PĒCSVĒTKU STRESS

Sabiedriskais transports mūs satuvina piespiedu kārtā.

Trolejbusos ir tādas sēdvietas, kas atrodas viena pret otru. Apsēdos un uzreiz ievēroju pretī sēdošo ļoti simpātisko vīrieti. Smuks pēc vella! Es jau arī tā neko. Abi sēžam ar ceļgaliem kopā un cenšamies acu kustību trajektoriju organizēt tā, lai skatieni nekad nesastaptos. Citādi, nedod dievs, padomās, ka es ne tā padomāju par to, ko viņš padomājis, redzot, ka es esmu padomājusi.

Kāpēc cilvēki baidās vienkārši uzsmaidīt viens otram? Ne jau viss, kas patīk, jāapgrābsta ar rokām, vai ne? Kas notiktu, ja es pateiktu tam vīrietim - tu labi izskaties? Pieklājīgais latviešu vīrietis līdz pat nākamajiem Jāņiem nespētu atbrīvoties no tik nepieklājīgas uzbāzības radītā mulsuma.

Laikam pēcjāņu nogurums manī izraisījis šīs drūmās pārdomas.

Jāņi esot auglības svētki. Ha. Ha. Kāda tur auglība pēc tik daudz izdzertiem aliem un vēderos sastumtiem pārsālītiem šašlikiem? Vispirms ir pirmsvētku stress, kad jādomā, kur svinēt un ko likt galdā, tad seko satraukuma pilnie svētki – jo līst, kož odi, šašliks ne tā izcepies, un pēcsvētku stress – kur likt neapēsto Jāņu sieru un kādēļ es pinu vainadziņu, ja neviens pat necentās to noņemt?! Varu to uzkarināt kaltēties kopā ar tiem trolejbusā neizteiktajiem komplimentiem.

Lai sevi uzmundrinātu, atceros to vienīgo reizi savā dzīvē, kad atradu Papardes ziedu. Man palaimējās, ka nebija jābrien mežā, vai jāguļas slapjā pļavā. Svētkiem noīrētā viesu nama virtuvē uzplauka tas zieds!

Pat neesmu fantazējusi par seksu brīvā dabā. Uz plikas zemes gulties, to nu gan nē! Uzreiz iedomājos mazās skudriņas, lielos zirnekļus, ērces, zemes vēzi un visādas citas vabulītes, kas glūn zālē un laizās, manu balto miesu gaidīdamas. Ui, nē! Tad jau labāk pret koka stumbru atspiesties. Protams, ja mugura nepaliek plika. Tad var skabargas ieraut. Varbūt jādara kā latviešu tautasdziesmā:

Tautiešam atdevos

Pie vārtiem turoties,

Neies tāda nieka dēļ,

Pa zemīti vārtīties.

Sen neesmu nekur vārtījusies, sen. Žēl... Katru gadu metu vainadziņu ozolā, kā ticējumos teikts. Ja uzmetīšot, tad aprecēšoties. Dažkārt metu pat divus. Bet nekā! Savā mūžā esmu veselu dižozolu audzi ar saviem vainadziņiem apkarinājusi, bet precinieka kā nav, tā nav. Nākamgad varbūt izmēģināšu rituālu, kur plikai jāskrien pļavā un jāmēģina trāpīt kādam vīriešu kārtas līgotājam. Bet, tad iedomājos, kā es tāda plikiņa bizoju pļaviņā un visi vīrieši bēg milzu ātrumā, lai tikai es viņiem netrāpītu... Nē, tad jau labāk to vaiņagu tējā savārīšu! Jāņu zālēs esot spēks un veselība. Sasmelšos spēku un meklēšu savu Jāni internetā, lai nākamgad nav jālīgo vienai.

