2.daļa GOTISKĀ LEIPCIGA

Braucot uz Leipcigu, autobusā piedzīvoju savu pirmo mūžā telefonsarunu angliski. Man zvanīja no rezervētās viesnīcas, lai apjautātos, cikos būšu. Mīļi, vai ne? Ja neņem vērā, ka festivāla laikā cenas viesnīcās ir trīskāršotas...
Tiem, kas brauks uz turieni ne maija beigās, mierinoši uzlieku roku uz pleca - tā parasti nav tik dārga, kad - kā man teica melnā ģērbtais puisis, kad meklēju, kur izsniedz festivāla aproces - pilsētā ir ,,many black people".
Ha, man par prieciņu, tie vācieši angliski runā tik pat vāji kā es. :)
Atrast to aproču izsniegšanas punktu bija grūtākais visā braucienā. Un mazliet smieklīgi bija stāvēt visai garajā ,,black people" rindā ar savu balto plašķīti un nepavisam ne black ietērpā...
Viss ir labs, kas labi beidzas un varēju sākt baudīt Leipcigu un festivālu.
Ja Berlīnē ir jādodas meklēt īpašas vietas, kas slavenas vai nu ar vēsturi vai smukumu, tad Leipcigā vajag tikai iziet no viesnīcas un var sākt to vēsturi un smukumu bildēt no sliekšņa.

Festivāls norit 5 dienas, es ierados otrās vakarā, tāpēc nokavēju Viktoriāņu pikniku - visvairāk bildēto un filmēto festivāla pasākumu. Tā man ir mācība nākotnei - ja reiz dodies uz pasākumu, tad izplāno tā, lai izbaudītu visu programmu!

Leipcigai piestāv gotiski ģērbtie cilvēki! Un Leipciga gatavojas to uzņemšanai. Picērijas piedāvā melno picu un Makdonalds pāriet uz melniem baloniņiem... ;)

Pilsētas ielās tirgo vīnu no Drakulas pils, ko nobaudīju kopā ar šo eleganto pāri.

Pilsētas ielās satiku daudzus vecāka un mana gada gājuma (ak, dies'- izklausos pēc pirmpensijas vecuma kundzītes) līdzīgi tērptus pārus. Varbūt viņi apmeklē Operu, kur festivāla laikā rādīja Vāgnera darbu iestudējumus? Bet varbūt dodas uz slepenām ballītēm, baudot dzīvi uz pillu klapi, kamēr vēl mugurās nav letāls stīvums? Kas zin...

Iespēja papildināt savu garderobi bija gan mazā vidusslaiku tirdziņā, uz kura skatuves uzstājās folkroka un līdzīga stila grupas (mūsu Skyforger ieskaitot),gan milzīgā hallē, kurā ieejot sajūsmā noelsos - visur melnas kleitas, melni svārki, melnas bikses, melnas rotas, melnas... Nu, viss melns.. :)
Ir mazliet smieklīgi, kad iekāp tramvajā un tur rindām vien black people, stāvi pieturā - visur cilvēki melnās drēbēs... Bet bija viegli atrast visas festivāla norises vietas - vienkārši pieslēdzies melnajai plūsmai un nokļūsi vajadzīgajā vietā.

Un visapkārt - skaistas pilsētas ainavas, skaties, kur vien gribi!

Mākslas galerijas rīko atbilstošas izstādes, bet paši goti ,,izstādās" pilsētvidē.

Apbrīnojams vācu ordnungs valdīja pat lielajās koncerthallēs. Ģeniāli izdomāts - jāiemaksā depozīts 2 eiro par glāzi, kas nozīmē - nekur nemētājas sabradāta plastmasa vai stikli.
Glāzēs tika liets gan melns alus, gan visu krāsu vīns. Jo - kā rakstīts (kokā ,,iecirsts") -

No mūziķiem manā atmiņā paliks ,,iecirsts" FIELDS OF THE NEPHILIM.

