IELU CĪŅAS

Kā sabiedrībai lietderīgu dusmu izpausmes veidu vajadzētu likumā atzīt tantīšu, kas šķērso ielas pie sarkanās gaismas, lamāšanu.

Man palīdz. Kad stāvu Kalnciema ielas malā, atelpu meklēdama un gaidu zaļo gaismu sava dzīves skrējiena turpināšanai, atkal kāda kundzīte metas pāri ielai šai darbībai neatļautā zonā, aizmirsdama, ka viņas prāts varbūt vēl darbojas ātri, kaut bojāti, taču viņas kājeļu kustības ātrums apdraud šoferu dzīvības un nervu sistēmas stabilitāti. Tā kā noķert aiz apkakles nepaguvu, panācu tanti skrējienā, nostājos priekšā un sāku ar ievadu no statistikas datiem, cik tādu neuzmanīgu tantīšu iet bojā katru gadu,vēl pieskaitīju to miljonu šoferu nervu šūnu, kas neatjaunojami iet bojā, kad viņi redz pusaklas un neveiklas vecavas metamies zem riteņiem. Jo - ja vēl būtu smuidra blondīne, tad šoferītim būtu vērts tikai aizskart, nogāzt un tad glābt dzīvību, tikties tiesas zālē un finālā apprecēt, bet šitādas večiņas tā vien kārojas notriekt un atstāt uz ceļa, lai arī citi stūres meistari izpriecājas pāri šķēršļu joslai! Kundzīte sastinga šausmās, bet es turpināju lekciju drošības jautājumos. Iedūru viņai tieši sirdī - kur nu vēl sliktais piemērs, ko jūs, kundzīt, rādāt bērniem? Cik nevainīgu bērnu dvēselīšu jāupurē, lai jūs pagaidītu minūti līdz iedegas zaļā dzīvības un drošības gaisma? Kundzes vēlmi iebilst apturēju ar bļāvienu - nedomājiet izvairīties ar nožēlojamu atvainošanos! Tagad jūs būsiet atbildīgā par šo krustojumu! Jūs šeit dežūrēsiet ik pārdienas un ķersiet aiz apkaklēm tos, kas apdraud pozitīvus statistikas datus satiksmes departamentā! Stāt! Es vēl neesmu beigusi!

Kundzīte attīstīja vecuma grupai neatbilstošu ātrumu un pazuda aiz stūra. Es sajutos pastrādājusi sabiedrības labā, atviegloti nopūtos un tikai tad ieraudzīju bariņu cilvēku, kas noraudzījās manī. Palūkojos, vai nav apstājusies arī kāda automašīna, lai atbalstītu mani viedokli, kad atskanēja aplausi.

Nu, labi, labi. Tā jau nebija. Viss ir izdomāts, izņemot niknumu.

Latvijā cilvēku par vecu sākot uzskatīt 62 gados, tāds ir rezultāts kādai kārtējai aptaujai. Tas ir apkārtējo vērtējums, bet cik gados cilvēks pats sevi sāk uzskatīt par tik vecu, ka tas jāsāk ņemt vērā ikdienas dzīvē un jāsamierinās, ka neesi vairs jauns un sprigans?

Un ne jau tikai vecie bliež pāri ielām visneiedomājamākajās vietās! Šie ļaudis laikam cenšas ietaupīt dzīvei paredzēto soļu skaitu un samainīt pārpalikumus pret lielākiem spārniem paradīzē. Bet tas viņiem nespīd! Jo īpaši tas nespīd mammām un tētiem, kas velk savus bērneļus pāri ielai neatļautās vietās! Ja bērns pakļūs zem riteņiem (trīsreiz nospļaujos) cenzdamies atkārtot vecāku ierādīto triku, nez vai viņi atcerēsies vainot arī sevi?

Oi, cik esmu nikna, oi. Ceru, ka pietiks ne tikai niknuma, bet arī drosmes turpmāk grābt visus šitos aiz apkaklēm un sapurināt!