trešdiena, 2011. gada 29. jūnijs

ŠAUSMAS LATVIJĀ


Lasu ziņas un drebu. Epilācija nav vajadzīga, jo spalvas šausmās ceļas stāvus un pašas bēg prom. Kā nu ne, ja Latvija koku izciršanas dēļ drīz pārvērtīsies tuksnesī, kurā skraidīs izmisuši ļaudis ar palielinātajiem gāzes rēķiniem rokās, lecot pāri miroņiem, kam rokās iekostas indīgās vafeles.
Un tas vēl nav viss! Latvija kapitulē latvāņu priekšā un basketbolistes piedzīvo otro zaudējumu pēc kārtas! Ufo ir novājējis! Droši vien baidās no transtaukskābēm un tāpēc neko neēd.
Kur nu vēl ziņa, ka aprecējies Daniels Kreigs! Cerams, ka šī skumjā vēsts izraisīs tādus sieviešu asaru plūdus, kas Latvijas tuksnesi pārvērtīs ziedošā oāzē. Jo, kā teikts tautas dziesmā ,,Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju … ‘ Kāda pāri iešana! Spriežot pēc ziņu virsrakstiem, latvietis vispirms līdz asinīm atdauza pirkstu pret to akmeni, tad paklūp aiz tā, krītot sasit degunu un izmežģī rokas īkšķi. Tad par to paziņo tviterī, feisbukā, draugiem.lv un uzraksta savā blogā.  Ar iespējami biedējošu virsrakstu, piem. ,,Neizārstēti lūzumi nogalina lēni un mokoši”. Tad ierodas eksperts no Eiropas attīstītajām valstīm un paziņo, ka latviešu akmeņi ir uzsūkuši visu negatīvo kosmosa informāciju un katru reizi uz tāda uzkāpjot, notiek pakāpeniska asins saindēšanās.
Ja kādu vēl nav piebeigušas bailes no akmeņiem, nogalina apziņa, ka pēc pieciem gadiem pensijas nevienam nemaksās. Tā redz, paziņojis Ķīļa kungs un tādejādi iedzinis ķīli sabiedrības nākotnes optimismam, ka reiz mums arī atnāks tie laiki, kad kopā ar bagātajiem vācu pensionāriem apceļosiem pasaules skaistākās vietas.
Nākamais solis attīstībā būtu kāds rakstiņš ar virsrakstu ,,Izlasi un nošaujies!” Un tam 500 komentāri par to, ka nevar Latvijā nopelnīt tik daudz, lai nopirktu labu šaujamo. Valdība vainīga, oligarhi visos labos šaujamos izpirkuši, deputāti viens otram sadāvinājuši un nabaga latvietim tik vien kā indīgie akmeņi palikuši, bet tos pašus liek ziedot Likteņdārzam.
Zvēru, ka oligarhu sevī jau esmu iznīcinājusi, varbūt izdosies atbrīvoties arī no vaimanātāja? Varbūt pieradināties ar vēsu galvu iedziļināties faktos un spēt objektīvi salīdzināt skaitļus?
Cenšos meditēt. Mēs esam stipri, mēs esam vareni! Mēs paši esam kā akmeņi. Kur nomet, tur spītīgi stāvam. Ja uzkāpj, lepni paciešam…
Nu, kad tā smuki izvaimanājos, paliek vieglāk un es spēju palūkoties apkārt un pamanīt saulīti logā, žurnālu kaudzīti uz dīvāna, kuru virsraksti man optimistiski stāsta,, kā iegūt slaidas kājas bez lielas piepūles”, kā ,,novājēt, ēdot visu, ko vēlies” un vēl apsola uzlikt ,,meikapu, kas flirtē tavā vietā” .
No elles paradīzē, tāds ir aizrautīga latviešu lasītāja ceļš!

trešdiena, 2011. gada 15. jūnijs

LAULĪBAS LĪGUMS

Pafantazēsim!
Nāk mājās jūsu vīrakungs un pie durvīm viņu gaida cenrādis:
- Kompleksās vakariņas                                                      2    Ls
- No līdzatnestiem paša iegādātiem produktiem                0,60  Ls
- Ar speciālu iepriekšējā dienā veiktu pasūtījumu              2.50  Ls
( divi lati par produktiem, piecdesmit santīmi par mutes palaišanu)
- Vakariņas sveču gaismā, ar sievu šikā veļas komplektā   25     Ls
( ar PVN, bet neieskaitot tēriņus par veļu)
Vīrs izlasa, padomā un aiziet uz netālo ēdnīcu...
Eh! Kur kļūda? Vai aprēķinos?

