tā ozola, kurš nu tik nāks un nu tik vedīs?

Vēl mani satrauca - pirmais cēliens beidzas, bet aina starp galvenajiem mīlētājiem vēl nav bijusi! Nu, bij tāda drusciņpačamdīšanās maltuvē, pēc kuras jāpiekrīt Didža dziedātajam - tumsā meiču drusku apčamdīji un sajuti liktenīgu mīlu?! Starpbrīdī secināju, ka starp pārošanās gaidīšanas un dzīrošanas ainām esmu vērojusi Zanes sāpes par Ulda uzmanības trūkumu, Mātes satraukumu, ka viss neiet kā cerēts, Baibiņas šaubas par jūtām pret Gatiņu, kuras ir ne tādas kā puisis nu sacerējies. Sirsnīgi, aizkustinoši. Un es dzīvoju līdzi Zanei un Gatiņam. Jo nav bijusi iespēja sajust, ka Uldis un Baiba tiešām ir redzējuši viens otru. Pēc pirmā cēliena es neticu, ka viņi ir galvenie mīlētāji šajā uzvedumā!

Nu protams, ja lasīta luga un redzēta filma, visam tak jābūt skaidram...

Bet ja nav? Vai gribu redzēt visu kā no jauna, aizmirstot iepriekšzināmo?

2.cēlienā beidzot Uldis un Baiba satiekas. Lai Uldis atpogātu Baibas blūzīti?!!! Izskatās, ka tas ir tikai iemesls, lai to redzētu Zane un būtu iespēja viņai nodziedāt tiešām lielisku dziesmu uz tilta. Es no visas sirds jūtu līdzi mātesmeitai...

Ir saprotams Mātes satraukums un ainā, kur ir ģeniāls polifonisks ( tā laikam sauc, kad katrs dzied savu) dziedājums, bet aina uzbūvēta tā, ka gribas iekliegties - ,,Ei, bābieši, jūs tur forši plēšaties, bet vai nemanat, Uldis arī ir te!" Nu jā, stāv maliņā, cenšas atrast vietu, lai kaut kā izrādītu, ka viņu šī situācija uztrauc...

Kāpēc tas Uldis tāds pamests?! Eh, nu negribas atkal gabalu, kur latviešu vīrietis ir tāds sadzēries ļurbaks, kuru sievieši rauj uz pusēm, jo tāds lielākais augumā visu pārējo plenču barā pagadījies.. Labi, ka uz beigu pusi arī Pujātam dota iespēja skaistu dziesmu nodziedāt. Un beidzot to mēteli novilkt!

Un kā tie aktieri dzied!!! Fantastiski labi!

Bet. Tad pietuvojas fināls. Ar finālu es nedomāju lielisko dziesmu izrādes beigās, kas aizkustina un parauj uz aplausiem pat tādu skeptiķi kā es, bet attēloto notikumu un attiecību atrisinājumu.

Sensenos laikos es redzēju ,,Karmenas" iestudējumu Operā, kur apsmējos, kad nabaga titullomas dziedātāja bija spiesta pati skriet uz dunča, jo partneris bija izcili stīvs savās aktierprasmēs. Arī ,,Pūt, vējiņos" skats ar Gatiņa nāvi bija risināts līdzīgi. Ir tak 21.gadsimts un uz skatuves ir labi aktieri! Vai tiešām vienīgais risinājums bija Gatiņam pašam ar akmeni rokās skriet pie Ulda, tad tā kā atsisties pret pretinieku, drusku pagrūstīties, līdz izkrīt akmens no rociņas un - blākš, krīt nabadziņš pie zemes, uz vietas beigts un pagalam. Bla, blā, blā, visi cieš. UN TAD - Baibiņa pieceļas un skumja dodas aizkulisēs!!!! Divas sekundes es cerēju, ka vismaz uz skatuves uzbūvētā tilta parādīsies nabaga meitenes tēls, bet nekā. Drusku padziedājis, Uldis pamana mīļotās pazušanu un arī dodas aizkulisēs, lai pēc brītiņa iznestu uz rokām mirušo meiteni. KAS NOTIKA AIZKULISĒS??

Baibiņa aiz bēdām pakrita un nomira, pirms tam atraisot matus?

Ā, viņa noslīka, jūs teiksiet? Lugā izlasījām, filmā redzējām, tagad jābūt skaidram tāpat, ne?

Atkārtošos, ir 21.gadsimts, pieejamas tehnoloģijas un visos gadsimtos ir dabūnama fantāzija, izdoma, orģināls skatuviskais risinājums. Uz skatuves ir tilts. Bet Baibiņa aiziet nomirt aizkulisēs...

Tagad visi sajūsminātie fanāti var mēģināt nomest no tā tilta mani.

Bet! ( atkal tas no Godmaņa aizgūtais ,,bet!"- cik banāli)

Tas ir labākais latviešu mūzikls. Ceru, ka to iestudēs vēl un vēl, pēc gadiem pieciem, desmit un vēl vēlāk. ,,Pūt, vējiņi" pierāda Sapņu komandas esamību latviešu teātrī. Tā ir laba izrāde. Ceru, ka saņems augstu novērtējumu Spēlmaņu naktī.