Svētku laikā satiku savu radu tanti. Kundzei jau ap 65, bet tik dzirkstīga un sprigana palikusi. Jautāju, ko viņa dara lielveikalā? Vai tad viņas laukos tagad ir kāds, kam lopus uzticēt? Kādi vairs lopi, šamējā atsmej. Visus esot kaimiņiem atdāļājusi. Tagadiņ atbraukusi uz Rīgu, jo interneta portālā sapazinusies ar vairākiem kungiem. Lai būtu ērtāk, sarunājusi randiņus lielveikala kafejnīcās ar stundas intervālu un nu bizo no viena pie otra. Un ne pirmo reizi viņa šādā vajadzībā pa lielpilsētu dauzās. Dzīve mutuļo! Kā veicas ar preciniekiem, jautāju. Nekas īpašs jau vēl trāpījies neesot, bet viņas sirds jūt, ka laime ir tuvu. Internets – tā tik esot štelle! Tagad varot gan ar ārzemēs strādājošo meitu pačatot, gan ar mazdēlu kādu datorspēlīti uzspēlēt, gan beidzot pameklēt kādu, ar kuru apvienot pensijas fondu, lai varētu godam vēl pēdējos Jāņus nosvinēt, cik nu dieviņš būs lēmis.

Šito klausoties, mani sakaltušie Jāņu vainadziņi duras galvā kā ērkšķu kroņi. Ja jau mana vecā tante to var, ko es vēl gaidu?! Varbūt mans Jānis vientuļš braukā trolejbusā un nenojauš, ka esmu tepat, līdzās. Es došu viņam iespēju atrast mani virtuālajā realitātē. Mēs sūtīsim viens otram kaislas tautasdziesmas līdz mūsu mīla degs kā svētku ugunskurs. Nebūs vairs ne pirms-, ne pēcsvētku stresa, jo es būšu Jāņumāte un man būs savs Jāņutēvs. Ar savu īsto vīrieti spēšu pat slapjā zālē atgulties!

TIKAI SIEVIETĒM! ( publ. IEVA, 16.jūn.)

Uzminiet mīkliņu.

,,TAS domāts tikai sievietēm. Uz tā ne īsti guļ, ne sēž. Tam ir divi tādi kā rokturi, bet rokas uz tiem neliek. Šajā speciālajā vietā, atrodoties īpašā pozīcijā, sieviete atver apskatei to savu personas daļu, kur citi ielūkojas biežāk nekā viņa pati. Kas tas ir?”

Pareizi, meitenes. Tas ir ginekoloģiskais krēsls. Viņš atrodas kabinetā, kura durvis pirmoreiz atverot, top skaidrs – bērnība beigusies. Jūs noliekat savas vieglās dienas, lai uzzinātu, ka baltie ziedi mēdz būt ne tikai pļavās. Jūs uzzinat vēl daudzus citus jaunus vārdiņus, kurus neminēšu, jo tie var traumēt vīrieti, kurš spītīgi lasa tikai sievietēm domātu tekstu. Mēs, meitenes, tos zinam. Bet reti skaļi izrunājam. Tāpēc rakstīšu šifrētus nosaukumus, dažus burtus aizvietojot ar svītriņām.

Pastāstīšu pilnīgu reālu gadījumu. Man bija pienācis tas liktenīgais brīdis, kad jānomaina detaļa izsargāšanās mehānismā, lai tā nesāk rūsēt ( spi–ā–e). Nolēmu eksperimentēt, izvēlēties jaunu ārstu. Tā teikt, tuvāk mājām, tuvāk sirdij, tuvāk arī citām ķermeņa daļām. Zvanu, izstāstu vajadzību, ārste atsaucīgi piedāvā lētu variantu, vienojamies par tikšanās laiku. Tad viņa prasa:,,Jūs esat resna?” Samulstu. Dažreiz jūtos resna, dažreiz sev liekos gana slaida. Daktere to prasot tikai tādēļ, ka viena var netikt galā. Hmm… Nu, tik resna, lai neietilptu krēslā neesmu gan.

Liktenīgajā dienā ierodos, pabrīnos, ka neviena cita klienta nav, māsiņas arī nav, bet tā kā mani vajā sajūta, ka rūsa jau zogas manās asinīs, drosmīgi kāpju uz krēsla. Uzminiet nu, kas dakterei palīdzēja tikt galā ar procedūru? Es pati. Viņa mani palūdza pieturēt spogulīti! Saliecos ne visai ērtā pozīcijā un turēju ar. Esmu bijusi prasmīga palīdze, jo mehānisms turas stingri, nerūsē un ārā nekrīt.

Spriežot pēc tā, ko runā par medicīnas stāvokli Latvijā, drīz pienāks laiki, kad lielveikalā būs plaukts medicīnas precēm. Jo katrs pats sev būs dakteris. Būs minirengena aparātiņš mājas vajadzībām, ginekologa komplekts, jaunā ķirurga - iesācēja instrumenti. Draudzenēm ne tikai sirdi izkratīsim, bet lūgsim paņemt asinis analīzēm. Erotiskā spēle ar pārģērbšanos par dakteri un māsiņu kļūs par ikdienas nepieciešamību.