Internetā izlasīju interviju ar Gunu Leiškalni, kura savam vīram pateikusi: ,,Es tev dzemdēju bērnu, tagad visu mūžu man to atstrādāsi!"
Tas uzvedina uz domām – vai nav pienācis laiks skaidri un gaiši pateikt, cik maksā laulības dzīve? Par ko norēķinamies naudā, par ko graudā?
Ja intervijas varones vīrs būtu jurists, viņš seifā turētu laulības līgumu un palūgtu precizēt – kur dokumentā lasāms, ka bērna ieņemšanas process bijis labprātīgs tikai no vienas ieinteresētās puses, vai arī otra iesaistītā persona ir pakļāvusies ne aiz brīvas gribas, vai neatrodoties par sevi lemtspējīgā stāvoklī?
Bet šamējais neko, maksā tik, pretī nerunādams.
Lasīju to interviju un domāju - kāda ir mana cena?
Kad pirmais brūtgāns mani veda uz kafejnīcu, es vienmēr izvēlējos lētāko bulciņu pie kafijas. Tie bija astoņdesmitie, puisis mācījās proftehniskajā skolā un mēs apmeklējām nesen modē nākušos dienaktsveikalus, kuru stūros bija lētas ieskrietuves, piemērotas mūsu ienākumu līmenim. Es biju ļoti pieklājīga un saprotoša meitene, neko vairāk par kafiju un biezpienmaizīti neizvēlējos.
Deviņdesmitajos es lepojos ar puisi, kurš man varēja nopirkt kiosku lodziņos redzamās krāsainās šokolādītes un kolas pudelīti. Vairāk neko neuzdrošinājos palūgt.
Tā gadi gāja, bet es vēl aizvien izvēlējos lētāko, lai gan puišiem cēlās ienākumu līmenis un kafejnīcas kļuva arvien smalkākas. Tāds ieradums, ko lai dara. Ieradums būt par saprotošo meiteni.
Vai tas nozīmē, ka esmu lēta? Jāceļ cenas!
Ha, iedomājos, kā mans vīrkundziņš nāk uz guļamistabu un tur es, kā Venēra jūras putās, baltos palagos atlaidusies un uz kailajām krūtīm plāksnīte ,,Maksas pakalpojums".
Bet vīrs izvelk savu plakātiņu: ,,Iespējams barteris", un mēs ātri noslēdzam sadarbības līgumu.
Katrai ģimenei vajag mājgrāmatu, kurā katru gadu tiek savilkta laulības bilance.
Noderīgi šķiršanās gadījumos. Iesniedz tiesai mājgrāmatu, tur visu sarēķina un izsniedz bijušajiem mīlniekiem gala rēķinu.
Tūlīt iesniegšu šo priekšlikumu Ministru kabinetam!

trešdiena, 2011. gada 8. jūnijs

TEATRĀLAS BAUMAS


Pēc asu viedokļu maigas izteikšanas teātru direktori ir vienojušies, ka nākamajā sezonā pirms izrādēm tiks atskaņota revolucionāri jauna uzruna skatītājiem.
,,Cienījamie skatītāji! Lūdzu izslēdziet savus mobilos telefonus! Kad esat to paveikuši, palūkojieties apkārt.
Kungi, novērsiet skatienu no blakussēdošo jaunkundžu ceļgaliem, labāk pārtrauciet viņu skaļo sačukstēšanos, pajautājot, kādas krāsas telefoni viņām ir? Ar sajūsmu tos aplūkojiet un pārbaudiet, vai tie ir izslēgti. Dāmas, pavaicājiet apkārtējiem kungiem - kuram ir jaunākā modeļa iPhone? Kad viņi ir izvilkuši savu aprīkojumu, mīļi palūdziet nodemonstrēt tik apbrīnojama aparāta izslēgšanu.
Paskatieties apkārt! Ja redzat kādu sirmu kundzi, pajautājiet viņai - vai izdevās izslēgt mobilo telefonu? Ja kundze atceras, ka viņai ir šāds priekšmets un apgalvo, ka viņai jau neviens tāpat nezvanīs, pārlieciniet cienījamo dāmu par pretējo un palūdziet viņas telefonu. Izslēdziet to! Mīļo cilvēk, pārvariet savu kautrību un latvisko nekoapkārtneredzēšanu un izslēdziet viņas telefonu! Ja kundze iebilst, atgādiniet viņai traģisko gadījumu kinoteātrī ,,Citadele", tad palīdziet somiņā sameklēt sirdsdrapes un dariet zināmu, ka aktieru arodbiedrība ir izstrādājusi miermīlīgākus cīņas paņēmienus.
Pirmoreiz iezvanoties telefonam izrādes laikā, aktieri sastings esošajā pozā, ļaujot skatītājiem ar attieksmi iemīt zemē neveiklo teātrmīli, visiem kopā drūmi noklausoties viņa paskaidrojumus zvanītājam: ,,Es esmu teātrī. Es nevaru runāt." Pēc šī teksta skatītāji drīkst aplaudēt un atkal pievērsties skatuvei. Otro reizi atgadoties šādam misēklim, zālē nodzisīs gaisma, cerot, ka blakussēdētāji atrisinās problēmu mierīgi un bez lieka trokšņa. Trešajā reizē būs kārta aktierim - kauslim. Jā, tāpat kā hokejā, arī teātros būs savi kārtībnieki. Pārējie mākslinieki atkal sastings pozās kā bērnu sālstabiņu spēlē, bet Kauslis sevī sajutīs desmit gadus ilgi krāto aktieru un mūziķu niknumu par iztraucēto spēli un .... Redziet, te būs tas, ko mākslā sauc par improvizāciju ar pieejamajiem resursiem. Lai dies' stāv klāt tiem, kas nav izslēguši telefonus Šekspīra lugu uzvedumos, kur pieejami ieroči un paredzētas līķu kaudzes! Ne vienmēr asinis ir mākslīgas, mīļie skatītāji.
Paldies par sapratni! Patīkamu jums skatīšanos!"