Pirms prombraukšanas no Lepcigas apmeklēju izstādi bijušajā Stasi (Ministry for State Security) , kur bija izstādīti materiāli par to, kā savulaik drošības aģenti apkopoja informāciju par visiem, kuri ģērbās ne tā, klausījās ne to un uzvedās ne tā... It kā smieklīgi lasīt drošībnieka uz rakstāmmašīnas drukāto, ka persona tāda un tāda demonstrē pārāk depresīvu dzīves uztveri, rotājas ar sātaniskiem simboliem un klausās The Cure, kuri dzied par pārāk depresīvām tēmam. It kā smieklīgi. Jo mūsu sabiedrība ir kļuvusi tikai mazliet tolerantāka pret visu, kas atšķiras no ,,vidējā un pierastā."

Mazs video kā īsa pamācība gotu mīlēšanā ar ieskatu Leipcigā un WGT.

Labs videostāsts no kibergotes skata punkta, kas dzīvoja Agrā ( kempingā).

Atgriezos Berlīnē un pirms lidojuma mājup paguvu aizbraukt uz turku un imigrantu rajonu Kreicbergu(Kreuzberg). Lai tā Berlīne pārāk sapucēta un pareiza neizskatītos. Un jā! Das stimmt!
Kreicbergā pa ielām braukā mašīnas, no kurām skaļi dārd turku roks, pie apzīmēto māju sienām daudz mazu krodziņu, krāmu tirgotavu... Kūsā skaļa dzīvība, pilna ar dīvaiņiem, ubagiem un dzērājiem.. Ir arī mākslas galerija, kura parāda ... ordnungam.

Tad nu paēdusies kebabu un pahlavu biju gatava mājupceļam. Auf Wiedersehen!

P.S. Praktisks padoms - paņemieties līdzi skaidru naudiņu iz latvju bankomāta. Pat lielveikali Vāczemē mīl skaidrās naudas norēķinus. Bet vācu bankomāti gan jūs nemīlēs, komisija būs kebaba cenā...

P.S. 2
Tikai pēc brauciena atradu rakstu par Leipcigu ar interesantiem faktiem.
10 fakti par Leipcigu

BERLĪNE - LEIPCIGA - BERLĪNE 1.daļa

Sensenos laikos tepatzemē skatījos video no Wave Gotik Treffen (lielākais gotu subkultūras festivāls) un ilgojos tur nokļūt - kaut maliņā pasēdēt un pāri melna vēdekļa maliņai paskatīties. Bet šo braucienu vairāk uzskatu nevis par sapņa piedalīties WGT īstenošanu, bet saņemšanos izdarīt ko tādu, ko neatļautos pat gadu iepriekš - ceļot vienai un un egoistiski uz turieni, kur gribu. Kas makten labi sapas ar WGT gūto atziņu - tu vari būt tāds, kāds vēlies!

Plāns bija tāds - trips no 20.līdz 24.maijam, 2 naktis Berlīnē, 2 Leipcigā.
Pirms brauciena aktīvi meklēju internetā informāciju un padomus, daži tiešām noderēja, tāpēc padalīšos arī praktiskos ieteikumos.

Par Berlīni ceļotājam nav jāsatraucas - tur ir riktīgs vācu ordnung (kārtība), visur ceļa norādījumi un pilsēta ir gana labi pārskatāma un ievērojamākās vietas ar kājām izstaigājamas. Īpaši ērti, ja viesnīca ir centrā (Mitte). Īpašs paldies Tēgeles lidostai par to, ka no tās tik eleganti viegli var nokļūt centrā. Iekāp TXL autobusā, kas ir pie izejas no lidostas (turklāt pie biļešu būdiņas bija onkulīts, kurš i ceļu parādīs, i pateiks kāda biļete labāk pērkama) un pustundas laikā esi Aleksī (tā vācieši dēvē Aleksanderplaci)  vai nu ar vienvirziena biļeti 2.70(kas derīga 2 stundas), vai dienas 6.90 rociņā.
Tā kā viesnīcā iečekoties varēju tikai no 14.00, bet ierados rīta pusē, biju izstrādājusi plānu Aleksī iekāpt tūristu HopHop (var kāpelēt iekšā un ārā, pieejami izvēlei vairāki maršruti) autobusā un ar visu ceļasomu braukāties un pa lodziņu lūkoties uz Berlīni, izlemjot, kuras smukvietas vēlāk izstaigāšu ar kājām. Plāns bija labs, tikai nevajadzēja pirkt 2 dienu biļeti. Gana ar viendienīti.Turklāt jāņem vērā, ka tūres busiņš braukā tikai līdz 16.00, tā kā vakarīgo vai naksnīgo pilsētu tāpat kājiņām vien jāizstaigā.
Biļeti pirku šeit HopHop

