Jūties savārgusi, acis nemirdz? Ņem rokā elektroģitāru un dod pa stīgām! Man patīk rokmūzika. Tā man uzšauj pa dibenu un ikdienas soli padara raitāku. Pie sienām līmētie rokzvaigžņu plakāti sen izbalējuši un aizbāzti aiz skapja, bet sirds vēl aizvien dauzās kā bungmašīna.
Nesen biju uz savas jaunības mīļākā dziedātāja koncertu un nespēju noticēt redzētajam. Nevar būt, ka šis apvēlies kungs ar šķidro matu rotu, kura turklāt krietni atkāpusies no pieres, ir tas seksīgais čalis, kura bildi es turēju pie sienas gultas rajonā! Manī izdzisa visas spuldzītes, šito redzot. Nedrīkst skatīties uz vecām rokzvaigznēm. Tas ir kaitīgi garīgajai veselībai, jo sagrauj ilūziju par pašas mūžīgo jaunību.
Kādā ,,mūžīgo meiteņu“ iedzeršanas un klačošanās pasākumā nolēmām nepadoties un īstenot kādu jaunības sapni. Realizēt vienu pasākumu, par kuru vienmēr ir domāts, bet nekad tas nav izdarīts. Leksim vagonā, kamēr vilciens nav aizgājis! Mazliet kauns gan atcerēties šo pasākumu, jo es netrāpīju vagonā, bet paliku uz sliedēm ar sasistiem ceļgaliem, tēlaini izsakoties.
Mans plāns bija tāds. Kopš pusaudzes gadiem esmu gribējusi būt kopā ar alternatīvajiem, ar tiem, kas spēj būt izaicinoši un ne tādi kā pārējie. Bet jau 40 gadus dzīvoju kā īsteni pieklājīga vidēji statistiskā latviete. Ja sāktu dzīvi no jauna, gribētu būt ar tiem melnā tērptajiem gotu jauniešiem, kas staigā ar krustiem rotājušies, bālām sejām un melni sakrāsotām acīm. Savos sešpadsmit man bija aizliegts ģērbt melnu, jo mammai ļoti nepatika melna krāsa. Un es biju ļoti paklausīga meita, vells lai parauj!
Tad nu nolēmu piedalīties kādā gotu pasākumā. Domāju, tur visi tādi sagrimmēti, es arī uzlikšu pabiezāku smiņķa kārtu, ieģērbšos garā kleitā un satīšos melnos plīvuros. Labi, ka ir interneta veikali, kuros var iepirkt lietas jebkurai vajadzībai un izmēram.
Savilku visu mugurā un ilgi stāvēju pie spoguļa. Beidzot man bija gara mežģīņu kleita, melna ādas korsete, un gari šņorējamie zābaki. Es jutos neatkarīga un stipra! Es jutos īpaša! Izmēģināju pie spoguļa vienīgo man zināmo rupjo žestu. Tāda stipra jutos līdz brīdim, kad iekāpu taksometrā un taksists man tādai melni balti sakrāsotai pajautāja:
,,Tad nu gan būs viena ekstrēma vecmeitu ballīte, ko?“
Ne nu gluži cerēju, ka jautās, vai drīkstu viena tik vēlu uz ielas atrasties, bet nu sajutos kā veca geiša, kas brauc pie tādām pašām vēstures atliekām, lai pie balzama glāzes atcerētos jaunības grēkus. Bet tā kā esmu audzināta iesākto paveikt līdz galam, drosmīgi devos iekšā naktsklubā.
Pērkot biļeti nobrēcos: ,, Jā, tante arī grib izklaidēties! Palaiž garām, bērniņi, un iedod ķebli, kur apsēsties!“ Iedeva ar.
Tā nu sēdēju pie bāra un varonīgi turējos pie sava puslitra alus, lai troksnis no ķebļa nenogāž. Sēdēju kā veca gotiska ragana un raudzījos, kā mazie velnēni priecājas. Centos saplūst ar tumsu, jo alu jau nu neizdzertu neatstāšu! Tāpēc vēl mirklīti jānoturās.
Tad es ieraudzīju Viņu! Nabaga zēniņš. Uzreiz var redzēt – cieš nelaimīgas mīlas mokas. Tāds sadrūmis, tieviņš, bāliņš. Sēž un skumji skatās tukšajā alus kausā. Alum naudiņas nepietiek. Bet man naudiņa ir! Zinu, kā ir, kad dzīve ir izsmelta sausa un slāpes ir tik milzīgas, ka vai savas asaras jādzer. Nopirku puisim alu, trīs reizes noklausījos nelaimīgās mīlas stāstu, uz sava
pleca paraudāt ļāvu, ārā pavemt izvedu un ar taksi uz mājām nogādāju. Taksometrā bija saldais vājuma brīdis, kad gribēju viņu vest pie sevis, bet to sabojāja taksists, teikdams, ka grūti esot dēlus audzināt. Turpmāk izvēlēšos tikai tādu taksometru pakalpojumus, kuriem uz durvīm rakstīts ,,Taksists prot turēt muti“.
Kad mazgāju nost grimu no savas sejas, domāju - gadi iet, bet es tik savācu nelaimes putnus, auklēju, padzirdu, spalvas uzbužinu, un tad viņi aizlido. Tādās situācijās gadiem tiešām nav nozīmes.
Par spīti naktij un pasaulei nolēmu neļaut stīgām sarūsēt. Ieslēdzu skaļu mūziku un izpurinājos kaislīgā dejā. Kaimiņi ar mani vairs nerunā. Toties iepazinos ar simpātisku policistu!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru