piektdiena, 2010. gada 17. decembris

Teātrmīļa eglīte


Šogad es izgreznošu eglīti ar redzētajām izrādēm.
Ko likt galotnē kā mirdzošu zvaigzni?
Pirmais prātā nāk ,,Ziedonis un Visums”. Kāpēc? Jo izsmieties nākas bieži, bet smieklos atrast dziļāku jēgu un sirdstrīsas – tas notiek reti.
Nolemts. Eglītes virsotnē būs ,,kukainīt, paskaties, kā saule spīd.”
Turpat netālu es gribētu iekarināt divas spožas bumbiņas, uz kurām rakstīts ,,Mitjas mīlestība” un ,,Bikts”. Jo, mīļie mani, aizejiet gan uz Dirty Deal teātri Spīķeros! Zvēru, tas ir tā vērts.
Šis teātra gads man atklājis, ka līdzās aktieriem var interesanti darboties lelles. Tāpēc savā eglītē es iekarināšu veselas trīs. Vienu par ,,Novakars. Kopsavilkums”, kur trīs lellītes izstāstīja sirsnīgus savus ,,latviešu stāstus”.
Vēl vienu par ,,Karalisti”, kur aktieri pašaizliedzīgi centās nepazust daudzo leļļu daudzajās lomās un iekarināšu arī Bendes meitiņas lelli par eksistenciāli drūmo ,,Skalbi un valdi”.
Lellēm blakus piestāvēs ,,Zelta zirgs”, vai ne? Interesantākā un krāšņākā Raiņa interpretācija.
Ja jau rotājumos parādās zelts, klāt jāpieliek kāda karaliska mantiņa.
Kā būtu ar Elizabetes kroni no ,,Marijas Stjuartes”? Pēc izrādes noskatīšanās biju gatava kronēt Vitu Vārpiņu par Latvijas teātru karalieni.
Karaliski savas lomas iznesa Nacionālā teātra vecmeistari izrādē ,,Nesaprašanās”, par to es eglītē iekarināšu Aktiermākslas goda ordeni.
Vai nebūs zaimots, ja blakus karāsies ķieģelis, kuru Ceplis iesmērēja lētticīgajiem biznesa partneriem Liepājas teātra mūziklā?
Blakus likšu no JRT aizņemtu krūzīti Melna piena, pie kuras zogas košie, bet viens otru aprīt gatavie Siseņi no Dailes teātra.
Turpat līdzās jāatrodas Jāņonkuļa figūriņai, jo tikai viņš, smaga ikdienas darba veicējs, kopā ar Gunas Zariņas lieliski nospēlēto Soņu no JRT mani spēs glābt no visādām mošķībām, arī no ,,Slaktiņa dieva”, kuru simbolizēs eglītē iekārta maza alkohola pudelīte – mūsdienu visizplatītākais ,,psihoterapeits”, kas palīdzēja izrādes varoņiem atklāt savas patiesās sejas un neģīmjus.
Lai būtu jautrāk, eglītē līdzās karāsies Fundamentālists un ,,Aija pēc Jaunsudrabiņa”. Tur varētu veidoties interesanta diskusija, kurā G.Gāgas atveidotais mācītājs rādītu vienīgos un pareizos ceļus, kā R.Vaivaram būtu jāiestudē Jaunsudrabiņa darbi.
Vēl mantiņu kastē man atradīsies viens eņģelītis par atraktīvo aktiermākslas šovu ,,Mirušās dvēseles" un maza leijerkaste par Paula koncertu ,,Pēdējā bohēma”.
Pārsteiguma bumbiņa pienākas ,,Melnajam Strazdam”. Grodi aktierdarbi, veiksmīga režisora Ģ.Ēča atgriešanās Latvijas teātrī.
Vēl tik jāpiesprauž divas smaidīgās sejiņas par redzētajām komēdijām ,,Laulāts un brīvs” un ,,Ne tāds kā visi citi”, un ballīte var sākties!
Ak, jā. Ballītē sapucēšos par godu pati savai dramaturģiskajai debijai izrādē ,,Tāda es esmu”. Apkarināšos ar veiksmes bumbiņām, uz kurām uzlīmētas režisora Rijnieka, Zanītes Daudziņas un ,,Pannas” čaklo meiteņu sejas!
Jo tāda es esmu un tāda nu ir mana svētku eglīte!

P.S. Ceru saņemt pateicības vēstuli no kultūras ministres par teātru budžeta atbalstīšanu.

pirmdiena, 2010. gada 6. decembris

LATVIEŠI IR VISUR. ARĪ STROIKĀS.


Manuprāt, nav nejaušība, ka tieši tagad, posmā, ko apzīmējam ar vārdu ,,krīze“, iznāk grāmatas, kuras agrāk netiktu pamanītas. Un ne tāpēc, ka sliktas, bet tāpēc, ka latviešu literatūra vairāk asocējas ar rakstnieku sacensību, kurš vienu domu spēs pēc iespējas metaforiskāk pateikt vairākos veidos. Tāda poētiska ,,sieviešu literatūra“ par mūžīgo un nepasakāmo. Krīze mums piedāvā grāmatas, kurās neierasti daudz darbības un neierasti maz daiļmetaforu. Te es pļāpāju par ,,Stroika ar skatu uz Londonu“ un ,,Latvieši ir visur“. Varbūt šos darbus dzemdinājusi četrdesmitgadnieku apziņa – ,,vai nu tagad, vai nekad es izdošu savu darbu“ komplektā ar krīzes dēļ vairāk esošo brīvo laiku? Varbūt izdevēji ir gatavi lielākam riskam?
Mana interese par šīm grāmatām bija savtīga, jo meklēju atspēriena punktus saviem joku stāstiem par latviešu gaitām ārzemēs. Izmēģināju arī agrāk uzrakstīto Muktupāvelas ,Šampinjonu derību“, bet tur bija tik daudz poēzijas un tik maz dzīves, ka ar vēl lielāku degsmi atgriezos pie Lācīša un Ozola.
Abi autori slēpjas zem pseidonīmiem, tādejādi vēl vairāk atšķiroties no vidēji klasiskā latv.lit. pārstāvjiem, tiem iebakstot acī, ka varbūt galvenais nav nointervēties žurnālam ,,Santa“, bet galvenais ir uzrakstīt grāmatas, kuras pērk un lasa.
Nojaušu, ka abi autori ietilpst man tuvā vecuma grupā, jo daudz atsauču uz laikazīmēm, kas nav tik viegli atpazīstamas jaunākiem indivīdiem.
,,Stroika“ iekļuvusi pārdošanas topos un ir grāmatiņa, kuru ģimenes locekļi rauj viens otram ārā no rokām, lai līksmotu par spraigo stāstu un uzjautrinātos par kolorīto Londonas dzīves aprakstu.
,,Latvieši ir visur“ tiek pieteikts kā globālais trilleris. Globāls ir, trillera nav, bet tas netraucē lasīt grāmatu ar aizrautību.
Interesanti, kā grāmatu uztver 20-30gadnieki? Man grāmata izraisīja sajūsmu par līdzīgu vēsturisko atmiņu. Sajutos – jā, es arī esmu par to lasījusi, jā, arī man ir tādi stereotipi, jā, es arī atceros šitos vecos jociņus. Piem. ,,Krausim apelsīnus mucās.Brāļi Karamazovi.“ Neatceros, kādā sakarā šis joks radās, bet atceros, ka tas likās smieklīgi, pat stilīgi.
Ir tik patīkami kopā ar autoru atgriezties padomju laiku ilūzijās. Patīkami tāpēc, ka O.O.viss kārtībā ar humora izjūtu un ironisku skatu.
Kāpēc nav trillera? Tāpēc, ka uz grāmatas vidu top skaidrs, ka kurjera darbs ir izvēlēts, lai varonim būtu iemesls vazāties apkārt pasaulei un uzklausīt lērumu gudru vīru par Latviju un latviešiem izteikto viedokli. Varbūt man traucē sajūsma par Dž.Stethemu, kura tēlotais ,,The Transporter“ droši vien nošautu visus muldoņas, jo nespētu pārciest tik garus stāstus par valsti, kura viņu neinteresē. Bet mani interesē, tāpēc pārciešu. J
Varbūt nespēju to uztvert kā trilleri, jo katru nedēļu izlasu vienu grāmatiņu no šī plaukta un esmu sapratusi, ka tas ir sasodīti grūts žanrs, kurā pērles rodas retāk kā uzplaukums Latvijas ekonomikā.
Vispār, nav ko piesieties. Tāds sižets ir labs paņēmiens kā sasaistīt kopā savākto materiālu iz dzīves un vēstures arhīviem.
Neesmu tik izglītota un daudzpētījusi vēstures dzīlēs, lai analizētu, cik patiesības, cik fantāziju ir faktu un notikumu izklāstā un interpretācijā. Es noticu visam!
Arī ar latvisko pašapziņu man viss ir kārtībā, tāpēc šī grāmata man nebija vajadzīga kā pierādījums, ka mūsu nācija ir dzīvotspējīga un bagāta ar interesantām personībām. Bet ir patīkami apzināties, ka ir vēl cilvēki ar veselīgu uztveri, ar man līdzīgu viedokli par trekno rietumvalstu alkatīgo plosīšanos mūsu tēvzemē.
Vēl man sirdi sildīja Helsinku raksturojums. Jo pati aizvedu ģimeni turp šoruden, lai pierādītu, ka tur ir ko redzēt, ir ko izbaudīt. ( īpaši, ja izdodas piedzerties brāļu Kaurismeki krogā :))
Kāds būtu kopsavilkums? Man patīk sajūta, ka neesmu lieki izšķiedusi naudu. Tādejādi iesaku šīs grāmatas kā zem Ziemassvētku eglītes liekamas!

trešdiena, 2010. gada 1. decembris

GASTENARBAITERS UN LEIBORS. MŪSĒJAIS.

Es te Londonā, vot, stroikā rukāju.
Āmuru rokā turējis pirms tam biju, kā nu ne. Tikai turējis, jā, līdz darīšanai nebij tikts. Bet viņiem te arī nav nojēgas par darba kvalitāti. Ka tik leibors ir uz vietas un rukā par mazāku piķi kā vietējais.
Un mēs tur rukājam. Visādu krāsu un izmēru āmuri, tā teikt…
Teikšu kā ir, ar poļiem, ar tiem labāk nepīties. Tie pārvietojas skaļos baros un atņem mūsējiem darbu.
Leiši ar te ir daudz. No tiem var visu nopirkt, pat doķus, ja vajag. Satiksi ārzemēs leiti, viņš tev visu izdarīs! Ja nepiedirsīs, protams..
Bet vietējie, vot, tie ir vienkārši pidarasi. Tā tik mēs, bērnībā filmas saskatījušies, domājām, ka tur ārzemēs, ka tur nu baigā maļina – mannā līst no debesīm. Ne sūda. Tās filmu ārzemes tepat, Rīgā, filmēja. Kā Šerloku Holmsu, piemēram, un mūsu pašu aktieri par džentelmeņiem iztaisījās.
Tiem tur, tiem vietējiem, patiesībā nekā iekšā nav. Viņš ir tukšs cilvēks, tas ārzemnieks. Vienkārši bagāts maita.
A mums stroikā ir divi ukraiņu bračkas, vēsturnieki pēc izglītības, mistiķi pēc dvēseles stāvokļa un celtnieki pēc nodarbošanās. Labas dieniņas pavadījām vienā objektā, kur vajadzēja vākt gružus, uzspodrināt pirms nodošanas. Ar bračkām kopā tad klīdām pa stroiku, ar plastikāta maisiem un birstēm apkrāvušies, izliekoties, ka mums ir ko darīt un stāstījām viens otram anekdotes.
Jo viņiem tur, johaidī, maksā pa stundām, mīlīši! Un mēs tak nav muļķi, pirms šitās maļinas ar darbiem gāja grūti un tie bija makten smagi, tāpēc mēs satīram gružus vienā telpā, izberam otrā, atkal satīram, izberam atpakaļ iepriekšējā, tā norukājušies, ka vai nu. Ja atnāca kāds no tiem kundziņiem, vārtījāmies pa zemi, izliekoties, ka cenšamies satīrīt kādu herņu zem trubām.
Un galvenais tur ir ievērot tās tējas pauzes, tā ir svēta lieta. Tad visi dzer to dubļainu mālu krāsas padzērienu un lasa avīzes. Nu, kuri māk angliski, tie lasa, pārējie tik bildes paskatās.
Vēlāk jau biški kaut ko iemācījos,vot, tiku pie smalkākiem darbiem. Nopirku sev instrumentus un esu baigais spečuks. 
Zinat, kas stroikā liecina par jūsu pacelšanos augstākā līmenī? Aiz auss aizbāzts zīmulis! Tā uzreiz var atšķirt meistaru no melnstrādnieka. Vēl tik vajag uztrenēt to īpašo sejas izteiksmi, tādu zinošu, un ar to mērīt dažādus leņķus un atstatumus. Mērīšana vienmēr izskatās gudri, tā viņš ir, vot.
Dažkārt gan naktīs nenāk miegs, domājot, ka uz tām mūsu būvētajām sijām cilvēki liek smagas mēbeles, sazin, vēl ballīti uzrīko, nejēdzot uz kādiem puņķiem viss turas.
Bet nu stresa novadīšanai celtniekiem ir paredzēta lamāšanās. Tā ir, jo zem kaskām galvas uzkarst galīgā nejēgā un viens ritīgs štengrais vārds ir tas, kas to tvaiku var novadīt. Lamāšanas arī ir tāds kā papildus enerģijas avots, asinriti uzlabo, vot.
Es domāju - ja kāds ir dzīvē kaut vienreiz tā sirsnīgi palamājies mātes vārdiem, viņš to nespēj aizmirst. Kāpēc tā saku? Vēl labākos laikos, kad nebiju leibors, gastenarbaiters, rabotjaga un vietējo vārdiem, bloody foreingner, satiku vienā izbraucienā džeku, kurš bija vai nu no Dienvidslāvijas, vai Bulgārijas, vot, neatceros.. Bet noskaidrojis, ka protu krievu valodu, viņš palūdza mani drusku palamāties. 5 minūtes sirsnīgi visus sūtījām… pie mātēm, tā teikt.
Gadās jau arī kuriozi tajās stroikās. Vot, vienreiz atvilkās kaut kāda kundziņu grupa. Visi uzvalkos un tā. A mums nospļauties, zin. Mūsējais tā teikt, brigadieris, tieši aktīvi skaidrojas ar krāsotāju. Un viens no komisijas palūdz viņējo tulku šo dialogu pārtulkot. Tulkotājs atbild, ka tas ir samērā sarežģīti, taču mēģināt varot un sāk tulkot:
Darbu vadītājs saka krāsotājam, ka tas ir vieglas uzvedības sieviete un sieviešu dzimtas suns, un jautā – kāda vīriešu dzimumorgāna dēļ viņš ir atstājis atvērtu krāsu bundžu, tāpēc viņam tagad esot jāiet uz īkšķa.
Uz to krāsotājs atbild, ka nekur viņš neiešot, jo darbu vadītājs pats ir vieglas uzvedības sieviete un sieviešu dzimtes suns, un apgalvo, ka viņam ir bijušas dzimumattiecības ar darba vadītāja māti, firmas direktoru un visām pārējām krāsas bundžām, un lai pats ejot uz mārrrutka!
Lamājoties ne velti tiek bieži piesauktas seksuāla rakstura darbības.
Trimdā esot seksuālā spriedze ir baiga. Nonākam tiktāl, ka jebkurš kustīgs vai pat nekustīgs objekts, kas kaut nedaudz atgādina sievieti, rada dvēselē tādu skaņu kā uz naglas trāpījis ripzāģis…
Nez, kā ta mana Annai? Ta kādai manai, jupis viņu rāvis! Gan jau būs atradusi kādu izsalkušu melnstrādnieku un tagad cep kotletes..
Kādas viņai bija kotletes! Jop.. Pa trepēm nākot, es jau saodu.. jā, mana Anna cep.. Tik čauganas, tik maigas kā viņas krūtis un smeķīgas, ar pipariņu… kā viņa pati..
Meistarstiķis bija siļķe kažokā. Es večiem teicu, ka manējā to vien grib, lai nodzeros! Kā tā? - šie prasa. A vot tā. Atnāku mājās un uz plīts pilni katli un pannas ar tādām zacenītēm…
Manējā… Kaut viņu jupis…
 ( apraudas)

pirmdiena, 2010. gada 29. novembris

NEAPMIERINĀTAIS LATVIETIS


Manai vecenei atkal pasauli apskatīt sagribējies, kultūru pasasmelties, zinies.. 
Nav miera man tepat, vēl brauks kašķēties uz citām pasaules malām.
Šitā braukalēšana vairāk tāda sievišķu lieta. Dullās bābas kāpj autobusos un trīs dienas kratās, svīst, lai Eiropu paskatītos.
Es saprotu, ja brauc uz Peipusu makšķerēt, uz Alpiem slēpot, bet, ja liek braukt skatīties šķību torni Pizā?! Jēziņ, aizbrauciet tepat uz Panorama Plaza Lielirbes ielā Rīgā, paskatieties uz tiem kropļiem, kur lifts nevar līdz augšai uzbraukt, jo māja šķība! Be nee, jātriecas 1000 kilometrus, ne?
Viengad mani aizvilka uz Briseli, uz to čurājošo puisēnu paskatīties.
Ok, viens bij skaidrs uzreiz – man ir lielāks! Bet tas sīkais knipslis, tas bez jebkādas kauna izjūtas švakā strūklā čurā strūklakā! Fui! Kāpēc es nedrīkstu to darīt izlietnē, bet mazais nebēdnis drīkst šitā?
Vēl trakāk bija Venēcijā. Vai viņi maz apjēdz, ka pa kanalizācijas ūdeņiem airējas? Es tak arī celtniecībā orientējos, man ir pilnīgi skaidrs, cik tās mājas ir sapelējušas, ka visa šļura no trubām tek viņiem pa ielām, bet šie plēš baigo piķi, un šitajās ga.., kā viņas tur, galošās mūs vizina! Tas esot romantiski, tā dāmītes domā. Kā tad.. Kad esi atšuvis pāris nekauņas, kas par tavu mēnešalgu simts metrus pavizinās, kad esi beidzot nokaulējis cenu, tad tevi mēģina izvizināt starp daudziem tūkstošiem citu tādu pārmaksājušu jefiņu. Baigā romantika, ne? Skaties uz tādiem pašiem sadrūmušiem večiem kā pats un dikti sagribās uz Latgali makšķerēt dziļā vientulībā aizbraukt.
Bet, jāatzīst, ka Venēcijā, viņiem tur vismaz tās mājas, lai arī slapjas, bet vēl stāv, Romā bija uz drupām jāskatās. Ko tad itāļi nebrauc pa mūsu laukiem mūsu gruvešus skatīties, ko?
Un, tikai nevajag kulstīt mēles par garīgumu un kultūru. Boss pirms diviem gadiem brauca uz Indiju čakras atvērt. Ha. Norāva vēdera tīfu un viņam atvērās... Cits caurums viņam atvērās! Tā atvērās, ka zaļš mājās atgriezās.
Nākamajā gadā nabadziņš gribēja darīt laimīgu savu ģimeni un brauca bērniem īsto Salatēti parādīt. Ha. Atgriezies visus brīdināja – nekad uz to Lapzemi nebrauciet! Tur ir auksts, neviens ziemeļbriedis neatsaucas uz vārda Rūdolfs un Santa Klauss ir caurkritis somu aktieris ar speķainiem vaigiem un mākslīgo bārdu. Lai kāds briedītis palidotu, to jau nesagaidīt, kaut par skandināvu cenām varēja pamēģināt gan!
Nākamgad braukšot uz Poliju. Jo viņam iepatikās, kā viena poļu ceļojuma aģentūra reklamējas Vācijā: Apmeklējiet reiz Poliju, jūsu automašīna ir jau tur..
Tā viš ir. Tāpēc es labāk sēžu mājās un auklēju Mikimausu, dziedot ,,Velc pelīte saldu miegu“.