Iz pašas pieredzes iesaku noīrēt viesnīcu centrā, izstaigāt tūristvietas un tad saņemties un aizbraukt uz tiem rajoniem, kur visi tūristi neaizbrauc - Špandau un Kreizberg.
Jo Berlīnes centrs ir glīts lielpilsētas rajons, kur smukvietas jāmeklē pēc kartes un tās viegli atrodamas, bet atstāj mazuma piegaršu. Galu galā Berlīne kara laikā tika 70% nograuta. Tagad var apbrīnot kā pilsēta ir iecēlusies no drupām un aplūkot daudz moderno augstceltņu. Bet man pietrūka ierasto ,,vecrīgas" skatu.. Tāpēc devos uz Špandavu, kur sajutos kā dzimtajā Kuldīgā - bruģētas ieliņas, mazas smukas mājiņas un vācu tūristi. :)

Tur beidzot paēdos slavenās vācu desas. Ko man servēja pikta bufetniece, kraujot man uz šķīvja to, ko rādīju ar pirkstu. Jo vācu valoda ir pāri visiem citiem saziņas līdzekļiem. Ja nemāki tajā locīt mēli, tad strādā ar rokām! Arī bufetniece čakli strādāja ar rokām, visiem tās desas sagriežot. Laikam baidās, ka bāzīs to desu veselu mutē un aizrīsies kāds nejēga..

Berlīnes metro pārsteidz ar to, ka nav jādodas dziļi pazemē kā Parīzē vai Londonā. Nokāp stāvu zemāk un metro ir klāt!

Nav nekādu biļešu kontroles vārtiņu, jo vāciskais ordnungs paredz to, ka apzinīgs pilsonis nekad nebrauks bez biļetes un labprātīgi to apzīmogos tādā mazā un knapi atrodamā aparātiņā pie paša metro ceļa. Vai TXL autobusā pie šoferīša kabīnes. Protams, Berlīnē nav tkai šitas buss, bet vesels lērums to un tramvaju. Bet man tas TXL tā sildīja sirdi ar ērto nokļūšanu no un uz lidostu! Var izkāpt un iekāpt arī citās pieturās, protams.

Tā kā ceļoju viena, man nebija jāapmeklē mākslas muzeji, zoodārzs un jākāpj kaut kur palūkoties uz pilsētu no augšas - ko parasti darīju citu ģimenes locekļu dēļ. :) Vienīgais muzejs, kur biju - Filmhaus.

Burvīgs ceļojums kino vēstures labirintos gar TV monitoriem, kur rāda filmu fragmentus. Un var aplūkot M.Dītrihas tērpus.
Protams, nevarēju neaplūkot savas meitas vārdā nosaukto pieminekli. Vācieši to sauc par Zelta Elzu. Un es nekad neesmu šaubījusies, ka mana Elza ir zelta vērtē. :)

Divas dienas Berlīnē man bija gana. Turklāt zināju, ka atgriezīšos un pirms mājupceļa vēl ko aplūkošu.

Tad nu bija laiks jaunam izaicinājumam!
Mani visvairāk šajā ceļojumā biedēja doma, ka netradīšu, kur iekāpt autobusā uz Leipcigu. Tāpēc kā padomiju pieredzējuša persona jau stundu pirms vajadzīgā laika riņķoju ap Aleksaderplatz, meklējot autobusa piestātni. Atradu. Un stundu tur stāvēju, baidīdamies, ka stāvu ne tur... Kad pienāca autobuss, iekāpu un turpināju baidīties, ka ne tur iekāpu... Tikai Berlīnes autoostā, kur sakāpa melni tērpti goti, noticēju, ka esmu pareizajā autobusā, kurš dodas pareizajā virzienā.