Protams, nekā tāda nebūs. Vēl aizvien atradīsies skatītāji, kuru nevērības dēļ tiks sabojāts izrādes skatīšanās prieks.
Nesen biju uz JRT ,,Kopenhāgenu.“ Tuvojoties izrādes emocionālajam finālam, vienai kundzītei sāka zvanīt telefons. Tad iezvanījās vēlreiz. Uz pārmetošajiem skatieniem kundzīte reaģēja ar skaļu čukstu: ,,Bet es jau turu virsū pirkstu, lai nezvana!“ Goda vārds, gribējās viņai pašai uzlikt ,,pirkstu“, lai apklust.. Bet telefons iezvanījās vēlreiz... Nu, izrādes fināls tika izbojāts...

ceturtdiena, 2011. gada 26. maijs

SPICAIS MARATONS


Maratona sekas - dzejniece Inga Gaile pantu vietā raksta par saviem skriešanas rezultātiem. Ak šitā? Ja dzejniece var, vai dramaturģe lai atpaliek? Nekad! Man ir treniņplāns, lai nākamgad dzejdari pārspētu.
Katra saimniece mēdz apmeklēt veikalu, vai ne? Es to pārvēršu skrējiena distancē līdz 3 kilometru attālumā esošajam lielveikalam ,,Spice“.
Turpceļš ir iesildīšanās distance. Lēnā solī, skatoties ziedošajos ceriņkrūmos, ieelpojot Pārdaugavas pavasari, nonāku tuvāk galamērķim un ceļmalā noplūcu izziedējušu pieneni. Dziļi ieelpoju, izelpoju. Pieneņpūkas aizlido kā starta salūts un es metos iekšā veikalā.
Nekādas slīdošās trepes! Žiglā skrējienā dodos augšā uz otro stāvu un tad zigzagā pa veikaliem, veicot plecu vingrinājumu – augšā, lejā, it kā mani izbrīnītu bodīšu preču piedāvājums. Ja pārdevēja vaicā - ,,vai varu ko piedāvāt?“, veicu galvas pagriešanas vingrojumu pa labi, pa kreisi.
Tad ar nostieptu mugurkaulu, it kā gribētu ar galvu aizsniegt veikala griestus, es murminu, ka man noteikti nevajag to skaisti puķaino somiņu, kas tik labi piestāvētu manām jaunajām kurpēm, tādejādi trenējot ne tikai miesu, bet arī garu. Izgājusi no veikala, relaksējos ar dziļām, bet ātrām ieelpām un izelpām, ignorējot ziņkārīgā apsarga jautājumu -,, vai viss kārtībā, kundze?“ ,,Jā, brašuli, man tomēr ir gribasspēks!“- atcērtu un lepni soļoju tālāk, sasprindzinot un atslābinot dibena muskuļus, rokās virpuļojot tukšo somu.
Nākamais treniņa etaps ir līkloču skrējiens ar pārtikas nodaļas ratiņiem, piekraujot tos ar hanteļu aizvietotājiem, t.i., ikdienas ēdamlietām. Kad gribu būt īpaši sportiska, paņemu 7-kilogramīgo istabas puķu zemi.
Mājupceļš ir spēka treniņdistance!
Starta punktā pārliecinos, vai sapirktie produkti ir sakārtoti līdzīgā svarā divos maisos un dodos uz gājēju celiņu pie Kalnciema ielas.
Sāku vieglus maisu šūpošanas vingrinājumus, tad tos paceļu sānis nostieptās rokās. Jā, grūti, bet tad es atceros, cik daudz naudas atkal iztērēts un niknums man palīdz noturēties un veikt vairākus izklupienus uz priekšu ar labo, pēc tam ar kreiso kāju.
Tad nolieku maisus, jautrā polkā aplecu apkārt trīs reizes, sešas reizes lecu pāri kā Jāņu ugunskuram un veicu deviņus dziļus pietupienus.
Ieelpoju, izelpoju, paķeru maisus un, kājas augsti cilādama, lēkšoju līdz krustojumam, kur izaicinu likteni. Tas ir tā – ja deg sarkanā, atpūšos, bet, ja zaļā, neko darīt, šķērsoju ielu galopa solī ar seju pret šoferīšiem.
Mājās pārskrējusi, veicu liekšanās vingrojumus, grīdu mazgājot, tad seko relaksējošā tvaika elpošana pie gludināmdēļa un roku locītavu vingrināšana, karbonādi klapējot. Kad vakariņas gatavas, sēžu un veicu lūpu kaktiņu staipīšanas vingrinājumu, ko ģimene uztver kā smaidu un nejautā, kāpēc es neēdu. Man prātā nav ēdiens, bet maratona finiša līnijas šķērsošana sportiskā miesā un spartiskā garā!
Pusnaktī pieeju pie spoguļa. Urā! Skaidri redzams, ka viens centrimetrs no gurnu apkārtmēra ir pazudis!
Tātad esmu nopelnījusi ko garšīgu. Nu un, ja pārēdīšos? Rīt būs atkal jauna diena un varēšu divas reizes līdz ,,Spicei“ aizsportot!