trešdiena, 2010. gada 24. novembris

LATVIETIS UZ PODA

Kad esam sūdos līdz ausīm, gribētos, lai dzīvei varētu kā tualetei noraut ūdeni! Visi sūdi aizskalojas prom un ūdentiņš atkal tīrs un podiņš balts.
Jā, par tualetēm sāku domāt.
Veselu grāmatu varētu uzrakstīt par šo tēmu. Latvietis uz poda, tā varētu saukties.
Atceraties skolas laikus? 
Mežā iebrauc autobuss, skolotāja nokliedzas:,,Meitenes pa labi, zēni pa kreisi!“
Starp citu, daži puikas par vīriem izauguši, tā arī turpina iet pa kreisi.
Tagad Eiropas regulas droši vien neļauj skolotājām laist bērnus mežā. Par katru ērci bērnu dibenos nāksies tiesas priekšā atskaitīties.
Kur nu vēl kultūršoks, kad ieraudzījām, kādas tualetes ir ārvalstīs!
Tikai padomijas tūristi spēja fotografēties šajās svētvietās, ar laimīgām sejām rādot uz spīdīgām izlietnēm un tīriem podiem un visādiem interjera brīnumiem.
Mazmājiņas apmeklējot, ceļotājs bagātina iespaidus par valstu kultūrām un arhitektūru. Mēs meklējam mistiskos burtus WC, uztraucamies, vai šie burti konkrētajā valstī nozīmē to pašu, ko mums. Kur nu vēl figūriņu atšifrēšana, lai uzminētu, kā viņi apzīmē dzimumatšķirības. Visādi tehniskie izgudrojumi, kas jāuzmin! Interesanti, vai ne?
Reiz mana māsa ceļojumā uz Itāliju tualetē pēkšņi dzird blakus kabīnītē kolēģi tā dīvaini runājam. Prasa, kas ir? Vai kādas problēmas? Izrādās, nabadzīte nezin kā nolaist ūdeni. Kārtīga latviešu sieviete aiz sevis šmuci neatstāj; ko padomās tas, kas ienāks nākamais? Ieraudzījusi kaut kādu ierīci uz kuras tādi kā viļņi uzzīmēti, domājusi, mikrofons, kurā jāierunā, ka var laist ūdeni. Izmanojot savas niecīgās angļu valodas zināšanas, nabadzīte čukst: ,,Water, please! I did it!“ Ūdeni! Gatavs! Izrādījās, tā ir tā mistiskā tualete, kur ūdens sakuļas pēc kāda laika intervāla. Man bail no tādām. Ja nu tas kuļamais iedarbojas, kad tur sēžu?
Ienāca prātā tāda ķecerīga ideja – pods ar pretcelulīta masāžu. Sēdi, dari savu darāmo un tad riktīga strūkla izmasē dibenvaidziņus!
Tualetes atpazīšanu pēc smakas atceras iepriekšējās paaudzes, tagad tehnoloģijas attīstījušās tiktāl, ka būs pieejama speciāla programma viedtālruņiem ,Toilet Finder“ vai tualešu meklētājs.
Programma izmanto tālruņa GPS uztvērēju un uzrāda tuvāko tualešu atrašanās vietu. Šobrīd programmas datubāzē pieejama informācija par 76 000 tualešu dažādās vietās visā pasaulē.
Tas gan nenozīmē, ka jūs, parastā telefona īpašnieks, varēsiet atrast to vienu vienīgo.
Jo sirsniņbūdiņu modernās formas mēdz pārsteigt.
Portugāles pilsētā Porto atradu svētos burtus WC uz tāda kā jumta kupola. Iemetu naudiņu norādītajā caurumiņā un bundulis atvērās kā acu plakstiņš. Metos iekšā, ātri uz poda, ātri ievērtēju kosmosa kuģim līdzīgo metālspīdīgo interjeru, laikam nospiedu ne to, ko vajadzēja, jo vāks atkal atvērās un es skatījos uz pilsētu un pilsēta skatījās uz mani. Kad vāks aizvērās, piesarkusi lecu kājās un tramīgi lūkojos apkārt, vēlēdamās nomazgāt rokas. Neatradu. Un no uztraukuma, ka vāciņš varētu neatvērties,un es netikšu ārā, atkal čurāt sagribējās. Bet otreiz neriskēju. Grābstījos gar sienu līdz atvērās un fiksi muku prom.
 Parīzē bija tādas tualetes kā afišu stabi, tie apaļie bunduļi. Aizveda mūsu deju kolektīvu kārtējā kultūras ceļojumā, pēc divām dienām autobusā, izmeta tautumeitas Parīzes centrā, lai nu meklē to vietiņu, kur iet ķeizars kājiņām. Tad nu iedomājiet to skatu, četras tautumeitas stāv pie bunduļa un brīnās, jo salasīt neko nevar. Tikai franciski, protams. Gaidījām kādu vietējo, sak, noskatīsimies un atkārtosim redzēto.. Sagaidam, uzmanīgi vērojam, kā francūzis pazūd durvīs, kas pašas mistiski atveras un pieplokam paklausīties, kas tur notiekas. Bet tur, iekšā, skan rokmūzika! Lai visādi samaitāti indivīdi nevarētu saklausīt dabas balsi. Tad durvis mistiski atveras, izlaiž mūsu ekperimenta upuri, bet brīdī, kad gribam riskēt doties iekšā, bundulī atskan tāda kā viesuļvētra, un bundulis drebinās, jo izrādas, pēc katra apmeklējuma tas tiek dezinficēts! Bet mēs tā nobijāmies, ka neriskējām. Izšķirāmies par izmisuma soli. Tur bija tāds soliņš ar redelītēm. Mums kuplie brunči. Tā arī sasēdām, bikšeles uz leju un ... Rokmūzikas vietā mēs latvju dziesmas devām vaļā! Tā tiem frančiem vajag! Sarakstījuši tikai franču mēlē uz savām būdiņām nesaprotamus rakstus, mēs arī viņiem atstājām rakstus! Lielvārdes jostu Elizejas laukos izrakstījām.
Visās pasaules malās tūristu grupu autobusus pieved pie koka būcenīšiem, pie kuriem sēž nošņurkusi onkuļtantīte un pret ne mazu naudiņu izsniedz mazu papīrgabaliņu. Vienīgais veids kā to lietot ir uz sienas, zem pirksta, lai atstutētos, balansējos uz cauruma grīdā.
Latvijā arī tas pārvērties par biznesu. Starppilsētu autobusu šoferi pret bezmaksas kafiju pieved savu busu pie kāda ceļmalas krodziņa, un tā kā braucēji ir neaktīvi kafijotāji, tad vietējie biznesmeņi ievieš maksas tualetes, pie kuras stāv pūcīga persona ar sejas izteiksmi – esmu pelnījusi strādāt Rīgas domē, bet man te jāstāv un jāiekasē 15 santīmi no čurātājgribētajiem. Un, kad tu cilvēciņš samaksā, tu ieej būcenītī un saproti, ka esi pārmaksājis. Taisni kā Rietumvalstu tūrists Indijā!
Pēc iznākšanas vēl autobusā neatlaižas aukstā un ne visai tīrā poda riņķa sajūta. Tas negrib atlaisties! Vēl var dzirdēt baktērijas jautri čalojam, jo viņām nav nācies iepazīties ar Domestosu.
Labu laiciņu atpakaļ kāda padzīvojusi kundzīte – latviete no Londonas- vēlējās vasaru pavadīt senču zemē – Varakļānos. Kundze gana pieticīga, bet baisos stāstus par mūsu padomju laiku tualetēm saklausījusies, sazinās ar vietējo iedzīvotāju un uzraksta, vai WC neatradīsies pārāk tālu no viņas mitekļa. Vietējiem ļaužiem tāda burtu kombinācija bija sveša. Apspriedušies ar mācītākiem prātiem, secinājuši, ka tas būs Varakļānu katedrāles saīsinājums. Tā nu aizsūta kundzei izsmeļošu atbildi.
,,Tā atraudas nedaudz tālāk par kilometru no jūsu dzīves vietas galvenās ielas malā uz skaista paaugstinājuma. Tā ir atvērta visu nedēļu un var uzņemt pat simts apmeklētāju. Īpaši daudz ļaužu to apmeklē nedēļas nogalē, pēc apmeklējuma labprāt uzkavējoties tās tuvumā, apēdot līdzi paņemto launagu, ieklausoties no WC nākošajās skaņās. Akustika tur ir brīnišķīga. Šī vieta ir ļoti nozīmīga mūsu ģimenei, jo tieši tur mans dēls noskatīja savu nākamo sievu. Jo, piekritīsiet, šādā svētā vietā tikums ir vislabāk redzams.“
Lieki piebilst, ka kundze no Londonas tā arī nekad neapmeklēja Varakļānus.

otrdiena, 2010. gada 23. novembris

PAKLĀJS

/Kāda vīrieša atmiņu stāsts./

Sievietēm palīdzēt ir bīstami. Īpaši svešai sievietei, svešā zemē. Pamēģiniet Zviedrijā izņemt smagu koferi sievietei no vārgajām rociņām. Cietumā iespundēs ne tikai par mēģinājumu aplaupīt, bet arī tiesā iesūdzēs par neķītru pieskaršanos publiskā vietā. Darba darīšanās nācās tikties ar vienu zviedru džeku, kuram stāstīju par mūsu Jāņu tradīcijām. Par to, ka mūsu meitenes pin puķu vainadziņus, bet džeki liek galvā riktīgus ozollapu vaiņagus. Zviedru čalītis tik nopūtās, ka pie viņiem dzimuma līdztiesības vārdā zviedru sievas liktu galvā ozollapas, bet vīriem aiz auss tik vienu puķīti būtu ļauts aizspraust! Dikti nomocīts zviedrs bija. Tā pieradies sievietēm pakļauties, ka nespēja atvairīt nevienu daiļā dzimuma pārstāvi. Kā sauc, tā jāiet, ko liek, tas jādara.. Jā, jā, arī tas, ko iedomājāties...
Reiz tālajos padomju laikos, kad brauciens uz ārzemēm bija ne tikai rets, bet arī poļitruku stingri uzraudzīts pasākums, mans tēvs iegāja valsts un partijas vēsturē, cenzdamies izpalīdzēt dāmai.
Notikās tā. Aizbraukuši ar kori uz brālīgo Berlīni, tik vien varējuši, kā stundiņu doties brīvsolī. Visi tika stingri brīdināti, ka partijas priekšā būs atbildīgi par priekšzīmīgu uzvedību un padomja pilsoņa morālo stāju, kas nozīmē, veikalus drīkst tikai apskatīt, pie tam ar neitrālu sejas izteiksmi, izliekoties, ka mūs tādas mantas neinteresē. Pirkt neko nedrīkst! Padomju autobuss rietumu buržuju preces nevedīs. Tikai pār poļitruka līķi tāds kārdinājumus nepārvarējis biedrs drīkstēs kāpt autobusā. Nu, lūk. Siekalošanās stunda pie veikalu vitrīnām bija iztecējusi, kad mans tēvs tukšām padomju strādnieka rokām steidzās atpakaļ uz busu, kur jau gaidīja mums saprotamu iemeslu saskumušie kolēģi. Ejot uz autostāvietu, kur novietoti arī citu grupu autobusi, tētis redz kaukāzu izcelsmes kundzīti, kas tusnēdama velk divas milzu somas un no paduses viņai izkrīt paklāja rullis. Džentelmenis būdams, tēvs krauj paklāju plecā, somas rokās un sadzirdējis autobusa pīpienu naski dodas tajā virzienā, nojauzdams, ka kundzīte ir no blakus autobusa.
Tagad vizualizējiet skatu no poļitruka puses, kas stāv autobusa durvīs un šausmās paliek bāls, ieraudzīdams Baloža kungu, šitik neķītri apkrāvušos. Kundzīte atpalikusi, to viņš neredz. Poļitruks sāk kliegt, ka biedrs Balodis tiks atzīsts par dzimtenes nodevēju, ja to visu kraus autobusā! Pārējie kolēģi pieplok pie logiem un redz savu sapņu piepildījumu. Katrs sajūtas kā varonīgais Balodis, kura somas ir pilnas ar dāvanām ģimenei, pārdošanai paredzētiem videomagnetafoniem un vēl burvīgs paklājs kā saulains sapnis uz aukstajām hrušķovku grīdām. Gaiss top smags no cerībām un kara nojausmas. ,,Visa ģimene cietīs!“ – nokliedzas partijnieks, vairāk aiz skaudības, ne politiskās pārliecības. Bet mans tēvs izslējās un saprata, ka īstais brīdis ir klāt. Demonstratīvi nometis abas pilnās somas, noglāstījis paklāja rulli, viņš atstāj pekeles uz asfalta un pliks un nabags iekāpj autobusā. Durvis aizcērtas un kapa klusuma piepildītais autobuss uzsāk mājupceļu. Kad vēl aizvien bālais un aiz bailēm nosvīdušais poļitruks pamet skatu autobusā, viņš redz četrdesmit divas naida pilnas sejas. Visi klusē, visi saprot, caur kādu elli izgājis biedrs Balodis un cik daudz cerību tika atstāts tajās somās. Un visi neieredz partiju! Tā sākās atmoda, starp citu...

piektdiena, 2010. gada 19. novembris

DŽŪLIJA VENTSPILĪ


,,Ēd.Lūdzies.Mīli.” tagadiņ ir sieviešiem bībeles vietā. Kādi laiki, tādi grāmatu topi. Es ar’ neatpalieku. Noskatījos filmu un sapriecājos, ka man neiet sliktāk kā Džūlijai Robertsai.
Ko ēst ir, ko mīlēt ir, tik ar to lūgšanos iet pagrūtāk. Lūdzos, lai dod dieviņš man vairāk rakstnieces talanta, jo gribu rakstīt nopietnus romānus kā Nora Ikstena, bet man tikai feļetoni sanāk. Manu lūgšanos paklausījies, Dievs tik pajautāja, kas tie feļetoni tādi ir? Paskaidroju, ka tas ir nopietns apzīmējums maniem nenopietnajiem rakstu darbiem. ,,Brauc.Skaties.Pieraksti.” - teica Dievs un aizgāja pastāstīt eņģeļiem anekdoti. Laikam humoristiem ir savs dievs pēc ģīmja un līdzības, tāds joku plēsējs un mākoņos smējējs.
Bet kas dos ceļanaudu?! No filmas sižeta es varu atļauties tikai attiecību krīzi...
Padomāju, ja lidmašīnas biļetei man nesanāk, es varu braukt ar autobusu, piemēram, uz Ventspili. Kam man Itālija un Indija, kam man Bali sala, ja mums ir pašiem savas pilsētas, kurās piedzimst vējš vai Lembergs.
Cilvēks ar iztēli var justies autobusā kā limuzīnā. Iekārtojies kaut vairākos krēslos un meditē, lūkojoties logā uz garām skrienošo rudeni. Skaisti!
Pat Holivudas dīvai nebūtu iemesla sūdzēties.
Autobuss piestāja uz kafijas pauzi pie kāda ceļmalas krodziņa.  Tā kā ceļotāji nav gana čakli kafijotāji, vietējie biznesmeņi ir atraduši citu peļņas veidu. Tā ir maksas tualete, pie kuras stāv drūma persona, kuras izskats pauž - man pienāktos strādāt Rīgas domē, bet man jāstāv te un jāiekasē 15 santīmi no čurātgribētājiem. Iedomājos Džūliju Robertsu žilbinoši smaidam un meklējam maciņā sīknaudu. Bet bargā saimniece nelaiž Džūliju tualetē, jo nabadzītei ir tikai dolāri! Tāpēc Robertsas kundzītei jāiet kārtoties krūmājā, bet es lepni iesoļoju būcenītī un ... Saprotu, ka esmu krietni pārmaksājusi. Līdzīgi kā rietumu tūrists Indijā.
Vēl autobusā nepameta sajūta, it kā tas aukstais poda riņķis būtu pielipis un nelaidīs mani vaļā līdz pat ventiņu robežām. Varēja sadzirdēt, kā baktērijas priecīgi čalo, jo viņas nekad dzīvē nav iepazinušas Domestosu.
Ko tālāk? Ēdu. Lūdzos. Iemīlēju pat baktērijas. Jo pārliecināju sevi, ka tās ir mūsu, Latvijas lauku, ekoloģiski tīrās sīkradības.
Pilnīgi apskaidrota, ar mīlestībai atvērtu sirdi plaukstā, izkāpu Ventspilī, pilsētā, kura smaržo pēc jūras, naftas un kārtības.
Nekādu Bardemu gan nesatiku. Toties Lemberga kungu gan redzēju! Gan vaigā skatīju, gan valsts svētku uzrunu dzirdēju.
Apmeklēju koncertu ,,Dod dieviņi”, kur izgāzos, jo centos aplaudēt pēc Busuļa uzstāšanās, aizmirsusi, ka latviešu publika sēž kā laukakmeņi līdz pat koncerta beigām un tikai tad plaukšķina. Pārfrāzējo koncerta nosaukumu, gribētos novēlēt:
Do’dieviņi latviešam
Prasmi rādīt patikšan‘!

Tā bija Aiva Birbele, tiešajā reportāžā no Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas.
Lai mums visiem ir gribēšan‘ un patikšan‘!

piektdiena, 2010. gada 12. novembris

NEGAIDĪTI VIESI


Zvans pie durvīm! Atveru - atnācis Valdis Dombrovskis konsolidēt manu budžetu. Ģimene esot valsts pamatšūniņa, tāpēc nolemts darbu pretī izaugsmei sākt katrā ģimenes mājoklī. Aiz viņa stāv Sudrabas kundze ar lielo Kontroles žurnālu, kur melns uz balta ierakstīts, ka esmu nopirkusi jaunus zābaciņus, neapdomīgi tērējoties ar kredītkarti. Ne viss ir zelts, kas spīd! Spīd arī Sudrabas visuredzošā acs. Man uznāk tāds kauns, tāds kauns par tiem zābaciņiem. Mēģinu iebilst, ka gribēju palielināt patēriņu. Vispirms nopelni, radi virsvērtību, padomā par kopproduktu, saka Valdis, un esmu spiesta aicināt svarīgos viesu dziļāk un vērt vaļā datorā bankas kontu pārskatus. Atveru, tur Neo jau pabijis un ar sarkaniem burtiem iezīmējis visas četras reizes, kad esmu tērējusies kafejnīcās par kūciņām.
,,Latvijas pilsone Birbele, - iesāk Sudrabas kundze, - ja tas būtu par augļiem un dārzeņiem, mēs to varētu norakstīt veselības ieguldījuma ailītē, bet nu šitā našķoties? Pie tam, cukurs paliks dārgāks, kā savilksiet galus? Finanšu pārskatā redzams, ka lētos griķus arī neesat pietiekami uzkrājusi.” Esmu gan! Man ir griķu spilveni! Krīzes brīdī šķērdīšu vaļā. Sudrabas kundze neticīgi groza galvu.
Es sarkstu un bālēju, kad Valdis ver vaļā manas guļamistabas durvis. Pat ne acu uzmetis nesaklātajai gultai, viņš pārbauda logu blīvējumu.
,,Lieli siltuma zudumi,”- saka ministru prezidents un es jūtu aukstus drebuļus pārskrienam. Sudrabas kundze saspiež manu roku un ielūkojas acīs līdz pašam maciņa dziļumam: ,,Vajadzēs griezt. Sāpīgi griezt, pilsonīt!”
,, Pavisam vai saīsināsim? “– viņa vēršas pie Valda, padomu prasīdama. Izmisusi skatos abos līdz saprotu, ka viņi uzmanīgi pēta manas rokas.
,,Nē! Tikai ne rokas! “– es bļauju, cik spēka, bet nākamajā brīdī jau esmu uz operāciju galda, un pēkšņi vairs nav ne Valda, ne Sudrabas kundzes, bet pats Kristovska kungs, kurš apgalvo, ka esmu drauds valsts iekšējai un ārējai drošībai. Tad pienāk Pabriks un kautrīgi iebilst, ka tagad viņš esot aizsardzības ministrs, bet Valdim K. laiks piezvanīt un pieteikt karu igauņiem. Tad mierinoši paskatās uz manu satraukto seju un bilst, ka tas viņiem esot tāds vietējais aizsardzības ministru jociņš. Ministrs Pabriks turpina mulsi smaidīt, bet ap mani sastājas latviešu armijas vīru kolonna. Tikai ne visi uzreiz! - es kliedzu, bet pati vairs nesaprotu, vai nokliedzos to, ko vajadzēja…
Labi, ka šajā brīdī pamodos. Pārvarējusi kaunu, ka esmu snaudusi dienas vidū, ielūkojos maciņā un skriešus devos uz tuvējo kafejnīcu. Šitādu triecienu bez kafijas un bulciņas nepārvarēt!

otrdiena, 2010. gada 9. novembris

ASINSDARBI SILMAČOS

Reiz sensenos laikos Holivudas kinovīri uzaicināja pie sevis R.Blaumani, lai apspriestos par iespējamu latviešu klasiķa darba ekranizāciju.

Blaumanis ierodas ar un lepni sēž producenta ierādītajā krēslā.
PRODUCENTS.
         Ģeniāli! Skroderdienas Silmačos ir lielisks darbs! Bet, jūs saprotiet, nāksies šo to mainīt, pieskaņot pasaules līmeņa kino specifikai. Tikai dažas tehniskas nianses.
BLAUMANIS.
         Gods sadarboties. Mans zelts ir mana tauta, bet jūsu zeltam arī ne vainas.
PRODUCENTS.
         Jums tur pārāk daudz cilvēku, budžets ierobežots, tāpēc koncentrēsimies uz Antoniju, taisīsim kino četrdesmitgadniecēm, kuras grib sākt jaunu dzīvi.
BLAUMANIS.
         Jā, koncentrēsimies uz Antoniju.
PRODUCENTS.
         Tātad, Antonija ir atraitne. Lieliski! Liekam klāt netīru noslēpumu, skeletiņu skapī - viņa ir nogalinājusi veco saimnieku. Tiešām, kam tas vecis? Tagad moderni, ka sieviete tiek pie jauna puikas! Asiņainais duncis ir norakts kaut kur dārzā.  Kāzu laikā kāds bērniņš to izraks un pārbījies skries pie kāzu viesiem..
BLAUMANIS.
         Kāzas jau tikai beigās…
PRODUCENTS.
         Nekas, izstrīposim visu lieko ārā. Visas tās dziesmas, dejas – nost! Kādas dejas, dzīvos viņi pilsētas nomalē! Jā, ģeniāla doma, dosimies pie mazturīgajiem, iedziļināsimies viņu ģimenes lietās.
BLAUMANIS.
         Bet kā tad Elīna? Un Aleksis?
PRODUCENTS.
         Tos nesvītrosim, protams ne! Viņi mums noderēs seksa ainām! Nav seksa, nav pusaudžu kinozālē! Jau redzu ainu, kur Antonija redz Alekša un Elīnas kaisli. Viņa redz, ka Elīnas krūtis ir lielākas, dibens tvirtāks. Viņa meklē palīdzību pie Dūdara.
BLAUMANIS.
         Ko tur skroderis var līdzēt?
 PRODUCENTS.
         Nevar! Tur tas joks! Kam mūsdienās skroderis interesē! Dūdars būs plastiskais ķirurgs! Vai nav ģeniāli? Visu mūžu mocījies kompleksos par klibo kāju, apmeklējis psihoterapeitu, izmācījies par ārstu, sadakterējis sev kāju, uzlabojis tās izskatu, nav apstājies pie sasniegtā. Palielinājis locekli, amputējis alus vēderu, no liekajiem taukiem izveidojis bicepsus un  muskuļainus plecus, veicis sejas epilāciju, krūšu spalvas pārstādījis uz plikā pakauša…
BLAUMANIS.
         Bet, kas tad būs Rūdis?
PRODUCENTS.
         Kā kas? Rūdija, seksīga medmāsa būs. Kārlēna pirmā seksuāla pieredze. Zaudēs nevainību.
BLAUMANIS.
         Bet Kārlēnam ir Ieviņa!
PRODUCENTS.
         Ieviņa gan būs jāsvītro! Sekss ar nepilngadīgiem, tas par daudz.
BLAUMANIS.
         Bet Ābrams! Kā ar Joski un Zāru?
PRODUCENTS.
         Viņi būs bēgļi no Afganistānas. Aktualitāte jāņem vērā. Iedomājieties, cik iespaidīga būs spridzināšanas aina! Nāk pār tuksnesi, tpfu, pār tirgus laukumu Ābrams ar Kalašņikovu plecā un Joske ar dinamīta maisiņu.. Pilsēta reāli dabūs trūkties. Arī pīpēšana iegūs citu nozīmi. Sapīpēsies no afgāņiem ievesto zāli un visur sekss un vardarbība, sekss un vardarbība. Silmači – Latvijas karstais punkts! Ģeniāli!
BLAUMANIS.
         Pirtiņas ainu droši vien izsvītrosiet..
PRODUCENTS.
         Nē! Ko jūs! Ģeniāli uzrakstīts! Džolija ar Pitu lūgtin lūdzas piedalīties. Viņiem tagad jauns projekts pasaules bērnu aizstāvībai, par velti filmēsies. Pēc tam adoptēs arī kādu latviešu bērnu. Tas tik būs skats – kaila Endžija pirtī glaužas pie kailā Breda un apkārt visu krāsu bērniņi vicina pirtslotas. Ģeniāli esat uzrakstījis Blaumaņa kungs!
Vēl esmu noskatījis jūsu ,, Indrānus”. Ģeniāli! Pārcelsim darbību uz Amazones džungļiem, cīņa starp veco virsaiti un jauno..