Braukt ar autobusu ir lēti un ērti - tāds ir secinājums. Biļetes turp un atpakaļ kopā izmaksāja 20 eiro. Un no tā Alekša autobusi kursē ne tikai uz Leipcigu, bet arī uz citām Vācijas pilsētām, pat uz Amsterdamu (neVācijas pilsētu). Biļetes nopirku internetā https://www.flixbus.com/ un tā baidīšanās par iekāpšanu ne tur ir pārspīlēta, jo pie autobusa tak ir cilvēciņš, kas to biļeti pārbauda un nepareizā busā jau nu nelaidīs.

1.daļas noslēgumā - jautrs, richtig vācisks šlāgeris ar gotisku piesitienu. Hop! Hop! :)

LATVIEŠU KRIMIĶIS NEVAID MIRIS

Prieks, ka starp ierastiem latvju romāniem, kur autori sacenšas žanrā ,,cik metaforas var saspraust vienā teikumā" un ,,kurš pabāzīs pēc iespējas vairāk zemtekstus zem kvadrātcentrimetra teksta" ienāk fantāzijas žanra entuziasti un krimiķu interesenti.
Trallinu no prieka, ja izdodas tikt pie laba trillera! Gan grāmatu, gan kino formātā.
Pierādījumam - foto ar daļu no mana krimiķplaukta, kur vieta atrasta arī N.Saksa unJ.Liepnieka pirmajam kopdarbam detektīvstāstu žanrā NĀVE - TĀS NAV BEIGAS.
,,Ak, debestiņ, cik tā grāmata smuka", - grāmatnīcā noglāstot zeltaino galvaskausu, izķeksēju naudiņas no maka un gāju mājās, diskutējot ar internetā lasītajām atsauksmēm ,,nu, redzēs, redzēs, vai būs tik laba", ,,nu, izlasīs, varēs savu domu palaist tīmeklī - jo, ja tu nedomā tviterī, tu nedomā vispār...
Senatpakaļ lasīju D.Judinas pirmo kriminālromānu ,,Tase melnas kafijas". Izlasīju, saskumu - nu, kāpēc neviens neraksta krimiķus pēc žanra labākajiem paraugiem?! Varbūt nezin', ka tādi ir?
Liepnieks un Sakss zin', tas nu gan ir fakts. Tāpēc gaidīšu nākamo, bet Judinas nākamos lasīšu tikai tad, ja neviens cits krimiķi tuvākajos desmit gados mūszemē neuzrakstīs.
Ja autoru duets lasītu manu atsauksmi, viņi šeitan varētu iebilst - ko tā Birbele muld par sevi, lai runā par lietu!
Lūk, tieši tāda domiņa man iezagās prātā tajās viņu romāna vietās, kur kāds no autoriem demonstrē savas vēstures un politikas zināšanas, ,,brauc augumā" ļaužiem ar reālo vārduzvārdu. Tur gribas lietot prātulu ,,kas par daudz, tas par skādi". Un kāds tam sakars ar lietu?!
Ap 100. lappusi atliku grāmatu maliņā ar secinājumu - te lasāmi divi stāsti. Viens ir aizraujošs medicīnisks trilleris un otrs - kāda bezvārda pulkveža dzīves pārstāsts ar izmeklēšanu fonā.
Pēc laika ķēros klāt atkal, jo ,,ak,debestiņ, cik tā grāmata smuka", pulkveža stāsts kļuva arvien straujāks, izmeklēšana interesantāka, diemžēl dakteres stāsts rotēja uz vietas, padziļinoties tikai mistiskajā virzienā.
BET! Grāmatu nevarēja nolikt malā, tā no smukas kļuva aizraujoša. Gribējās tikt līdz galam, līdz atrisinājumam. Fināls bija foršs! Dikti patika. Izņemot - šie abi brauks uz Londonu un dzīvos laimīgi, līdz nāve tos šķirs.. Ha.Ha. Nāve - tās nav beigas, viens romāns nenozīmē, ka nebūs nākamais. Cerams, ka tajā pulkvedis atkal būs sačakarējis attiecības un tepat Rīgā izmeklēs asiņainas slepkavības.
Gala atzinums -
aizraujošs latviešu krimiķis - tas nu tiešām ir sasniegums!