piektdiena, 2011. gada 20. maijs

TIRGUS ETĪDE

Labu laiciņu nebiju apmeklējusi Centrāltirgu, jo baidījos satikt izbijušās kaimiņienes kopš manas divnedēļu ,,prakses” zivju paviljonā, jo negribēju viņām atklāt, ka man klājas labi, ka esmu rakstniece un dzīvoju tā, kā rādās viņu pārdrošākajos sapņos.
Bijušās kolēģes neredzēju, iespējams, viņām izdevies pārtraukt 35 gadu darba pieredzi tirgū un pārvākties uz kādu, ne tik specifiski smaržojošu un siltāku vietu.
Toties blondais lašu valdnieks vēl aizvien ir savā vietā! Vaicāsiet, kas tas tāds?
Kad esat zivju paviljonā, dodieties tuvāk izejai uz dārzeņu placi un redzēsiet maza auguma , blondu, nenosakāma vecuma jaunekli pie lašu tirgošanas. Nebrīnieties, ja tur ir rinda. Kā mani informēja darba kolēģes, viņš ir pelnošākā persona zivju tirgū, ar pastāvīgu klientu loku un vislielāko apgrozījumu, t.i, arī algu. Kāpēc? Iepērcieties un sapratīsiet! Kā izbijusi pārdevēja zvēru – liels apgrozījums, tas nozīmē, lielākas iespējas, ka prece ir svaiga. Un blondais lašu guru jums sagriezīs kā vajag, iesālīs, ja vajag, vārdu sakot, nākamreiz atkal nāksiet pie viņa un stāvēsiet rindā.
Zivs bez baltvīna ir ārā spļaujama, vai ne? Ha! Biju nolēmusi iegriezties pēc baltvīna Stokmanā, jo patīk man sajusties tik materiāli nodrošinātai, lai paspīdētu ar šī lielveikala maisiņiem ,,Superneto” ķeseļu pārpildītā sabiedriskajā transportā. Bet tad es pagaršoju gaļas paviljonā esošajā Itālijas vīnu tirgotavā nopērkamo izlejamo vīnu un ne uz kādu smalko bodi vairs i netaisījos doties. LABS! Jopcik, cik labs bija tas baltvīns par 0, 54 ls plastmasas krūziņā! Nopirku litru. Ar akcijas cenu, kas ilgs līdz 16.jūnijam, tā kā, marš meitenes un zēni uz veikalu pēc laba sausā itāļu baltvīna, kādu Stokmanā, zvēru, pirksiet par piecīti pudelē! Sarkanais arī ir normāls, bet tas ir gaumes jautājums. Man sarkanais patīk tāds biezāks, smagāks. Hm, kā jau noprotat, nogaršoju arī sarkano… Labi, ka tāds viegls, citādi jau pusdienaslaikā būtu Dionīsa uzvarēta…
O, jāpiebilst tur bija arī rozā. To noprovēšu nākamreiz!
Priecīgi savīnojusies, piekrāvu ķeseli ar visādu veidu salātiem, zaļumiem, pa virsu uzmetu dzeltenos plūmju tomātus, un atgriezos mājās, lai aicinātu jūs visus diebt pēc prieka dzirksts uz vietu, kur sastopamas daudzas tūristu grupas ar fotoaparātiem.

pirmdiena, 2011. gada 16. maijs

LABS PADOMS ZELTA VĒRTS

Žurnālā ,,Rīgas laiks" izlasīju interviju ar Knutu Skujenieku. Sekojošais citāts man ir īstie vārdi īstajā brīdī, kuri apskaidro domas un palīdz formulēt to, ko jūtu sakarā ar Literārās akadēmijas mājasdarbu, kur jāanalizē I.Melgalves jaunais stāsts, gan arī pašai savos darbos meklējot atbildi - kur problēma, ka iecerētās nopietnās sarunas vietā sanāk tikai  situācijas ieskicējums.

Knuts Skujenieks man saka tā ( izcēlums manējais):
,,Būtu labi, ja mums būtu laba proza, laba dramaturģija. Bet tā mums vienmēr ir bijusi vājākā literatūras nozare – ja neskaita Blaumani, Zīvertu. Priede manā uztverē vienmēr ir bijis tāds mākslots, tāpat kā liela daļa arī mūsu prozas – it kā aktuāli, it kā par problēmām, bet māksloti. Galu galā visa pamatā ir nevis problēma, bet cilvēks.
Šinī ziņā labs piemērs ir Blaumanis – problēma izaug no cilvēkiem un cilvēku attiecībām. Viņš ļauj katram cilvēkam viņa taisnību un konstatē, ka tur sākas cilvēku sabiedrības traģēdija, ka šīs taisnības nav savienojamas. Andriksona taisnība nav savienojama ar baronlielskungu – tā ir pat divu dažādu gadsimtu sadursme. Nevis tikai dabisko tiesību un kodificētu tiesību sadursme, bet arī divi dažādi domāšanas un saprašanas līmeņi. Tas pats ar veco Indrānu un jauno Indrānu. Ir taču skaidrs, ja Edvarts nenocirtīs mīļotos ošus, tad mājas ies zem āmura.
Bet šodien autors jau tūlīt dod savu nostāju.”