Blaumanis paģībst.

trešdiena, 2010. gada 3. novembris

DEGPUNKTĀ

         Kad policijas inspektors Brangais pacēla klausuli un dzirdēja sievietes sāpju šņukstus, viņš saprata – lielas brīdis, kad viņš parādīs pasaulei, cik labi prot apieties ar ieročiem ir klāt! Klausoties vaimanās par to, ka neģēlis izlicis viņas maziņos uz balkona un draud tos nosaldēt nežēlīgajos rudens vējos, brašais inspektors ciešāk sagrāba saujā pistoli un dūšīgi spieda uz trauksmes pogas. Kad specvienības vīri plecu pie pleca satupuši mikriņā traucās pilsētas ielās, Brangais domās izvēlējās labāko bildi rītdienas avīžu rakstiem par veiksmīgo operāciju viņa vadībā, kurā sagūstīts bērnu paverdzinātājs. Kaut noziedzniekam būtu ieroči! Vai vēl labāk – viņš varētu būt pedofils. Nu, vismaz narkotikas varētu atrast. Nākamreiz paņemšu mazliet maisiņā līdzi, lai var neģēļu dzīvoklī izbārstīt, Brangais jau kala nākotnes plānus. Tā viņiem vajag, bērnu slepkavām!
Piebraukuši mājai, specvīri uzvilka melnās maskas un stājās ugunslīnijā. Pa logu to redzējusi, kaimiņtante Velta tik ļoti satraucās, ka aizmirsa, kur tādos gadījumos, kad pagalmā iebrūk bandīti jāzvana, un kā ierasts uzgrieza ,,Laimes spēles “ nummuriņu.
Vīri melnās maskās jau lavījās augšup pa trepēm, Brangais ar kājas spērienu atdarīja durvis un drīz jau pie neģēļa ar zupu nolietais mūlis sastinga pistoles stobra priekšā. ,, Kur viņi ir? “ – nobrēcās komandieris un tajā brīdī no augšstāva atskanēja Veltas kundzes bļāviens. Apbruņojušies līdz zobiem specvienības vīri caur balkonu iebruka augšstāvā. Tur istabas vidū stāvēja vecā Velta, turēdama roku pie sirds un noelsās - ,,Nupat vinnēju laimes spēlē 1000 latus! “ Tad Velta sabruka un vīriem nācās noņemt sejas maskas, lai veiktu elpināšanu ,,no mutes mutē”.
Apakšstāvā ar zupu sejas apvidū un baiļu radītu cita veida šķidrumu zemākā rajonā nolietais noziedznieks atzinās, ka sievas mīlētos kāmīšus izlicis uz balkona neba jau plikiņus, bet apsedzis ar sedziņu. To smaku vairs nevarējis ciest, tāpēc tā rīkojies. Inspektora Brangā iedomātais ordenis nokrita no krūts un sašķīda pret grīdu.
Līdzīgi bija noticis ar kāmīšiem zem specvienības zābakiem. Nepārcieta glābšanas operāciju, mazie mīlulīši.

Jautāsiet – kāda ir stāsta morāle? Nekādas morāles tik amorālam stāstam nav.

otrdiena, 2010. gada 19. oktobris

HOLY WOODY ASS



Mūsu korespondente ziņo no Holivudas:
,,Tas ir noticis! Beidzot latviešu kinoļaudis ir uzaicināti uz Oskara balvas saņemšanas pasākumu. Saņemsim balvu ,,Uzskars”. Tā ir balva, ko pasniedz visregulārāk Oskara balvai izvirzītājam un nekad balvu nedabūjušajam kino.
Starp Holivudas ozoliņiem satieku arī mūsu preses mīlētāko aktrisi Zeltīti.
Kā klājas, zem kā guļas, es pieklājīgi jautāju?
Zeltīte stāsta:
Karjeras sākumā man visi teica – smuka tu esi, tikai tev kaut kas pietrūkst sirds rajonā. Ja tā saka, es visu saprotu un sev lielākas krūtis uztaisīju. Tagad man sirds rajons ir ļoti piepildīts! Tad man teica, vajag vairāk strādāt ar seju, ar mīmiku. Uzreiz devos un lūpas palielināju. Tagad esmu arī ļoti atvērts cilvēks – tās lūpas vairs kopā nevaru salikt. Par to brīnos, tik brīnos, un tas ir labi, ka brīnos, jo pēc plakstiņu korekcijas brīnīšanās man ir vienīgā pieejamā sejas izteiksme. Nav liela bēda, teica viens režisors, tāda aktrise kā es ar vienu seju var visu filmu izstaigāt! Te, Holivudā, arī staigāšu filmās. Sola skaistas kleitas. Pirms to novilkšanas...  Iepriekšējā filma saucās ,,Es tevi gribu“ .Tur mani grib, protams. Visu filmas laiku mani grib, bet es tik staigāju un par to brīnos! Skatītāji arī brīnoties...
Man daudzi prasa, kā man izdodas visu laiku būt interneta ziņu lapās. Prasa, vai es kādam maksāju par to rakstīšanu. Protams, ne! Pati rakstu! Vislabāk man patīk sevi intervēt. Dažreiz pati esmu pārsteigta, cik skaistas domas izsaku. Droši vien tāpēc gudrībā pieņemos, ka blondīņu asociācijā iestājos.
Tagad man saka - smuka tu esi, tev tikai trūkst šitā, nu – talanta trūkstot. Tagad meklēju tādu klīniku, kur man to uztaisīs lielu jo lielu.”
Paldies Zeltītei par atklāto sirdi un visām citām tik pat atklātām viņas ķermeņa daļām. Plastiskā ķirurģija ir pelnījusi Oskaru.
Novēlu mūsu kino ļaudīm daudz sarkanu paklājiņu! 

piektdiena, 2010. gada 15. oktobris

CEĻOTĀJAS PIEZĪMES

Bijām Itālijā. Tas bija lielisks ceļojums. Laiks burvīgs, gidi erudīti, šoferīši laipni, tauta kulturāla un visas pilsētas muzejiem bagātas. Jā, pa diviem uz kvadrātmetru un starp tiem kvadrātmetriem seši kilometri kājām pa arhitektoniski vēsturisku kultūrvidi, kurā aplūkojām tik daudz celtņu ar tornīšiem un bez, ka lūgtin lūdzām gidu pārtraukt smelt no zinību katla, jo tas kultūrslānis tik biezs, ka vairs pastiept nevar. Bet gids bija ļoti erudīts… Un neviens cits bez viņa nezināja ceļu atpakaļ uz viesnīcu. Samierinājusies ar likteni tipināju nopakaļ grupai, un domāju par draudzenēm, kuras Latvijā sēž nojumē un malko aukstu šampanieti, uzkozdamas zemenes. Sapnī sēdēju Vecrīgas alus dārzā pie Užavas tumšā kausiņa, bet kad attapos, man apkārt māksla un kultūrvēsturiskais mantojums. Gribējas mest ar akmeni tai klasicisma kultūrai. Vai vēl labāk, es metīšu tai kundzīti blakus gidam, kura pieraksta visus gada skaitļus, kurus tas nosauc. Ar to vēl nepietiek, viņai ir arī jautājumi! Tad nu abi iegrimst disputā par impresionisma un ekspresionisma atšķirībām un nesaprot, ka kāds tur impre un ekspre – idio tisms tas ira! Viņi neredz sev līdzās grupiņu izmisušu, pārgurušu ļautiņu, kuri uz svētbildēm skatoties, vairs neredz ne stilu, ne krāsu gammu, bet pilnīgā nopietnībā lūdz dievu izbeigt viņu mocības. Nu ja, te jāpiebilst, ka tā kundzīte noprecēja vēlāk to gidu, tur, redz, bij tas āķis..
Kad beidzot atgriezāmies viesnīcā, iekūlos citā ķezā, jo tieši manā nummurā izbeidzās tualetes papīrs. Gāju pie reģistratūras darbinieka, gatava izskaidroties starptautiskajā ķermeņa valodā ar tukšo papīra rullīti rokā. Tā teikt, lietiskais pierādījums. Vicinu gaisā, rādu bēdīgu ģīmi, kungs mani saprot, tā man liekas, un sauc - Marija! Marija! Ak, jēzus Marija, es piebalsoju, sajuzdamās, kā svešvalodā runājot, bet tad parādījās eleganta kundze, ar šiltīti pie apģērba ,,MARIJA” Es atkal skaidroju kā mācēdama, vicinu rullīti, izteiksmīgi bēdājos. Kundze sauc: Alina! Alina! Un pazūd. Parādās cita kundzīte, ne vairs tik eleganta, tik spīd tā zīmīte pie krūts ar to ALINA. Es atkal sāku savu priekšnesumu. Kundze nikni skatās uz mani, izrauj rullīti no rokām un aiziet. Ilgi gaidīju. Laiku īsināju, pametot acis uz reģistratūras kungu, pasmaidot, viņš piekrītoši pamāj un pasmaida, tā mēs to spēlīti uzspēlējam vairākus desmitus reižu. Beidzot atskan ilgi gaidītie soļi, un gaitenī parādās Alina un  iedod man maisiņu, pilnu ar plikiem tualetes papīra rullīšiem. Jūs, ko?! Tad nu sāku bļaut! Varbūt domājāt, ka es viņus kolekcionēju, vai? Tā vietā, lai vienkārši atnestu man papīru, viņa tup kaktā un tin nost papīru no rullīšiem!? Un tad es izspļāvu to vārdu. Nu, ko latvieši aizņemas no brāļu tautas ekstrēmās situācijās. Trīs reizes nobļāvos, un pēkšņi kundze man saka: Što orjoš? Jesļi bumagu nado bilo, tak i skaži! Man uzreiz vajadzēja saprast – Aļina!  Dabūju papīru, dabūju biedreni, ar ko vakaru īsināt. Aļina te strādājot jau piecus gadus, tos itāļus nevar ciest ne acu galā, priecājas, ja kāds no savējiem, tas ir, no bijušās padomijas atbrauc.
Kad vakars bija tikpat paīsināts, cik priekšā noliktā ciemakukuļa pudele, Aļina dalījās pieredzē par kādu citu grupu, kas katru dienu sametusi gidam pa 5 eiro no katra un tad atļauts palikt viesnīcā un neiet pa muzejiem. Tā arī darījām. Beidzot sākās patiess atvaļinājums! Nākamā pilsēta bija Florence, tur vispār no viesnīcas neizgāju. Labi izgulējos, iegāju vannā, pasēdēju viesnīcas bārā un riktīgi labi atpūtos! Vienīgā problēma atkal bija ar vietējiem. Devos uz veikalu, bet man priekšā nostājas kaut kāds mužiks un brēc: Klozet! Klozet!
Kāds klozets? Vai es izskatos pēc tādas, kas dzīvo viesnīcā bez tualetes? Nafig man klozets, es brēcu pretī, es gribu šopings! Viņš tik sūta mani uz klozetu, nekauņa!
Eh, atmetu ar roku un gāju atpakaļ uz viesnīcu. Izdzēru visu līdzi paņemto Rīgas Balzamu, piekodu rupjmaizīti. Burvīgs ceļojums!

ceturtdiena, 2010. gada 14. oktobris

DĪĶA VĪRS

Kādā lauku tūrisma mītnē pie dīķa sēž ārzemju tūrists un makšķerē. Te, kur gadījies, kur ne, viens vietējais izlien no krūmiem, lai par situāciju valstī aprunātos.