Man skauž, mjā, tā tas ir. Es gribētu uzrakstīt tik aizraujošu lugu.Vai scenāriju.
Ko es mācītos no ,,Nāve - tās nav beigas"?
Galvenajam varonim vajag vārdu! Kaut kur lasīju, ka tādus bezvārda tēlus, jo īpaši Viņš un Viņa var atļauties jaunības pirmajos rakstītmēģinājumos, kad autors tic - personāžam bez konkrēta vārduzvārda piemīt lielāks vispārinājums vai simbolisms. Nepiemīt!!!
Pulkvedim pienākas zolīdi pases dati un iesauka Pulkvedis. Ar lielo burtu.
Žanra shēmas, kuras atklātas ilgi pirms latvju censoņu rakstītmēģinājumiem strādā. Tikai vajag tās apgūt un prast likt lietā, apvienojot ar talantu un stilu.
Un galvenā mācība - jābeidz muldēt un kritizēt citus, jāmēģina kaut ko radīt pašai. :)

Noslēgumā visi laimīgi un apmierināti apvienojas kopīgā dziesmā!

Dāņu seriāls THE TEACHING

Darbība risinās 2014.gada 3.-5.novembrī ,,Zirgu pastā" un Zaķusalā. (TV).
Režisors - DARBNĪCAS
Vadošajās lomās - Mette Volfa Iversena un Nīls Fonsekas
Otrā plāna aktieri - Justīne Kļava, Elīna Tarasa, Astra Kalēja , Anna Zvaigzne, Sintija Silova, Aiva Birbele, Antra Leite un Matīss Gricmanis.
Vienmēr klātesošs fotogrāfs Lauris Gundars.

Foto, kurš pierāda latviešu superattīstību - kamēr dāņi izmanto vecmodīgo tāfeli un blociņu, mēs izmantojam jaunās tehnoloģijas. (Annas blociņš neskaitās, viņa iztaisās, jo uzvārdā tak Zvaigzne)  :))

Diemžēl seriālu rakstīšanas mākslā stipri atpaliekam no dāņiem, tāpēc no dziļās pagātnes izvilkām Ļeņina vēlējumu ,,Mācīties, mācīties, mācīties!" un 3 dienas to arī darījām.

Pirmajā dienā interesantākais bija vingrinājums, kurā rakstījām vēstules kādam personāžam no sava topošo darba. Piemēram, es rakstīju žurnālistei, kura topošajā lugā ielauzīsies manu galveno varoņu dzīvēs.
Tas izskatījās šādi:

A. Sveika! Pagaidām manā lugā nav īsti skaidrs, kāpēc tu strādā par žurnālisti?

B. Sveika! Stulbs jautājums. Mēģini vēlreiz.

A. Tev patīk rakstīt tai tenku lapelei?

B. Man patīk saņemt regulāri algu.

A. Bet tu gribi ko vairāk?

B. Visi grib.

A. Vai tu esi kā visi?

B. Stulbs jautājums.

Un tā tālāk un arvien rupjāk. Tā es uzzināju, ka mana žurnāliste ir skarba persona, kura ,,ies pāri līķiem" savu sirsapziņu neapgrūtinot.

Atkārtošana - zināšanu māte, tāpēc šeit pārlasāmas saklausītās zinības.

 Otrajā sērijā visi centās atrast un nointervēt kādu personu, kuras monologu dot izvērtēšanai finālā.

Un vakarpusē devāmies uz Latvijas TV, kur Nīls centās pārliecināt televīzijas darbiniekus un interesentus, ka labi izstrādātam stāstam ir nozīme. Ka scenāristam ir nozīme!!! Ka Dānijā tam atvēl daudz laika un iedomājieties - pie viņiem rakstītājiem maksā NAUDU!!! Mēs, protams, raudātu skaļās balsīs, bet pārāk mazi kabataslakatiņi līdzi paņēmušies...