ceturtdiena, 2011. gada 5. maijs

PIEDOD, BORISS


Biļetes izpārdotas! Nokavēts!
Kad beidzot sevi novedu līdz rīcībai, klausoties ,,You Tube“ Borisa Grebenščikova dziesmas, un biju gatava izdot jebkādu naudu, lai iegādātos biļeti uz koncertu, viss jau izpārdots. Citas fanes ātrāk sevi novedušas līdz vajadzīgajai kondīcijai, lai būtu vienalga, ka nesanāks jaunas vasaras kurpes un būs jāvalkā pagājušogad pirktā kleita.
Tā mēs iemainām jaunības elkus pret prātīgākām izvēlēm. Tā teikt, ko nu iešu skatīties uz sirmo Borisu, labāk tipināšu uz tirgu nopirkt karbonādes gabaliņu pašas sašam.
Eh, meitenes, kāpēc viss dullums tiek izpārdots kā sezonas prece ar atlaidi? Skatos uz BG seju datora ekrānā un jūtos kā nodevēja.
Esmu bijusi uz trīs viņa koncertiem. Vēl tagad atceros, ka pirmajā koncertā viņam bija sarkans krekls un jutos kā pieslēgta elektrības rozetei, jo sajūtas bija ārkārtīgi erotiskas un garīgi uzlādētas. Noticēju reiz lasītajam notikumam par sievieti, kura koncerta laikā uzskrējusi uz skatuves, pielikusi Grebenščikovam nazi pie rīkles un pieprasījusi no viņa bērnu.
Otrajā koncertā krekls bija melns, trešajā balts...
Bet neatceros, kas viņam bija mugurā, kad tikāmies aci pret aci. Dzīvē sapņu elks iznira acu priekšā, kad strādāju kafejnīcā Berga bazārā un, paceļot acis pret nākamo klientu, gandrīz paģību, jo pretī stāvēja Boriss Grebenščikovs, kā jau ierasts, mazāks augumā, nekā liekas meiteņu sapņos. Žēl, ka biju pieaugusi sieviete un gana profesionāla pārdevēja, lai bez trīcošām rokām aiznestu viņam kafijas tasi. Vajadzēja paģībt un ar visu kafiju iekrist viņam klēpī! Būtu vairāk ko atcerēties. Jo jāatzīst, Boriss man nepievērsa nekādu uzmanību.
Toties slavenais krievu aktieris, seriāla ,,Brigāde" zvaigznis Sergejs Bezrukovs mani pamanīja, kad iegriezās tajā pat kafejnīcā! Jo es biju vienīgā, kura ievēroja, ka slavenība pie mums iegriezusies. Aktierim vajadzīgi aplausi jebkurā vietā, jebkuras sievietes acīs.
Varbūt labāk neiet uz jaunības pirmā posma elku koncertiem? Būs tā, kā ar mani notika Nika Keiva koncertā. Vairākus gadus pie sienas turēju viņa bildi, bet koncertā atteicos iet tuvāk skatuvei, jo nespēju noticēt, ka šis vīrs ar ūsām un plānajiem matiem, kas atkāpušies tālu no pieres, ir tas pats puisis no plakāta!
Boriss pēdējo koncertu bildēs vairāk sēž, nevis braši stāv kājās, garos matus atglaužot un dziedot dziesmiņu par to ,,kā viņa prot gurnus kustināt“. Laiks skrien nežēlīgi ātri.
Vīrs darbā, bērns skolā, esmu rātna mājsaimniece. Nevaru atļauties kā Grebenščikovs dziesmā : ,,vīns man asiņu vietā, mamm“. Bet varu cēlā vientulībā izdzert vienu glāzi, klausieties trīsuļojošajā un vīrišķīgajā dziedātāja balsī.
Piedod, Boriss! Drosmes pietika tikai vienai slepenai vīna glāzei, ne ģimenes budžeta paplucināšanai.
Bet es raudu, dziesmas klausoties.
Varbūt tiksimies nākamgad?

pirmdiena, 2011. gada 18. aprīlis

JĒKABS

 





Krājas materiāls romāna tapšanai. To iedvesmo mācības Literārajā akadēmijā un tur uzdotais mājas darbs - aprakstīt romāna varoņu dzīves vidi. 