Brāl, tevi čakarē! Tas buržujs no tevis plēš tādu piķi, ar kuru tu varētu uz Āfrikas safari braukt, nevis tupēt pie mūsu dīķa šitajā nolādētājā meža malā. Kas jums tur, mežu un dīķu nav? Mums ir dafigā. Pagaidām vēl ir. Kad tas buržujs būs iztukšojis jūsu kabatas, viņš aizbērs šito bedri un brauks ellē ratā, uz safari, ka es tev saku. Dzersi? Nu, protams, ka nedzersi. Bet būtu tikai pieklājīgi sadzert, jo es esmu tas, kas šito dīķi raka. Zivis gan neielaidu, pats izcepu un apēdu, johaidī! Bet dīķītis smuks, vai ne? Tāpēc es te atnāku, stāvu un skatos, ilgi skatos, te viņš ir, mans darbs. Dīķis. Vēl desmit latus tas maita man par rakšanu parādā! Ja viņš samaksātu, es aizbrauktu līdz centram, citus savus darbus apskatīties. Jo tu nupat atteicies sadzert ar inti, inteleģentu cilvēku. Tur, centrā, viss būvēts ar manām rokām pirms daudziem gadiem. Tās mājas vēl stāv, bet pats es …pagaidām vēl stāvu..
Lūk, paskaties tur, uz to mežu! Redzi tos nolūzušos kokus? Tie esam mēs! Latvieši tie ira. Tie izretinātie, ar sakropļotajiem zariem, tādi kā apmaldījušies rūķīši ar netīrām sūnu cepurītēm un salauztām sprīdīša lāpstiņām, mēs klejojam šajā pasaulē zeltu meklēdama. Ne sūda neatrodam! Labākajā gadījumā, kādu sēni. Un tajā pašā sēnē, tur jau kāds tārps pamanījies pirms tevis ielīst. Un tas sūda tārps, viņš nevar tā ņemt un paēsties no maliņas. Nē, viņam vajag līst šurpu turpu, zigu zagiem, viņam vajag visu to sēni izrāpot un pieslienāt, ko? Neko neatstās man, latviešu sēņotājam. Bet latvietis nepadodas! Es to tārpu kopā ar visu sēni, es viņu mērcē sakapāšu. Pirms tam es tam tārpam acīs ieskatīšos un tieši sejā pateikšu – tu, glumais līdējs tāds! Visur viņi, tie līdēji, visur. Kāpēc mēs viņus neesam samīdījuši, ko? Tāpēc, ka mēs, latvieši mīlam katru dzīvu radībiņu, ka tavu māti!
Štrunts ar sēnēm, bet ar visu mežu tā gadās! Zin šito gadījienu, kad Broķīšu Jānis iedomājās aiziet līdz savam mežam putnu balsīs paklausīties, a tur izrādās, tur kapa klusums ira! Ne lapiņa nečaukst, ne zariņš jautri salūst zem taviem zābakiem, jo – meža vairs nav! I celmi ar visām saknēm izrauti! Kā tādas kapu berītes tik visapkārt, sak, liec nu Jānīt, tās nesaklausītās putnu dziesmas tajās bedrītēs un trīs smilšu saujas virsū visai tavai dzīvei! Un kurš nofenderēja? Ta visiem zinām, kurš. Bet, ko pierādīsi? A neko. Pats kopā sadzēri, un, ja atlūzi pirmais un neko pēc tam neatceries, nu tad nekā. Jānis skaļi krāc kā traktors un nedzird, ka cits traktors viņa mežu aizved tālēs zilajās. Un tad beigās ir tā, ka tu sēdi sūdu bedrē un apjēdz, ka visa dzīve jau tālēs zilajās..

ceturtdiena, 2010. gada 7. oktobris

SEKSS AR MINISTRU PREZIDENTU


Vai ir pieklājīgi nodoties erotiskiem sapņiem par ministru prezidentu? Nekādu Ministru Kabineta noteikumu šajā jomā nav. Kāpēc mani nomoka šis jautājums? Tāpēc, ka sapnī pastaigājos ar Valdi D. gar jūras malu. Vairāk neko, zvēru! Jo nolēmām konsolidēt mūsu attiecības, seksuālo spriedzi novadot uz sarunu par budžetu. Un, kas tad tur var būt, ja skatu uz saulrietu aizsedz miesassargi un pastāv risks, ka izdarot strauju kustību, lai sakārtotu Valdim kaklasaiti, kāds brašulis aizsargtērpā izlec no slēpņa kāpu smiltīs un nogulda mani guļus pozīcijā. Bet ne jau tik skarbā veidā es sapņoju atgulties kāpās! Tagad bail par nākamās nakts sapni. Vai drīkst, un cik tālu, ar kurām partijām tas jāsaskaņo un kādas atļaujas no kādiem dienestiem jāizņem. Tā lūk, vēlēšanu rezultāti ir ietekmējuši manu erotisko dzīvi.
Jaunas sejas parlamentā, tas arī ir uzbudinoši. Ņemsim par piemēru brašo puisi ar karogu – R. Dzintaru. Viņš visu atdos Latvijai, pilnīgi visu. Tā kā mēs, sievietes, arī esam Latvijas daļa, pie tam skaitliskā vairākumā, puisim nāksies atdoties sevi nesaudzējot. Tā kā, dāmas, ja ir kādas vajadzības, grābiet Raivi aiz krekla un kliedziet – atdod visu Latvijai! Visu, Raivi, visu! Galvenais, neaizmirstiet uzvilkt tautastērpu un turēt rokās sarkanbaltsarkano karodziņu.
Ar zaļu skaudību var uzlūkot vīru ar lāpstām ( t.i., zemnieku) sasniegumus vēlēšanu naktī. Aizmirsīsim tos divus smaidīgos un viens otru apkampušos brašuļus no TV nofilmētām uzvaras svinībām, pastumsim erotisko sapņu maliņā Līdaku, jo intīmos procesus var sabojāt viņa bļāviens ,,aizver muti!”. Koncentrēsimies uz galveno locekli šajā kompānijā. Ja Aivaru izģērbtu, un atļautu paturēt tikai slaveno hūti, kuru vietu viņš ar to aizsegtu? Vai lepni stāvētu, cepurīti nenoņēmis? Vīram, kuram nekaitē ne skarbie piejūras pilsētas vēji, ne valsts likumi, neviens neuzdrošināsies pateikt, ka karalis ir pliks.
Par Aināru runājot… Nez vai kāda sieviete labprātīgi zem buldozera gulsies! Pat, ja sapņos tāda mazohiste atrastos, Ainārs pat uz Saeimu bez sievas neiet. Un izskatās, ka tas, kas pirms vēlēšanām stāvēja cieti, tagad ir pavisam nošļucis.
Sievietes, kurām bērnībā pietrūkusi tēva stiprā roka, agrāk erotiskajos sapņos varēja atbalstīties pret Andri. Diemžēl tagad vīrs, kas mūsu Valdi apsaukāja par sabrauktu ezīti, pats izskatās kā buldozera saplacināts. Tas nepavisam nav seksīgi.
Uzvarētājs vienmēr ir seksīgāks. Tad nu, Valdi, še mans vēlēšanu biļetens, še es pati!
Valsts ir tavās rokās un kā mīloša sieviete gaida, kad pacelsi to un iznesīsi cauri dubļiem.

svētdiena, 2010. gada 3. oktobris

MŪSĒJIE

Pasaule ir pavērusi durvis latvietim. Un latvietis netup mājās pie savas sasistās siles. Viņš kā Sprīdītis ņem savu lāpstu un dodas pasaulē pasmelt zeltu no lielās dārgumu krātuvītes. Viņš dodas lūkot, vai rudens apglezno arī citas zemes tāpat kā mūsējo, viņš klausās, vai džungļi šalc tāpat kā priežu meži un lūko, kādi svešzemju ļauži kāpj kalnā gavilēt aiz trejdeviņām jūrām. Kad jau gana iets un pastalu pāris nodilis, latvietis apstājas uz brīdi un apdomājas. Vai tautiešu pēdu raksts ir labi saskatāms pasaules ceļu kartēs? Vai katris zina, kas Latvija un  pie kādas jūras aug tie koki, kur latvietis sēž un kaimiņiem igauņiem aiz skaudības met ar akmeni? Nē, nē, pasaulei par sevi regulāri jāatgādina.
Mūsu slepenie plāni vispirms tiek izmēģināti uz tuvākajiem kaimiņiem. Vai nu tāpat vien Maksimā visi griķi tiek izpirkti? Nekā! Tagad griķu rūpals ir latviešu rokās. Pagaidīsim laiciņu un tad stiepsim savas griķu kulītes atpakaļ brāļiem lietuviešiem un pārdosim par dārgāku cenu.
Vai nu tāpat vien tas Islandes vulkāns atdzīvojās? Nē taču! Tur mūsu Sprīdītis bij kalnā uzkāpis un zeltu meklēja. Mazliet par dziļu iedūra lāpstiņu kalna virsotnē, nebēdnis.
Runā, ka okeāna straumes maina virzienu? Kā nu ne! Katrs izglītots latvieša cilvēks zina, ka tur, dzelmē, jau vairākus gadu simteņus Lāčlēsis ar Melno bruņinieku cīnās. Ar Daugavu viņiem par mazu, tie pārcēlušies uz plašākiem ūdeņiem. Mūsējais brašulis tā vicina zobenu, ka viss okeāns mutuļo un straumēm nojūk pareizais virziens!
Kur nu vēl nenogurdināmais Reinika jaunskungs, kurš skrien un skrien un skrien un paspēj, paspēj, paspēj sasildīt meiteņu sirdis malu malās tik spēcīgi, ka sākas globālā sasilšana!
Mums tikai liekas, ka aizbraucēji meklē labāku dzīvi. Nekā nebij’!Tie meklē citzemju pludmales, kuras apstādīt ar latviskām priedēm, tie džungļos slepus stāda baravikas, un Meksikas kaktusus slepeni aizvieto ar mūžzaļajām eglītēm. Kad mūsu iesētā sēkla izdīgs, pasaule nekad vairs neaizmirsīs par latvieti! Tikai, runājot dzejnieka vārdiem, ikvienam ir roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek! 

otrdiena, 2010. gada 21. septembris

KRITISKAIS LATVIETIS fragments no topošās komēdijas par latviešu nacionālajām ceļošanas īpatnībām

Tūrisma aģentūra. Pie galda rosās darbinieks - ceļojumu pārdošanas aģents. Ienāk Latvietis.

LATVIETIS.

Laba dieniņa!

AĢENTS.

Sveicināti! Prieks jūs redzēt!

LATVIETIS.

Ko nu priecājaties par svešu cilvēku.

AĢENTS.

Mums katrs klients kā mīļš viesis. Lūdzu sēdieties.

Aģents norāda uz krēslu un Latvietis apsēžas.

LATVIETIS.

Ak, ta viesis, ko... Mans tēvs tādiem teica - jūtaties kā mājās, bet neaizmirstiet, ka esat ciemos. Un vēl brīdināja, ka pārskaitīs sudraba karotītes pēc mīļo viesu aiziešanas.

AĢENTS.

Ir gan jokupēteris. Kas jūs atvedis pie mums? Prātā ir kāds ceļojums?

LATVIETIS.

Sievai prātā. Man tam esot jābūt makā.

AĢENTS.

Vai sieviņai ir kādas konkrētas vēlmes?

LATVIETIS.

Gribot uz Romu.

AĢENTS.

Lieliska izvēle, smalka gaume! Roma - civilizācijas šūpulis!

LATVIETIS.

Nez vai. Lasīju, ka tajā šūpulī katru gadu aplaupa divus miljonus tūristu.

AĢENTS.

Gadās visādi, bet...

LATVIETIS.

Gadās? Aplaupa visu Latviju ar mūsu 2 miljoniem iedzīvotāju! Ja mūsu tik daudz vēl atlicis. Un tie ir dati tikai par kabataszaglēniem. Kur nu vēl slepkavības, izvarošanas.