Naktī no 4. uz 5.novembri astoņos logos ilgi dega gaismas un pārkarsa laptopi, jo gatavojām monologus.

5.novembra rītā atkal pabijām TV namā, šaurā lokā un platām mutēm klausījāmies Nīlsa pasakās par Dānijas seriālu veiksmēm. 

3.sērijā tuvojās kulminācijas brīdis. Pār mums savilkās vēl kāda vingrinājuma tumšie mākoņi, uztraukumā sastingušie pirksti dauzīja laptopa klaviatūru, lai veiktu pēdējos labojumus un uzlabojumus lasāmgabaliņā un monologu priekšnesumi varēja sākties.

Anna bija sieviete uz kuģa, kura redzējusi pasauli, bet īsti nav saskatījusi tos, kas tuvu.
Elīnas sieviete piedzīvo nodevību dzemdību laikā.
Matīsa vīrietis cenšas saprast, kāda vieta viņa dzīvē bijusi nīstajam patēvam.
Justīnes Sieviete, kura gaida Bērnu, spēj ,,nolikt pie vietas" gan bruņurupučus, gan vīriešus.
Astras dziedātāja veic nozīmīgus soļus karjeras ceļā.
Antras dāma vīlē nagus un zāģē sevi par pieļautajām kļūdām.
Sintijas puisis nespēj gulēt, jo nejūtas ko labu dzīvē izdarījis.
Aivas Svetočka mācās dzīvi un iemācās izdzīvot.

Manuprāt, kopā mums iznāktu laba izrāde! :)

Jo paskat - cik mēs visi tādi smaidīgi ( vai ar ieplestām acīm) finālbildē!

KĀ KĻŪT PAR BEBRU, KAS ,,PĀRKOŽ" SCENĀRIJU

Atradu labu pamācībrakstu un sakāroju to ielikt ,,piezīmju blociņā", lai nenomaldās.

http://dream2screen.blogspot.com/2012/12/seven-signposts-for-successful.html

Tepat plauktiņā nolikšu dāņu seminārā sasmeltās gudrības. ( precīzāk - Nīlsa sasmeltās un mums ar karoti iekšā barotās).

The fundamental dramatic tension is

SOMEBODY WANTS SOMETHING BADLY AND IS HAVING DIFFICULTY GETTING IT

A dramatic action appear when a change creates a conflict. Without the conflict, there’s no drama.

Main tension. What is the main tension, that the audience feels through the story? You can state it as a question.

A distinction are made between external/internal conflict.

Conflict

Hope vs. Fear? What does the audience hope for ? Which way do they want the character to go? What does the audience fear? What ́s the wrong, frightening turn the story could realistically take? Both outcomes must be possible in order to create a strong main tension.

What’s at stake/risk? If the story goes this way or that (audience ́s hope vs. fear) what is the ”price” that the character must pay? If there are no consequences to the characters actions (in emotional terms, financial terms, etc.) then why should we care which path the character takes?

Theme? In a word. Distilled down to the simplest possible statement,what is the story about? Trust, greed,responsibility, selfacceptance, power, generosity and so on. No matter how convuluted and sophisticated your story, there should be one central element, some focal point which all the story machinations revolve around. How is the theme ( or a variation of it) reflected in the main character ́s story?

Character

Whose story is it? With whom do we really identify? Whose phlight or problem do we worry about? They don ́t have to be a ”good guy” but we should have some sympathy for this character. Sympathy comes from creating an interesting character for whom we have some empathy. Is this person compelling? How so?

What he/she want? What does the character wants? Not last week or next year but now within the confines of the story. What is the objective or ”goal” the character pursues during the story? This ”want” usually leads us to a particular question or ”main tension” which will shape the charachter ́s pursuit ( and audience ́s experience).

What he/she needs? What does the character need in the world of the story ? It can be identical to what he / she wants, but the need more often is quite different from what the want. A story in which a character sacrifices his ”need” for what he wants, or fails to recognize his need in time, is usually a tragedy.