Saules zaķītis paslīdēja uz plauktā novietotā galvaskausa un pazuda tukšajā acu dobumā, atstādams neredzamus pēdiņu nospiedumus putekļos uz vienīgā priekšmeta, kuram Biruta ģenerāltīrīšanas reizēs kaimiņa dzīvoklī atteicās pieskarties. Jēkabs viņai neteica, ka tas ir mākslīgs, ļāva Birutai šausmināties par mirušo miera necienīšanu un neprotestēja, kad čaklā kaimiņtante tam priekšā novietoja Ziemassvētku vainagu, vai šobrīd aktuālo Lieldienu olu ar koši dzeltenu cāli virsū, kurš bija pagriezts ar knābi taisni pret goda vietā plauktā nolikto Bodlēra dzejas grāmatu ,,Ļaunuma puķes“. Cālim dzeja pie ,,vienas vietas“, arī Jēkabs idejas filmām jau divus gadus smēlās internetā, nevis savā gotiskās literatūras kolekcijā, tomēr grāmata vēl aizvien atradās sasniedzamā attālumā, jo tajā atradās kopš vidusskolas laikiem nenosūtīta mīlestības vēstule klasesbiedrenei. Apņēmīgi apstiprinājis meitenes draudzības aicinājumu feisbukā, Jēkabs cerēja reiz pasniegt viņai arhivāro dārgumu komplektā ar sarkanu rozi un skūpstiem mēnesnīcā.
Kā noskumusi par mūsdienu jaunatnes datoratkarību, istaba nopūtās, no sienas atbrīvojās grupas ,,Deathstars“ plakāts, atklājot nemainītās bērnu dienu tapetes ar rozā mākonīšiem, uz kuriem sēdošie zvēriņi ar baloniem nu izskatījās nokļuvuši briesmās, jo no visām pusēm tos ielenca uz plakātiem redzamie melnās ādās ietērptie mūziķi, rotāti ar krustiem un miroņgalvām.
,,Jums pienācis e-pasts“ - ziņoja tuvāk pie loga stūrī dzīvojošais dators.
Neviens neatsaucās.
Jēkabs mazgāja tāsdienas pirmo ekspertīzei nodoto upura ķermeni, tāpēc pārsteigums par  saņemto naudu filmēšanas uzsākšanai pacietīgi viņu gaidīs līdz vakaram.

svētdiena, 2011. gada 17. aprīlis

KATRAM SAVA ĀFRIKA

Ne katru dienu rodas jaunas teātrim veltītas interneta lapas, kur nu vēl tādas, ar tik labu nosaukumu kā kroders.lv . Cerams, te būs gan nopietnas recenzijas, atsauksmes, teātra cilvēku blogi un lugas.
Man visvairāk patīk mākslinieka Z.Lasmanoviča izveidotais dizains un tas, ka pieejams katras dienas visu teātru repertuārs.

Kā pirmā luga dramaturģijas sadaļā ir mana ,,Katram sava Āfrika."
Lasam un vērtējam!

http://kroders.lv/katram-sava-afrika/

sestdiena, 2011. gada 16. aprīlis

PUIŠI UN APELSĪNI





Pēc ,,Mitjas mīlestības" un ,,Bikts" noskatīšanās manas jūtas pret Dirty Deal Teatro ir kā jaunas meitenes jūsma pret plakātā attēlotu muskuļainu džeku. Ar prātu saprotu, ka izrāde ,,Puiši smaržo pēc apelsīniem" bija pirmizrādē negatava un režisors nav ticis galā ar dziļas idejas uzlikšanu uz plakanās skatuves virsmas, bet visu piedevu, kā jau teatrālai romantiķei pieklājas.
Gana ilgi iekšēji ķiķināju, ka man tīri labi patīk skatīties, kā jauni un labi veidoti puiši mazgājas, beržas ar dvielīti, skalo sejas un citas ķermeņa daļas, tāpēc tos dīvainos tekstus par dažādu augļu garšām, kas tika miksēti ar futbolam veltītiem pārspriedumiem, varēja arī izlaist. Jo vērojot Jurija Djakonova un Toma Auniņa darbošanos, tā īsti nevarēja saprast, kas viņi viens otram ir, un ko viņi grib viens no otra. Kauties vai kniebties? Likās, teksti, laikam iecerēti kā simboliskas spēlītes ar vārdiem, vai mēģinājums bezjēdzīgam tekstam piešķir zemtekstu ar darbošanos, traucēja aktieriem atrast psiholoģiski pamatotu saspēli, bez kuras uzvedums izskatījās pēc studentu etīdes, kurā visi ir drosmīgi un eksperimentāli, bet nesagādā patiesu baudu ne viens otram, ne skatītājiem.
Toties patiesu baudu sagādāja ierakstā klausāmais Kaspara Znotiņa un Viļa Daudziņa ,,zinātniskais dialogs." Tajā bija tas, pēc kā iespējams tiecās uz skatuves spēlējošie - nav svarīgi, ka teksts absurds, bet tas tiek pasniegts tik dziļi un krāsaini, ka var gara acīm redzēt divus vecus vīrus, kuru pagātnē bijis gana daudz strīdu, bet nu viņi rāmā viedumā pastaigājas parkā un spēj sniegt viens otram pašu būtisko - ieinteresētību un Sarunu.
Dramaturģiskais mugurkauls ir vajadzīgs, pat, ja iecerēts to izrādē noārdīt. To pierāda režisora Vladislava Nastavševa iepriekš iestudētā ,,Mitjas mīlestība", kurā burvīgi bija savienots gan reālpsiholoģiskais, gan simboliskais.  Es mīlu to izrādi! Un es ticu, ka ,,Puišu" ideja bijusi dziļa, kā minēts pieteikumā:
"Divu jaunu futbolistu fiziskajai darbībai un pārdomām par futbola dabu un spēles jēdzienu kopumā tiks pretstatīts divu padzīvojušu antropologu dialoga ieraksts, kurā viņi runā par mītisko domāšanu, par to, vai tā ir tikai posms mūsdienu, civilizētā cilvēka domāšanā vai arī tā ir pilnīgi atšķirīgs pasaules uztveres un izzināšanas veids. Tādējādi jaunie futbolisti zināmā mērā tiks salīdzināti ar pirmatnējiem iedzīvotājiem. Izrāde veidojas kā fiziskā un radio teātra kolāža".
Bet plika ideja nedarbojas. Cik interesantas un daudzveidīgas varētu būt attiecības starp diviem futbolistiem šaurā sportistu ģērbtuvē!Izrādes noslēgumā puiši izspēlēja nepiepildītu mīlestību. Vismaz J.Djakonovs to nospēlēja. Labi.
Arī mana mīlestība palika nepiepildīta. Bet es atgriezīšos Dirty Deal, lai mēģinātu to atrast vēlreiz.