AĢENTS.

Mums ir sagatavoti bukleti ar padomiem, kā izvairīties no nepatīkamiem starpgadījumiem.

LATVIETIS.

Nezin gan, kā ar bukletu var atvairīt slepkavnieku.

AĢENTS.

Tad brauciet uz Grieķiju, saules pielieto valsti ar viesmīlīgiem cilvēkiem, plašām pludmalēm!

LATVIETIS.

Divi miljoni zaudējuši darbu krīzes laikā, gan jau paši guļ un tajās pludmalēs.

AĢENTS.

Toties cenas kritušās! Lieliskas atlaides visās pozīcijās.

LATVIETIS.

Iedzīvoties uz cita nelaimes rēķina, tas ir zem latvieša goda.

AĢENTS.

Dodieties uz Franciju! Mums piedāvājumā ir vienreizēja tūre franču vīnu darītavās!

LATVIETIS.

Bail pat iedomāties, cik Latviju nodzērušās, nevainīgi sākot ar tiem franču vīniem.

AĢENTS.

Bet Parīze? Sievai noteikti patiks Parīze!

LATVIETIS.

Tā ir tā pilsēta, kur trūcīgie cittautieši dedzināja bagāto buržuju mašīnas? Mūs arī tas sagaida. Sabrauks te no malu malām, un tā kā mums jau to mašīnu mazāk nekā tiem bagātajiem vecajiem eiropiešiem, taisni vai bail iedomāties, ko pie mums dedzinās. Uzreiz ķersies pie mājām. Točna, buržuji!

AĢENTS.

Brauciet uz Maskavu!

LATVIETIS.

Mūsējos tur par fašistiem apsaukā.

AĢENTS.

Brauciet uz Berlīni!

LATVIETIS.

700 verdzības gadu! Un ar to nepietiek, šamējie mūs piečakarē tajā gāzes vada lietā! Treknajiem vāciešiem jau nekas, šamējie tagad piesūksies krievu lielajai trubai. Bet nabaga latvietis saņem tādu gāzes rēķinu, ka baterijas uz veselu gadu nosēžas. Sasper jods!  Tukšu gaisu par zelta cenu tirgo!

AĢENTS.

Amerika būs jums vislabākā izvēle! Tur ir lēts benzīns!

LATVIETIS.

Cik?

AĢENTS.

Ir speciāls piedāvājums, kurā ietilpst aviobiļetes un...

LATVIETIS.

Benzīns cik tur maksā?

AĢENTS.

2,5 - 3 dolāriem par galonu. Tas ir, aptuveni dolārs litrā. Ja rēķina, ka viens dolārs ir aptuveni 50 santīmi, tad iznāk, ka litrs benzīna maksā 50 santīmus. Noīrējot mašīnu, sanāk lieliski izdevīgs ceļojums!

LATVIETIS.

Pretīgi klausīties. Lai tie amerikāņi ceļo uz Krieviju! Tur viņus nodzirdīs līdz nāvei. Izlepuši, savu viskiju sadzērusies…

AĢENTS.

Viskijs ir dzimis Īrijā. Varam piedāvāt ekskluzīvu tūri pa Īrijas viskija ražotnēm!

LATVIETIS.

Mīļo cilvēk, kādi tur vēl īri? Pilna Īrija ar latviešiem! Viskijs tagad sanāk mūsu nacionālais dzēriens.

AĢENTS.

Ziniet, ko? Beidzot sapratu, kas jums vajadzīgs! Brauciens uz Viļņas tirgu! Lēts brauciens pēc lētām mantām!

LATVIETIS.

Lētāk tepat uz Maksimu aiziet.

AĢENTS.

Nē! Pats tajā tirgū biju, zinu, ko runāju.

LATVIETIS.

Ko ta labu nopirkāt?

AĢENTS.

Ko ta es varu par savu algu nopirkt?! Visi pērk tikai ekonomiskos ceļojumus, bet man alga no procentiem. Es te tirgoju sapņus par pludmales smiltīm, bet pats nīkstu rudenīgajos dubļos, ar samērcētām kājām, nemitīgās iesnās. Sieva arī slima, viņai esot kāda sieviešu nelaime, ko nedrīkst skaļi teikt, jo sabiedēs bērniņus, kas abi man tādi vārgi, jau mēnesi uz skolu nevaru palaist, jo zābaciņu nav, bet skolotāja viņiem arī tāda nervoza, un kā lai tāda nebūtu, ja vīrs dzērājs, un tas ir vienīgais iemesls, kāpēc skolas direktore viņu neatlaiž, jo pašai tāda nelaime mājās, gan tēvs tāds bijis, gan vīrs gadījies, un šitā nelaime, neskatoties uz to, ka viņas vīrs rados ar pašu ministru, kurš tā norūpējies par valsti, tā norūpējies, ka sen vairs ēd, un starptautiskās konferencēs nepiedalās, jo valsts iet uz postu, nekas vairs nav glābjams, jo tuvojas pasaules gals, kā jau Bībelē rakstīts…Vai man, dieniņ, ak, tu jēziņ...

LATVIETIS.

Nu, nu, nekreņķē. Reku, ņem konfekti.

Latvietis izņem no kabatas konfekti un dod šņukstošajam Aģentam.

LATVIETIS.

Mūsējā. Laimas. Mēs, latvieši, nedrīkstam padoties. Domā pozitīvi, draugs! Zini, kas mūs glābs? Savs zemes pleķītis. Aizbraucu uz savu vasaras mājiņu, pēc ravēšanas apsēžos uz beņķīša, padzeros mūsu pašu alutiņu.. Eh, tik labi! Bet sieva, redz, gribot pasauli redzēt… Būs jāpaskatās arī, zinies. Kas tev tur piedāvājumā?

Abi draudzīgi sāk šķirstīt ceļojuma katalogu.

pirmdiena, 2010. gada 13. septembris

KURŠ IR ĪSTAIS?

Vilkacis vai vampīrs, tāds ir jautājums. Par to, vai labāk patīk bruneti, vai blondīņi, gari vai īsi vīrieši, nav moderni diskutēt. Tas der senlaiku omēm, mūslaiku sievietēm ir pavērušās plašākas izvēles iespējas. Katrs mediju eksperts pateiks, ka visu vīriešu izvērtēšanas topu virsotnē šosezon plosās krēslas zonas pārstāvji (nākamsezon modē nāks zombiji). Bet kur lai tos godalgotos sugas pārstāvjus lai dabū? Braucot trolejbusā, lūkojos apkārt, rakņājos zemapziņas fantāzijās, iedziļinos savos mājsaimnieces netīrajos sapnīšos un secinu – visus apkārtējos vīriešus var iedalīt šajās divās sugās. Paskat, kāda spalvaina ķetna turas pie trolejbusa stieņa līdzās manai kalsnajai rociņai! Pametu skatienu augstāk - varu pat zvērēt, ka viņam ir īsti vilkatīgi spalvaina mugura. Domās jau redzu, kā viņš ņurd, galvu ielicis man klēpī, līdz ieraugu vilka acis nikni uz mani nolūkojamies. Vai nav īsts zvērs, ko? Šitā glūnēt uz sievietēm sabiedriskajā transportā! Ak, tu viens negantnieks, turpinu purpināt, izkāpjot no transporta, un ieraugu vampīru. Bāls kā pati nāve, bārda droši vien pārstājusi dīkt pirms simts gadiem, acīs spoguļojas gadsimtos krāta gudrība, kas zibsnī briļļu stiklos. Oi, nē, vampīram nevar būt brilles! Vai var? Uzliktas tikai tāpēc, lai sarkanās acis nomaskētu? Samulstu. Ja zosāda neuzmetās, tātad nebija īstais. Aizmirstam viņu un droši paveramies visapkārt! Skat, viens vilkatīgs mežonis aiztraucas ar melnu BMW, viens bāls vampīrs stūrē sidrabainu mersi, divi maza auguma vilkatīši klejo gar kanālu, bebrus medīdami, smalks vampīrs stāv pie Nacionālā teātra un iedziļinās repertuārā. Piegāju, ieteicu labāk apmeklēt JRT Kapusvētkus, bet viņš manu joku nesaprata. Nospriedu, ka man vēl daudz jāmācās un devos mājās, izanalizējot katras pasugas plusus un mīnusus un secināju - ja patīk naktsmieru baudīt vienai, jāņem vampīrs, jo šamējais neguļ. Var izmantot saimniecībā, piem., norīkot gludināt veļu, kamēr saldi guļat. Tāpat negribēsies viņu gultā paciest ilgu laiku, jo tas būtu kā aukstai kapu plāksnei pieglausties. Vilkacis toties ir karsts, kas īpaši noderīgi laikā, kad vēl apkure nav pieslēgta. Var saritināties viņa spalvainā ķermeņa līkumiņā.. Bet – kad sāks mest spalvu, tad gan nāksies smagi noņemties ar tīrīšanu.

Gala spriedums – katra sieviešu kārtas īpatne ir pelnījusi vilkaci aukstam laikam, un vampīru brīžos, kad pārāk uzkarsusi.

Hmm.. Man pašai bieži ir aukstas kājas un rokas, esmu bāla, izteikti smaili priekšzobi…

Es pati esmu vampīrs! Kad satumsīs, iešu medībās. Ko darīsies jūs, meitenes?

ceturtdiena, 2010. gada 26. augusts

PĪ un PĪ

Policija ziņo:
Naktī uz svētdienu Vecmīlgrāvī, Stiebru ielā, starp kādu vīrieti un sievieti alkohola lietošanas laikā izcēlā konflikts, kā rezultātā daiļā dzimuma pārstāve ar nazi iedūra dibenā sava dzīvesdraugam.
Manā rīcībā ir notikuma audio ieraksts. Publiskoju, rupjos vārdus svešvalodā aizvietojot ar ,,pī”.
Virtuvē maigas sieviešu rokas kapā uz dēlīša dārzeņus. Dzirdama durvju atvēršana un aizciršana. Kāds smagi apsēžas uz ķebļa.
Vīrieša balss. Do ēst, pī!
Sieviete balss. A kur nauda, pīiii?
V. Tu ko, pī?
S. A vot to! Gribi rīt, do piķi paikai, pī!
V. Pīii... Nu, vot tādu nodevību, sieva, pī... Ēst dod vīram, pī!
S. Tu tas vīrs, ko? Zin, kas tu? Pī, tu esi! Viens ritīgs pī!
V. Es tevi, pī, tā mīlēju, pī...
S. A tu parādi to savu pīpīgo mīlu, pī. Kur tā ir, ko?
V. Ko lai rādu, pī?
S. Naudu rādi! Es rukāju kā zirgs, pī, a tu tikai vazājies ar saviem pīpīgiem drauģeļiem!
V. Manus draugus, pī, neaiztiec!
S. Vot, pī, kā aiztikšu! A vot visu tukšo taru pati uz bodi nesīšu!
V. ( ar sāpīgu pārsteigumu) Pīiii!
S. Jā, tā es darīšu, pī! A vot nebūs jums aliņam!
V. ( ar vēl lielāku sāpi) Pīiii!
S. Varēsi pie miskastēm tupēt!
V. ( draudīgi) Es tev, pī.. Es tev tā, pī....
S. ( izsmējīgi) Ko tu, pī? Neko nevari, pī tāds!
V. Še tev! Šito es tev!
Dzirdama nervoza rosīšanās, drēbju čabēšana.
S. Tu ko, pī?! Tu man te pliku dirsu rādīsi?!
Dzirdams, ka nazis vairs nekapā dārzeņus...
V. ( sāpēs un izmisumā) Aīiiiii! Pī! Pīiiii! Vai, cik pīi! Glāb, sieva, pī! Velc to nazi ārā no manas ... Pī! Pī! Pī....
Dzirdami ļauni sievietes smiekli, kas pakāpeniski saplūst ar policijas sirēnu kaucošajām skaņām.
Stāsta morāle – nerādi pliku dirsu sievietei ar nazi rokā!
P.S. Dialogu var izmantot kā spēli, ,,pī” aizvietojot ar dažādiem katram pašam tuviem vārdiem.

piektdiena, 2010. gada 6. augusts

Welcome to Latvia!