Pēc kopīgi veiktā darbiņa daktere man paziņoja, ka pēc šīs s-ir-l-s man jaunu nevajadzēšot. Tad jau klimakss būšot klāt. Uzmundrinoši, vai ne? No krēsla kāpjot, jutos kā ripojot no kalna.

Ir taču sievietes dzīve viena vienīga kāpelēšana uz šī krēsa un nost! Ja to salīdzina ar kalnu, kas ir virsotnē? Klimaks? Nē! Tas briesmonis dzīvo pašā lejā. Visu savu sievietes mūžu mēs kāpjam, rāpjamies uz augšu, ar nagiem akmenī cirzdamās, bet, kad tiekam virsotnē – pļukš! Krītam lejā un atsitamies ar pieri pret reklāmu zālēm, kas mazināšot karstuma viļņus. Un tie vairs nav karstumi, kurus sauc arī par taureņiem vēderā, vai par mīlas uguni, kas plosa miesu. Šitie ir tie, pret kuriem jādakterējas!

Gribēdama būt uzmanīga un informēta, ārste pajautāja, vai man ir regulāra dzimumdzīve. Man ir! Ja gribat zināt precīzāk, man ir divdzimumdzīve! Tas ir tad, kad dzemdē, auklē, šmorē un mazgā kā sieviete, bet strādā un pelni kā vīrietis. Dzīve kā tautasdziesmā:

,,Pati māku sienu pļauti,

Pat’ izkapti asināt,

Tik vien lūdzu tautudēlu,

Lai sameta kaudzītē.”

Taisnības labad, būtu jāpievieno vēl divas rindiņas:

,,Saucu, saucu, nesasaucu,

Visu mūžu spilvenā kaucu.”

O, šie dakteru jautājumi! Kā atbildēt pareizi par partneru skaitu? Teikt, ka tikai viens? Tas izklausās nemoderni. Teikt patiesību? Izklausīsies pēc lielīšanās. Iedomājos, ja nu tajā vietiņā (m-ks-s) partneru skaits ierakstās līdzīgi kā gadkārtas koku stumbros? Daktertante ieskatīsies un teiks - ai, ai, meitenīt, jūs jau esat pārsniegusi vidēji statistisko partneru skaitu Latvijā. Jums vairs nepienākas, ļaujiet citām papriecāties! Cik tad mums to bāleliņu ir? Un ne visiem sprigulīši darba kārtībā.

Tiksimies ginekologu uzgaidāmajās telpās un sazvērnieciski sasmaidīsimies! Smaidīsim arī saņemot lielos dakteru rēķinus. Jo – ja bankrotēt, tad labāk to darīt ginekoloģiski veselām!

ZIVJU SIEVA ( publ.,,Ieva" 2.jūn.)

Reiz iemaldījos Centrāltirgus zivju paviljonā. Ieraudzīju savu skolas biedreni. Viņas raženo augumu nevarēja nepamanīt. Arī man pašai neizdevās palikt nemanītai, tāpēc gāju iedzert kafiju un parunāties. Mans aizrādījums, ka nevar jau tā pamest kasi nepieskatītu, tika noraidīts. Kopš vienam zaglim ar lašu nazi pirksti paīsināti, neviens vairs neuzdrošinoties svešai mantai pieskarties. Es arī vairs neuzdrošinājos iebilst, tāpēc uzmanīgi noklausījos stāstīto. Tik vien drosmes saņēmos, lai paustu savu izbrīnu par to, kā viņa mainījusies (ar slēptu mājienu uz viņas izmēriem).

Zivju sievas monologs

Ja mēs te tā par miesām parunājam, tad teikšu – man ir darba zirga ķermenis, vot. Varbūt sievietes ķermenis noveco, bet zirgs mūžam darbaspējīgs, zinies. A kamēr kustās, tikām viss čikeniekā. Zin, kura vieta man visvairāk apmierina sevī? Vo, patausti šito muskuli! No kā tas ir, zini? Da nezini, vot. Ko domājies, man te šitas Švarcnēgers kastes cilā? Pati esmu tas nēģers.