piektdiena, 2011. gada 15. aprīlis

Radioraidījums ,,Talanti un pielūdzēji"

Heijā! Man patika radioraidījums pašai par sevi. Tā teikt, pats talants, pats sev pielūdzējs. :)
Priecājos gozēties tik krāšņā kompānijā kā raidījumu ciklā intervētās personības.
Klausāms te:
http://lr1.latvijasradio.lv/zinas/g00010.htm

Paldies žurnālistei Zanei Lācei!

otrdiena, 2011. gada 12. aprīlis

LĪGAVA VESTARDAM


Kā aprecēt Vestardu? Tāds, lūk, jautājums pēc interviju lasīšanas presē un raidījuma ,,Vīrietis uz paklāja“ noskatīšanās.
Tā kā labāk vīrietis mājās uz gultas pārklāja, nevis ,,uz paklāja“ TV, sievietei jābūt gatavai cīnīties par laimi. Jo ,,personīgais koncerts vispirms jānopelna“, kā teica pianists Šimkus raidījumā Leonardai Ķesterei, tā arī atstājot viņu vientulīgi eksistējam dīvāna maliņā, kamēr atsaucīgi reaģēja uz blondās un smukās Elīnas dzirksti.
Tā nu ir, Leonarda, mūsu abu vecumā dzirksteļošana jāatstāj jaunākiem skuķiem, jo esam jau pakurinātas pagales, kurām jāpriecājas, ka vispār kāds mūža laikā centies piešķilt. Toties mums neviens neliedz ar svecīti blakus pastāvēt un viedus padomus padalīt.
Latvju meitas, saņemās, un brienat uz Tukuma mežiem, brunčus atspraudušas!
Ja nenomaldīsieties tumsā, nenosalsiet aukstajā pavasara gaisā, neiebāzīsiet kājas konkurējošo mātesmeitu izliktajās zvēru lamatās, varbūt kādā pilnmēness naktī jums izdosies satikt Vestardu, kurš baltā kreklā slīd mežā, gremdēdamies koku šalkoņas un dabas elsu radītajā skaņu simfonijā. Tik nenobiedējiet, meitenes, savu līgavaini! Maigi piesitiet pie iepriekš noskatīta koka stumbra ar priedes zariņu, iespēlējot maigu ,,sol“. Vestards saausīsies – kas tur? Jauna skaņa ierastajā skaņu celiņā? Kad viņa daiļo acu skatiens beidzot ieraudzīs jūsu aprises maigajā meža rīta migliņā, nirstiet ārā kā Venēra no jūras putām. Tikai nedziediet, dieva dēļ! Labāk pirms tam ieplēsiet apģērbu tā, lai mazliet atsegtu plecu un daļu krūts. Jūs, meitenes, izliecieties, ka klīstat te pilnīgi nejauši, ka mēnesnīcas vērot sakārojies. Un labāk nepieminiet ,,Mēnesnīcas sonāti“ ! Nelieniet sfērā, kur Viņš ir labāks. Arī par kazkopību labāk neizsakieties. Labāk meklējiet aizklīdušo kaķēnu! Tā ir laba ideja. Tas liecinās par jūtīgu sirdi un vēlmi uzņemties rūpes. Skumstiet daiļi, neraudiet! Samērcēsiet acu tušu, un nosmērēsiet viņa balto kreklu, kad centīsieties remdēt kaķa zaudējuma sāpes, pret viņa plecu atspiežoties. Tikai pret plecu, meitenes! Sākuma prelūdijai jābūt maigai, tāpēc drīkst tikai ar vienu roku mazliet atspiesties pret 1,93 m garā auguma krūšu rajonu, cerot, ka krekls ir aizpogāts, jo citādi nerātna mātesmeita var nenovaldīties..
Vai, esmu tik sakarsusi, nočukstiet un izvelciet pudelīti, uz kuras rakstīts ,,Ekoloģiski tīrs skaidrais avota ūdentiņš“. Koķeti pašļakstieties, mazliet trāpat Vestardam, tad samulsusi atzīstieties :,, Ka tik neesmu izsitusi caurumu tava cietokšņa sienā,“ un bēdziet.
Ja neviens jums nedzenas pakaļ, tad nekā...
Ja dzenas, nesapriecājieties, varbūt tas ir vilks, ne Vestards!
Vestards nekur nevar paskriet, jo viņu ielencis precētieskāru meitu pūlis, TV kameras visu filmē un žurnālisti visu pieraksta.
Pianists bēg, lai paslēptos klavierēs, jo mūzika ir vienīgā mīļotā, kura spēj remdēt alkas pēc mīlestības, neievainojot dvēseli un nenoraujot kreklu.