Skaista ir mūsu zeme. Pašiem prieks un nav kauns citiem izrādīt. Tikai gadās, kad mirklī, kad esat tik sapriecājies par visaptverošo daili, jūs piepeši apstādina jautājums svešā mēlē no cilvēkiem, kam rokā karte.
Ar mani tā notika netālu no Rīgas autoostas. Man domās uzreiz parādās svešvalodas skolotāja ar apnikušo teicienu, ka valodu zinības atver pasauli, un ne pirmo reizi aptveru, ka viņai ir taisnība. Kamēr gremdējos apcerē, tūristi zaudē cerību sagaidīt atbildi. Es nolemju nepadoties un mirklī, kad pasaules durvis jau lēni veras ciet, spītīgi iebāžu šķirbā kāju. Es mēģināšu! Es tiešām gribu palīdzēt, tāpēc pasmaidu un speru ārā pirmo, kas ienāk prātā: ,,Welcome to Latvia!” Pusmūža tūristu pāris, vīrietis, uz kura iesvīdušā vēdera atbalstās paliela fotokamera un sieviete, kura acīmredzami bauda labāku kosmētiķes aprūpi nekā mūsu sirmās dāmas, priecīgi turpina stāstīt savu vajadzību, un es turpinu piekrītoši māt ar visu saprotošu sejas izteiksmi, gaidot kādu atpazīstamu vārdu viņu tekstā. Sagaidīju! Viņiem vajag MARITIM. Kā viņiem ir paveicies, ka viņi satika tieši mani! Ne visi zina šo viesnīcu Pārdaugavā, nav brīnums, ka apmaldījušies, nabadziņi.
Es izsleju gaisā pirkstu kā Godmanis un tūristi sastingst, gaidot manu vēstījumu. Tas kavējas, jo es cenšos noorentēties situācijā un sameklēt ērtāko ceļu no Vecrīgas līdz Daugavas otram krastam. Tāpēc ar pirkstu es parādu uz upes pusi un saku ,,River. Okey?”(upe, labi) ,,Yes, yes!” – tūristi cerīgi sarosās, jo tagad zina, ka nerunāšu blēņas, jo upi viņi ir redzējuši. Tālāk es ar vienu roku veidoju vilnīšus, bet ar otru uzbūvēju tiltu pāri Daugavai. Tūristi smejas, viņiem patīk mans teātris un, galvenais, viņi mani saprot. Jātiek pāri upei. Bet ne ar kājām, protams. Rādu ar pirkstiem tip – tap, rādu skumju seju un slauku sviedrus. No, no, apstiprina pārītis. ,,No bus,”- es drosmīgi turpinu. ,,But!”( bet) Atkal Godmaņa pirksts. ( Paldies, Ivar, tu esi radījis jaunu valodu) Uz brīdi samulstu. Bet kā lai parāda tramvaju? Izstiepju roku gaisā, lai atveidotu elektrības vadu. Tūristi lūkojas debesīs un kļūst domīgi. Vai tik nedomā par To Kungu debesīs? Nedod, dievs, būšu aizskārusi viņu reliģiskās jūtas. Kaut kas jāsaka, kaut kas jāizdomā. Atbrauc viesi un es nemāku uzvesties... ,,God is okey!”( dievs ir labi) Skaļi paziņoju un mīļi pasmaidu. Tad iedomājos, bet ja nu viņi nav kristieši? Tagad visādas ticības pieejamas. Tāpēc turpinu: ,,All God is okey!” ( visi dievi ir labi) Un vēl izsleju īkšķi, lai apstiprinātu pateikto. Pārītis izskatās samulsis, jūtu, ka vajag steidzīgi glābt situāciju. Es ieraugu kunga rokās karti. Kāpēc es agrāk to nepamanīju?! Grābju ciet, bet vīrietis nelaiž savu mantu vaļā. Viņš pēkšņi izskatās satraucies. Es bļauju ,,Give! Give! (dod, dod)”, sieviete kā sargājot apķer savu somiņu un sāk kliegt: Police! Police! ( policija) Ko viņa iedomājas, ka mūsu policisti runā labāk angliski? Un galvenais, es taču neesmu noziedzniece, es gribu palīdzēt no visas sirds. Es gribēju teikt - I am good! ( es esmu laba), bet uztraukumā iekliedzos: ,,I am God!” ( Es esmu dievs) Kuram negadās kļūdīties, ko? Tūristi šokā! Bet es spītīgi turpināju raut karti. Es nepadošos! Sieviete arī pieķērās kartei, bet viņiem neizdevās mani uzvarēt. Šitie izlepušie rietumnieki jau nav bietes kaplējuši, nezin kā ir, ka plaukstas vienās tulznās no siena grābšanas. Es ir brangs latviešu skuķis no laukiem! Es uzvarēju. Pacēlu karti gaisā, uzvaroši nobļāvos: ,,Yes! You are losers!” ( Jūs esat zaudētāji) Un atcerējos, kā angliski ir tramvajs. ,,Go by tram number 4”,
(brauciet ar 4.tramvaju) es teicu. Bet viņi neklausījās, viņi skrēja prom.
Lai skrien! Lai paši meklē to... Pag, varbūt viņiem nevajadzēja MARITIM, bet MARKET ( tirgus)? Vai nav dīvaiņi, tie tūristi, ko? Stāv tepat, pie tirgus un uzmācas ar visādiem jautājumiem. Es ārzemēs nevienam neko nejautāju. Ne jau tāpēc, ka valodu nezinu. Principā nejautāju! Es pati tieku ar visu galā! Dažreiz...

trešdiena, 2010. gada 28. jūlijs

SIEVIETE AR KULAKU

Internets ir kā silikona krūtis. Izskatās smuki, bet nepamet sajūta, ka tas nav pa īstam. Tāpēc jāiet ielās! Nolēmu izkustēties un aiziet līdz trolejbusa pieturai. Pastaigājos, izlikos, ka gaidu transportu, bet patiesībā uz citiem Pārdaugavas cilvēkiem paskatījos un savu jauno kleitu notestēju (krūtis krīt ārā no polsteriem, bet citādi pieguļ labi).
Blakus pieturai ir mazs puķu tirdziņš. Ja tā var saukt pie saviem puķu spaiņiem satupušas divas pavecas sieviņas. Redzu viņas tik bieži, ka esmu izdomājusi vārdus. Lielo, brango sievu ar vējā aprauto seju, kas stīvi sēž, savus spaiņa lieluma kulakus uz ceļgaliem uzlikusi, es saucu par Velgu. Otru - mazu, ņipru sieviņu ar tik plānu deguntiņu, ka gaisma spīd cauri, to es saucu par Līzi. Nemierīgā Līziņa bieži lec kājās un skrien līdz ielas malai palūkoties uz transporta plūsmu. Atpakaļ atskrējusi, viņa ziņo par situāciju savai milzu kolēģei. Bet tā nekustīgi sēž un lūkojas tālumā. Jūtams, ka Līziņai gribas izkustināt ne tikai kājas, bet arī mēli. Pārdevusi mazu ziedu pušķīti, Līze nonāk pie svarīgas atklāsmes.
Līze. Zini, kāpēc pie manis vairāk pērk? Es smaidu!
Velga pagriežas un palūkojas lejup uz Līzi.
Velga. Tas, ka mute vaļā, vēl nenozīmē, ka smaidi. Pieregulē protēzi.
Līziņa spītīgi izslej savu deguntiņu.
Līze. Es vienmēr esmu mīlīgāka bijusi! Jau kopš skolas laikiem. Tu zini.
Velga. Kā nu nezināšu. Viss pagasts smej par to mīlīgumu. To, ka vienmēr visiem pa priekšu savu pakaļu grozi, to sauc citā vārdā uz burta m.
Līze. Tev skauž!
Velga. Kas man varētu skaust?
Līze. Ka es smukāka! Skolas ballēs tu vienmēr sēdēji malā, kamēr es dancoju. Tas ir fakts, ka tev skauž!
Velga. Fakts ir tāds, ka tev ģīmis čokurā savilcies! Bail iedomāties, kas notiek citās vietās. Visi zina, ka tu pa šitiem daudzajiem gadiem esi krietni nolietota.
Līze. Es neesmu nemaz tik veca! Varbūt es par puķu naudu sev šito, plastisko operāciju uztaisīšu. Ir tādas špricītes - iedur un ģīmis izlīdzinās!
Velga. Bet nav tādas operācijas, ar kurām smadzenēs kādu rievu varētu ieveidot.
Līze. Domā, ka vidusskolu pabeigusi, baigā gudriniece, ne? Man ir sava dzīves gudrība.
Velga. Tu naivi notici katram garāmgājējam un tad puņķojies, ka atkal pavesta un pamesta. Baigā dzīves gudrība!
Līze. Bet tu tikai pusmūžā pie vīrišķa tiki! Droši vien pagaidīji, ka vecajam acis vairs tik labi nerāda un tad caps! Ar savu lielo dūri kā piespiedi pie sienas, tā līdz šimbrīžam nav atlipis.
Velga. Pie tavām sienām tik pašas jaunības atmiņas un apdzeltējusi kinoaktiera bilde.
Līze. Man toties ir ko atcerēties! Es ar saviem vīriešiem tik interesanti par mākslu parunājos.
Velga. Par kādu mākslu? Tu divdesmit gadus neesi teātrī bijusi.
Līze. Es divas izrādes televizorā redzēju!
Velga. Tad tāpēc tie maitas tik ātri skrien no tevis pie nākamās, ko? Par divām izrādēm jau gara saruna nesanāk.
Līze. Nevajag man nekādu teātri. Es pati māku. Es dziedu!
Velga. Ak, tā brēkāšana no tavas sētas puses būtu dziedāšana?
Līze. Atšķirībā no tavas dzimtas sievietēm, kurām miesa liela, bet balstiņa sīka, mūsējām visām balsis kā taures!
Velga. Ka es tavā taurē vecas pujenes neiebāžu!
Līze. Ja tu šitā pret mani, es padziedāšu tavam laulenim. Redzēsi, ka viņam patiks! Viņš jau smok nost zem tā tava...
Līze nespēja turpināt, jo atradās metru virs zemes, sagrābta Velgas milzīgajā kulakā. Velga ierēcās un uz mirkli pieklusa visa Pārdaugava.
Velga. Viņš ir manējais! Ja tu viņam tuvosies, es tevi kā sapujušu ābolu pret garāmbraucošu trolejbusu izšķaidīšu! Neaiztiec to, kas mans!
Velga nometa Līzi atpakaļ vietā, apsēdās un sastinga kā piemineklis. Pēc mirkļa bija redzams, ka Līziņa pikti uzšļaksta ūdeni no sava spaiņa Velgas mugurai. Velga nepakustējās.
Noklausījusies, es domāju, vai uzdrošinātos tik atklāti cīnīties par savu laimi, ja kāda svilpaste apdraudētu manu ģimeni? Vai izliktos, ka mani tas neuztrauc? Kas zina…
Dažkārt dzīvē noderētu tāda liela dūre, kurā sagrābt savu laimi un nelaist vaļā!