Character

Life dream? If this character had a magic want and could change the world to his or her favour, what would that ideal world be? What does he envision life to be like for himself? This dream may not be explicitly presented in the story, but knowing it can give the writer (and audience) a ”window” into the soul of the character.

Life at odds with life dream? How is the world in which the story takes place making it difficult for the character to reach his ideal? If it ́s easy for the charachter, then where ́s the conflict? An easily achieved life dream doesn ́t leave room for much of a story. The ”world” of the story is a subjective and particular milieu unique to each film, the rules of which are established for the audience early in the script.

Character questions

1. Who is your main character ? / sympathy

2. Why should we be interested in him ?

3. What attracts you to him ?

4. How dou you make us empathize with him ?

5. Why do you believe we will find him sympathetic? What is the reason exactly?

6. What makes us curious about him ? What ́s his mystery? What ́s his ”magic”, his charisma? How does it show ?

Some demands to character

         •  0-100 % - from low to high

         •  Consistence but unpredicable and assure audience fascination.

         •  Believability with a chance to make its goal

         •  Identification

         •  Dilemma between want and need

         •  Backstory that motivates important parts of the character’s actions.

         •  Ressourceful.

         •  A complex conflict.

         •  Both internal, personal or social conflicts.

Further dimensions to character and story

Family background Social background Emotional background Physical appearence Social status Emotional status

Finally ... Do you like him ? Hate him? Why do you need to write about him ? Why should people be excited about him ?

Construction

If the character Protagonist and her objective constitute the first two important elements in the construction of a story, the various obstacles collectively constitute the third.

There may be but one obstacle, and it may be simple and easily identified. On the other hand, there may be more than one.

A distinction must also be made between conflicts and hassles. ”A flat tire” is an obstacle if it’s truly an inconvenience to a preestablished want.

Construction as both structure and plot

Archplot is classical design which structures a story built around an active protagonist who struggles against primarily external forces of antagonism to pursue his or her desire, through continuous time, within a consistent and causally connected fictional reality, to a closed ending of absolute, irreversible change.

ARCHPLOT: Causality, Closed Ending, Linear Time, External Conflict, Single, Active Protagonist, Consistent Reality He dismisses everything else as minimalism or anti-structure.

MINIPLOT: Open Ending, Internal Conflict, Multiple, Passive Protagonists

ANTIPLOT: Coincidence, Nonlinear Time, Inconsistent Realities

Construction through interviews

1)  Ask open questions.

2)  Keep an open mind to the persons telling.

3)  Topic (loneliness, religion), is a door opener.

4)  Do not insist on your topic, if the person has other stories to tell.

5)  Dangerous, insulting topics need a ”key” which are connected to the topic.

6)  Accept lies and be true to her truth, otherwise trash interview.

7)  Listen!

8)  Do not interrupt.

9)  Don’t please. Beware that the person is glad to tell her story.

10)  Don’t be afraid when things gets emotional.

11)  Inform about the context where interview is used. You can admit that you don’t know how it will end up.

12)  Offer the person to keep her name out of the publication.

13)  Set a deadline. Tell how long the interview will take, fx one and a half hour.

14)  Pick a place for the interview not too public, preferable in private.

15)  Record the interview and don’t spend time taking notes.

16)  Note visual impression.

Construction

Show, don’t tell. Documentary is telling, of presenting the facts, but fiction creates the illusion of being there in the story, seeing events happen without the writer telling you.

Go right to the story without establishing it.

Use Point of View (POV). 1. First person - The POV character tells the story as "I." Strong identification with POV character. Listeners discover story events as character does.

Try to hit the way the person speaks and his characteristics. Use all the senses.

Use specific, picture nouns and action verbs. Use specific, concrete nouns instead of vague ones like happiness, kindness, arrogance, and courage. Instead describe how characters being happy, kind, arrogant, and courageous. Also use the most vivid, active verbs, and avoid the passive or linking verbs.

Write in scenes. For any length, scenes are the building blocks of the story.

Construction depends on the person and audience

A good story is not simply the pursuit by a protagonist of a solution to his or her predicament. A good story is not constructed or created for the conflict or characters.

... A story is created for the audience.