piektdiena, 2011. gada 8. aprīlis

STROIKA-NEDASTROIKA

Izrādi ,,Stroika ar skatu uz Londonu“ es pametu pēc pirmā cēliena. Tā ir tikai otrā reize manā vairāk kā 20 gadus ilgajā teātra skatītāja pieredzē, kad tā rīkojos.
Kāpēc? Teksta lasījums vēl nav izrāde!
Romānu esmu lasījusi, atzīstu to par lielu veiksmi mūsu pašu literatūrā, jo ,,Stroika“ ir humoristiks dēku stāsts, kurš rada sajūtu, ka blakus apsēdies, celtnieka sūro maizi ēdis, bet humora sajūtu nezaudējis pašpuika, un stāsta ,,kā tās ģēlas sastāv.“
Izrādes veidotāji, acīmedzami iedvesmojušies no kino ,,Rīga“ veiksmīgi iestudētajām izrādēm ,,Alu cilvēks“, ,,Tētis“ un ,,Tāda es esmu“, nosprieduši – kas tur liels, paņemsim smieklīgu tekstu, vienu aktieri, uzliksim uz skatuves dažus rekvizītus, fonā pielīmēsim izrādes afišas, rādīsim dažādas bildītes, un izrāde būs gatava, naudiņa nāks griezdamās. Tā nebūs!
Vēl viens iemesls, kāpēc nepaliku uz otro cēlienu ( baumo, ka tajā esot stāstītas anekdotes), bija nevēlēšanas aplaudēt M.Eihem, kas skaitās šīs izrādes režisors.
Es neuzskatu par režiju bilžu piemeklēšanu fonam pēc principa - ja tekstā piemin jamaikieti ar drediem- parādīsim Bobu Mārliju, ja piemin nigēriešus, parādīsim arābu ģimenīti, ja piemin eksotiski ģērbtu etiopieti – parādīsim uzvalkā tērptu afroamerikāni. Tas ir joks? Tāda kā paradoksu spēlīte? Kāpēc? Jo, kad runa bija par viskija dzeršanu, parādās bildīte ar viskija pudeli, ja piemin alu – uzminiet, kas parādās bildītē – jā, alus pudele! Cik smieklīgi, cik smieklīgi...
Režisors nav palīdzējis aktierim Normundam Bērzam atrast vietu ne uz kino ,, Rīga“ skatuves, ne šajā specifiskajā žanrā, kad aktieris ir viens pret lielu zāli. Ne velti N.Bērzs lielāko daļu pirmā cēliena baidījās pacelt skatu augstāk par pirmo rindu.
Iespējams, otrais cēliens sajūsmināja publiku un beidzot atskanēja arī izreklamētā Ūdrīša dziesma.
Ja kāds domā, ka Birbele bija vienīgais skatītājs, kurš drūmi sēdēja smejošā skatītāju zālē, novērotie fakti liecināja pretējo. Kaut bija daži labi joki, asprātības, jo visu Viļa Lācīša tekstu jau nesabojāja.
Ko no tā būs mācīties komēdiju žanra interesentiem? Prozas darbs ir jāpiemēro skatuvei, nevar izsvītrot kādu no sižeta līnijām, pārējo atstājot bez izmaiņām, īpaši tad, ja romāna darbība pārlec no vienas vietas uz otru, no vien tēla uz otru diezgan aši, tādejādi teātra skatītājam neļaujot ne īsti iepazīt personāžus, ne izsekot notikumiem.
Izrāžu apvienība ,,Panna“ pēdējos gados čakli strādā, lai pieradinātu skatītāju pie kino ,,Rīga“ zāles un tradīcijas, ka šajā vietā vērojamas kvalitatīvas komēdijas. Pagaidām Latvijā nevar runāt par tādu stand-up komēdiju kā britu vai amerikāņu tradīcijā, bet mums ir iespēja veidot savu šī žanra veidu.
Ja man kāds pārmestu, ka esmu personīgi iesaistīta ( esmu stand-up komēdijas ,,Tāda es esmu“ autore), ka, iespējams, sajūtu konkurenci, varu droši teikt – es vēlos, lai visas šī žanra izrādes ir tik kvalitatīvas, lai skatītājs būtu drošs, nākot uz jebkuru uzvedumu, ka saņems gaidīto, nevis prastu ,,uzcepumu“. Jā, tas ir manās interesēs! Tieši tāpēc pirku biļetes uz ,,Stroika ar skatu uz Londonu“, ka gribēju atbalstīt un izbaudīt priekšnesumu. Man 1.cēliens bija kā neizdevusies priekšspēle, tāpēc necerēju uz baudu arī otrajā un pametu skatītāju zāli.