Kad es biju jauns meitietis, tad es ar vienu roku ņēmu kasti, ar otru turēju leti, ar kāju kaķi paspēru nostāk. Jaunība, jap... Aste gredzenā un tik dur dziedādams uz priekšu.Vai tad domā par to, ko dara? Nee. Un i lab.

A vot, ka nu i veca un resna, ta sēž pie siļķu mucas un brīnās, kā tas johaidī gadījies, ka visa dzīve sadirsta? Par to, vot, jādomā, nevis ķermeni, zinies.

Vienmēr esmu bijusi liela sieviete. Ja kāds teica, ka resna, tā parādīju savu kulaku un viņš uzreiz mainīja viedokli. Laba cilvēka nevar būt par daudz, tā teic mans tēvs, un tā viš i!

Jārukā vienalga, sieviete esi vai neesi.

Tāda tā dzīv i. Es neko, es tik paceļ augstāk zuti, vai nopucē ikru burciņu, lai spīd. Pati varu atļauties tikai siļķes... A tirgus pilns ar smalkām kundzītēm. Šamējās tur lakatiņus degunam priekšā. Reku, smirdot. Būtu labāk savus pārsmiņķētos ģīmjus piesegušas, a ta pat beigtai zivij acis sprāgst ārā no šausmām. Pašas apkrāvušās spīguļiem, bet mums pārmet, ka zivis ar eļļu iesmērējam. Jā, smērējam! Ja nespīdētu, tad nepamanītu tās zivis, jap... Bet sūdzās!

Pret to smaku nekas nelīdz, tā vot. Reiz man iedeva vienu, teica, īpašu ziepīti, kas noņem smakas visādas. Pamēģināju. Tā berzos, ka putas šķīda uz visām pusēm. Zin, ziepīt pēc tam smirdēj pēc manis, a es – kā parasti, vot.

A domā, negribas būt smukai? Kā nu negribas. A no gribēšanas vien pupi lielāki neizaugs, zinies!

Uzradās viens mīlētājs man. Izbijis jūrnieks, zinies. Teica, ka es esot kā jūra – liela, viļņaina un pēc zivīm ožot. Bišku pakuģoja uz manis un pazuda dzīves vētrās, vot. Nokāsa savus ikrus manī un aiztinās. Ka viņu jupis rāvis! Jūtos kā tāda caura un pamesta laiva.

Tagad tāda jauna mode tirgū, re, jauniņās strādā cimdos. Vai tad agrāk ko tādu varēja iedomāties? Manim cimdiem nav jēga, rokas tāpat kā ar zvīņām. Oi! Kā smējos, lasot, ka esot šitāds sāls skrubis. Padomā tik, skrubina sev nost netīrumus ar sāli! Es katru dienu skrubēju lasi un siļķes. Baigais zivju spa man šite. Pašai rokām tādas sāls vannas! Okeāni, ne vannas, vot! Tā sāls no pirkstu galiem līdz kāju pirkstiem iesūkusies. Ja zupai sāli vajag, man tik pirksts katlā jāpatur. Un asaras makten sāļas. Jā, nu gadās, ka es paraudu ar. A ko... Liekas, ka piedzimu te, starp zivju kastēm un, kad nomiršu, mani izmetīs tur, pie asakām un šmuces. Bet nevar daudz bļaut, manam tagadējam mužikam netīk, ja acis sarkanas. Kā zivij. Bet vīriets gribētu gan, lai mums i āda gluda kā zivīm, un ne skaņas no mutes, ne? A mēs, domā, neko negribam? Zinies, vīrietis domā, ka pietiek pabraukāt pāris reizes pupus un mans ķermens atdzīvosies. Ne sūda! Dažkārt es guļu kā plekste un gaidu, ka tā šūpošana beigsies, un es varēšu atsliet savas kājas uz spilvena un atpūsties. Sapamst un sāp tā, ka gribas tās kājas nogriezt.

Izgulēties arī gribas. Tā prasti, vienkārši izgulēties. Bet kur nu. Jāslej vien sava miesa augšā un jādzen darbā. Jā, man nav brīvdienu. Nē. Meloju. Divas ir. Mēs nestrādājam Jāņos un Ziemassvētkos.

A tā es tik rukā. Bet es ir sieviete, zinies. Latvijas sieviete! Tā, vot.